Rīdziniece pastāsta par to, kā svētki var kļūt par darbu

8. Februāris

Kāzu, svinību un motivējošu semināru vadītāja, svētku, festivālu un labdarības akciju rīkotāja, ideju ģeneratore, pasaku un dzejoļu autore, scenāriste un blogere. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Jūs varbūt teiksiet – tā nevar būt! Viens cilvēks nevar prast darīt tik daudz dažādu lietu! Rīdziniece Jeļena Tonova lauž stereotipus: intervijā ar Rīga.lv viņa pastāsta, kā iemācīties īstenot sapņus un cik liels darbs tajā visā patiesībā ir ieguldīts.


Bērnībā mani ķircināja: “Tu esi kā māte Terēze!”

Bet es neapvainojos, es ar to pat lepojos. Vienmēr ir gribējies darīt kaut ko citu labā. Sapņoju kļūt par balerīnu, daiļslidotāju. Savām rotaļlietām izveidoju valsti ar savu valūtu, strādniekiem, transportu. Uz mammas jautājumu par to, kāpēc istabā ir nekārtība, es atbildēju, ka rotaļlieta, kas ir atbildīga par sakārtošanu, sēž cietumā, tāpēc to nevar izdarīt. Nedaudz nodarbojos ar dejošanu, zīmēšanu. Negaidīti nonācu konstruēšanas pulciņā. Nevaru pateikt, ka vecāki manī redzēja kaut ko konkrētu.

Kad pieaugu, vēlējos kļūt par psiholoģi. Bet mamma jautāja: “Kam tev svešas problēmas? Nevajag iet mācīties par psihologu. Tev visapkārt būs svešas problēmas.”. Par psihologu mācīties neaizgāju. Bet svešas problēmas un uzdevumi man vēl aizvien ir visapkārt.

Foto: No personīgā arhīva

Ziedi logā un labākā vieta skūpstiem

Pirms 15 gadiem atvēru aģentūra, kas rīko romantiskus pārsteigumus – palīdzēju pāriem izlīgt, bildināt vienam otru, rīkot negaidītus pārsteigumus, pat piegādāt puķes pie loga. Vēl joprojām kaut ko rīkoju (Ziemassvētku tirgus laikā Doma laukumā pie manas tirgotavas ar suvenīriem ir īpaša vieta – skūpstiem).

Pēc tam bija aģentūra, kas rīkoja svētkus un pasākumus, festivālus, svinības, un visu, kas saistīts ar patīkamiem privātās dzīves notikumiem. Pēc tam sekoja pieredze korporatīvajā jomā: prezentāciju un izstāžu, sporta pasākumu un projektu rīkošana. Visu nevar uzskaitīt.

Svarīgu daļu manā dzīvē ieņem kāzas. Visskaistākais ir tas, ka jaunais pāris savās attiecībās ir godbijīgā stadijā. Tu skaties, kā viņi dejo pirmo deju – vienalga, ka bez horeogrāfa, neveikli un bez ritma, bet viņi viens uz otru skatās tā, ka šķiet, ka var redzēt dzirksteles, kas starp viņiem uzšķiļas. Reizēm līdz asarām.

Man patīk delikāti pasākumi, kad cilvēki patiešām saprot, kur, pie kā un kāpēc viņi ir atnākuši un ciena atmosfēru, ko izvēlējušies svinību rīkotāji.

Cilvēki, kuri gaida, ka viņus izklaidēs pasākumu vadītājs ar akordeonu, kuri rīko izklaidi saviem paziņām un radiniekiem, kurus ilgi nav redzējuši un kuri īpaši labi nepavada laiku, - tie nav mani klienti. Diemžēl komunikācijas prasmju trūkums un svētku pārvēršana balagānā ir dzīvesveids, kuru vienā vakarā izmainīt nevar.

Foto: No personīgā arhīva

“No sirds uz sirdi” – akcija bērniem, kas slimo ar vēzi

No 8. līdz 10. februārim tirdzniecības centra “Spice” otrajā stāvā (pie izejas uz autostāvvietu) no plkst. 10.00 līdz 20.00 ikviens, kurš vienkārši ies garām vai ieradīsies ar nolūku, varēs piedalīties labdarības tirdziņā “No sirds uz sirdi”. Tirdziņš noritēs tieši pirms Valentīna dienas un visi izstrādājumi – atslēgu piekariņi, rotaļlietas, interjera priekšmeti un dizaina priekšmeti, kurus tajā varēs iegādāties, tiek pārdoti par ziedojumiem.

Es vēlētos atgādināt, kā šī akcija tiek rīkota nevis tāpēc, lai iegādātos dizaineru lietas lētāk, bet gan tāpēc, lai palīdzētu slimiem bērniem. Visi iegūtie līdzekļi tiek nodoti Bērnu slimnīcas fondam Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā.

Foto: No personīgā arhīva

Teikšu atklāti: pateicības es negaidu. Visbiežāk pateicības vārdus es dzirdu no tiem, kuri akcijā piedalās. Bet svarīgs ir pats fakts, ka šāda akcija norisinās, tā ne tikai finansiāli, bet arī morāli palīdz slimo bērnu vecākiem. Vecāki saprot, ka viņi savā nelaimē nav pamesti vieni, ka arī citi par viņiem domā.

Foto: No personīgā arhīva

Katru gadu akcijā veicās arvien sliktāk, mēs savācām arvien mazāk un mazāk līdzekļu. Un pagājušogad es pacēlu acis pret debesīm un teicu: “Ak, Dievs, ja tev nevajag, tad varbūt nedari to. Un nolēmu, ka, ja cilvēki neizrādīs interesi, tad akciju vairs nerīkošu.”. Taču pārsteidzošā kārtā cilvēku bija vairāk. Tāpēc šogad akcija atkal notiek.

Esmu stingra vadītāja

Idejas manā galvā rodas pastāvīgi. Daru to, kas man šķiet, ka pietrūkst citiem. Un reizēm ir sajūta, ka diez vai to izdarīs kāds cits. Kaut kādā ziņā es esmu kurpnieks bez apaviem. Gribas doties uz svešu pasākumu un atpūsties, bet vairāk sanāk rīkot pasākumus un nevis atpūsties, bet gan ļoti smagi strādāt. Lai visu izdarītu pareizi un ar jēgu, nepieciešama strukturēta pieeja – sākot no tehniskajiem jautājumiem un beidzot ar birokrātisko nianšu ievērošanu.

Turklāt ar daudziem jautājumiem man izdodas tikt galā vienpersoniski. Dažādos projektos piedalās brīvprātīgie, piemēram, akcijā “No sirds uz sirdi” ir dizaineru izstrādājumu savākšanas punkti, ir paši meistari un cilvēki, kuri uz vietas tirgo preces. Bet atsevišķas komandas nav.

Nav iespējams piespiest cilvēkus pastāvīgi piedalīties labdarības projektos brīvprātīgi. Cilvēks vienu gadu piedalījās, palīdzēja. Paldies viņam. Bet pēc tam viņam ir mainījusies dzīves situācija un viņš to vairs nevar darīt. Nevienam nevajadzētu kāpt ar tevi vienā laivā un darīt to, ko gribas darīt tikai tev, es to pieņemu. Turklāt es esmu stingra vadītāja – ja cilvēks ir apsolījis, tad es viņam noteikti lūgšu to izdarīt.

Foto: No personīgā arhīva

Manā dzīvē nav “laika tērēšanas”

Nekas nenotiek tāpat vien. Projektu nevar izveidot, guļot uz dīvāna. Vispirms jābūt vēlmei kaut ko darīt. Pēc tam ir pareizi jāsaplāno savs laiks un jānosaka prioritātes.

Esmu atteikusies no visa, kas tērētu manu laiku. Es neskatos televizoru, nedodos uz ballītēm, nepļāpāju ar draudzenēm. Citi sestdienās atpūšas, bet man ir filmēšanas. Kāds cits svētdien sēž pie datora, es sēžu un strādāju. Kādam patīk pastaigāties, man – rakstīt projektus.

Reizēm šķiet, ka tas, ko tu dari, nevienam nav vajadzīgs un tu lieki tērē laiku. Bet esmu iemācījusies cienīt ikvienu cilvēku, ko sastopu savā ceļā. Ar laiku ir izveidojies noteikums: ja kaut viens cilvēks tev ir pateicis “Paldies!”, tad tas nozīmē, ka tas kādam ir vajadzīgs. Bet vienmēr atrodas vairāk, kā tikai viens cilvēks.

Nespēju negūt baudu, kad intervēju cilvēkus

Pašlaik gatavoju jaunu projektu – izveidoju video kanālu klubam, kurā būs video rullīši ar interesantiem cilvēkiem. Pirmās intervijas būs ar sievietēm, kuras spēj apvienot dažādas lomas – labu sievu, māti, veiksmīgu uzņēmēju. Viņas dalās ar saviem padomiem, savu dzīves redzējumu. Nesen novadīju piecas pusstundu garas intervijas. No šīs komunikācijas guvu tādu baudu! Gribējās klausīties vēl un vēl. Es dievinu filmēšanas.

Ir bijuši projekti, kuros nācies ņemt pauzi

Piemēram, TONNA AWARDS – prēmija popa dziedātājiem, kuri savas dziesmas Eiropā izpilda krievu valodā. Runa nav par to, ka tas varēja neizdoties. Es negaidīju, ka konkursu izdosies rīkot katru gadu. Bet izrādījās, ka mūsu mākslinieki katru gadu neieraksta pa jaunai dziesmai. Un pat reizi divos gados izrādījās pārāk bieži! Nākamais konkurss noritēs tad, kad tiks uzkrāts pietiekami liels pieteikumu saraksts.

Es rīkoju sociālā kino festivālu. Rīgai tas bija liels notikums. Uz festivālu ieradās cilvēki no visas pasaules. Bet nejaušības pēc portālu, kas tam bija veltīts, es pazaudēju. Lai no jauna to visu atdzīvinātu, nācās no nulles strādāt divus gadus (lai sagatavotos festivālam, pagāja tieši gads bez brīvdienām). Bet es izdegu. Man tā bija traģēdija. Jo es pazaudēju ļoti daudz spēka un laika un no šī zaudējuma neesmu atguvusies vēl aizvien.

Mani satrauc arī sociālie mini projekti. Piemēram, zibakcija “Rīgas apskāviens” (norit Rīgā, Doma laukumā 1. jūlijā plkst. 20.00. Pasākums, uz kuru var ierasties, lai vienkārši apskautos, saņemot pozitīvu sajūtu lādiņu). Tā mode jau ir aizgājusi. Uz zibakcijām un meinstrīmiem cilvēkus vairs nevar sapulcēt. Tagad tas nav stilīgi, nevienam tas nav vajadzīgs. Vairāki pasākumi beidz pastāvēt ne tāpēc, ka tie nav vajadzīgi, bet gan tāpēc, ka tie vairs nav populāri.

Foto: No personīgā arhīva

Apmācības un zibakcijas vairs nav modē

Arī apmācību dienas ir skaitītas. Nevar izlasīt vienu grāmatu vai apmeklēt slavena cilvēka apmācības, un pēc tam saukt sevi par koučinga speciālistu. Tagad populāri ir uz profesionāļiem vērsti semināri, kuros savas jomas speciālisti skaidri, “nelejot ūdeni”, dalās ar noderīgu informāciju – piemēram, pastāsta pašnodarbinātajiem, kā noformēt dokumentus mazajam uzņēmumam.

Es domāju, ka drīz izzudīs mīts par to, ka var nopelnīt naudu, pastrādājot pāris stundas dienā un pametot savu pamatdarbu. Cilvēki vairs nedomā, ka viņi var nopelnīt Bali un strādāt tikai caur internetu, nedarot neko. Nav tāda darba, kurā tev nevajadzētu strādāt. Kaut gan šis mīts ir ļoti izplatīts. Un tas ir sabojājis gan ekonomiku, gan cilvēku psihi. Tajos ir ielikti nevajadzīgi motīvi. Motīviem vajadzētu būt, bet ne balstoties uz nepatiesiem solījumiem.

Bet ieteikums – aiziet, aizej no darba, izveido savu biznesu, nav pareizs. Turklāt neviens nepastāsta, caur kādiem birokrātijas gaiteņiem uzņēmējam ir jāiziet. Cilvēki iet prom no darba, sāk tamborēt un pēkšņi saprot, ka ienākumi no tamborēšanas neļaus samaksāt par dzīvokli, izvadāt bērnus pa pulciņiem, braukt ar mašīnu. Tagad gandrīz katram otrajam ir savs bizness, bet klientu ir tik, cik to ir. Šī tendence drīz apstāsies un par vērtību kļūs darbs komandā. Kad cilvēkiem apniks ideja par “pašiem savu veikalu”, mūsu biznesā parādīsies nevis “mazās vasarnīcas”, bet gan “debesskrāpji”. Bet tam nepieciešama liela komanda.