Rīdziniece Diāna Paško šovā „X-Faktors”: „Kādā brīdī es gribēju visu pamest un raudāt, bet tam vienkārši nebija spēka”

3. Oktobris, 2016

Pēc rīdzinieces Diānas Paško uzstāšanās ukraiņu šovā „X-Faktors” internetā parādījies lērums komentāru: „Dalībniece pārspējusi pašu Adeli”. Taču pati Diāna tā neuzskata. Pieticīga, mērķtiecīga un absolūti patiesa – viņa mūsu portālam pastāstīja, cik vērta ir šāda divu minūšu gara uzstāšanās spilgto starmešu gaismā un kāpēc televīzijas projekta dalībnieki savā starpā to sauc par „izdzīvošanas skolu”.


Mans muzikālais ceļš ir samērā primitīvs: no bērnības man bija interese par mūziku, dziedāju karaoke, pēc tam klavierstundas, vokālie konkursi... 13 gadu vecumā sarakstīju savu pirmo dziesmu un sapratu, ka man tas ir vairāk, kā vienkārši hobijs. Nepārspīlējot, es dzīvoju mūzikas dēļ un palēnām, taču pārliecinoši sāku attīstīties šajā virzienā. Tajā pašā laikā kādā brīdī sākās lejupslīde: nekādu projektu, konkursu, koncertu – nekā. Šāda stagnācija arī kalpoja par stimulu dalībai šovā „X-Faktors”. Runājot vienkāršu valodu, uz projektu es devos kā uz atvērto konsultāciju, jo vēlējos saņemt atbildes uz virkni jautājumu: Vai man ir vērts turpināt nodarboties ar mūziku? Vai man tas ir svarīgi? Vai pie apvāršņa ir manāmas kādas perspektīvas? Taču es zināju, ka, gadījumā, ja žūrija mani „iekšēji salauzīs” un dos mājienu, ka mūzika – tas nav man, tad... Man pat bail iedomāties, kas ar mani būtu noticis.

Foto: publicitātes

Uzaicinājumu no „X-Faktora” menedžeriem piedalīties projektā es uztvēru kā zīmi no augšas. Diāna, aizbrauc un nomierinies. Taču tā bija kā krievu ruletes spēle. Runa bija par manu pieticīgo reputāciju Rīgā un, pats galvenais – par cerību. Es riskēju. Pieņēmu lēmumu „mesties zem vilciena”... Tāpēc par drosmi sev varu iedot desmit balles.

Brauciens no paša sākuma līdz beigām bija nepārtraukts stress. Es pirmo reizi devos uz ārzemēm viena. Pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu. Sveša pilsēta, sveši cilvēki... Dienu pirms uzstāšanās es sēdēju kādā svešā dzīvoklī Kijevā un lūdzos, lai tas viss ātrāk beigtos. Tas nebija nekāds izklaidējošais ceļojums, tā drīzāk bija detalizēti saplānota loģistika: no punkta A uz punktu B. Tikai savās darīšanās. Pēc atbildēm uz saviem jautājumiem. Pēc iespējas.

Foto: publicitātes

Jau filmēšanas laikā es neticēju, ka tas viss notiek ar mani. Teikt, ka es uztraucos, nozīmē nepateikt neko. Kad es nonācu projektā, es ilgi nevarēju pieņemt šo faktu. Nevar būt, ka es? Starp tādu daudzumu neprātīgi talantīgu vokālistu žūrija izvēlējās mani. Neticēju. Atgriežoties Rīgā, es ātri atgriezos pie savas ikdienas rutīnas un tikai pēc kāda laika pār mani nāca atklāsme, ka es tomēr piedalos projektā „X-Faktors”! Un tagad par savu tā saucamo „konsultāciju” man jāmaksā ar turpmāku dalību.

Godīgi sakot, ažiotāža sociālajos tīklos par manu uzstāšanos man bija pilnīgi negaidīta. Man ir ļoti patīkami lasīt atbalstītāju komentārus, komplimentus, bet tajā pašā laikā es jūtu arī lielu atbildību pret tiem cilvēkiem, kas man raksta – nevēlos  pievilt kāda cerības. Es nekad neesmu bijusi apmierināta ar sevi, pastāvīgi šaustu sevi, tāpēc, kad internetā parādījās ieraksts ar manu uzstāšanos, es to apzināti neskatījos vēl trīs dienas. Nevarēju. Baidījos, ka būs sanācis briesmīgi un atkal vilšos sevi. Galu galā es ieslēdzos istabā, pilnīgā klusumā ieslēdzu video. Savu uzstāšanos es nevērtēju augstāk, kā citas.

Foto: publicitātes

Televīzijā skatītājiem vēl parāda dalībnieku dzīvi treniņu nometnē, kas tika nofilmēta pēc iespējas ātrāk – tā bija tikai nedēļa. Diemžēl, saskaņā ar līgumu, es nevaru pastāstīt jums visu, kas notiek šova aizkulisēs, bet tā bija dzīves skola, tā saucamais izturības pārbaudījums. Katrs dalībnieks projektā ierodas kā patstāvīga vienība, bet, nokļūstot treniņu nometnē, mūs visus, kā tādas klaburčūskas, „samet vienā bedrē”. Katra potenciāls tiek samazināts līdz maksimumam. Tā vietā, lai izmēģinātu savas kompozīcijas, mēs vienkārši sapņojām par kārtīgu miegu.

Lai jūs saprastu: nozīmētajā dienā tieši astoņos rītā 120 – 130 cilvēku ierodas televīzijas studijas paviljonā. Puse no visiem dalībniekiem ar autobusiem tiek aizvesta uz treniņu bāzi. Otra puse gaida. Uz čemodāniem saules staros gaidījām astoņas stundas. Astoņas! Kad mēs visbeidzot ieradāmies, sapņojām par miegu un dušu. Bet nē! Pēc pusstundas sākās mēģinājumi. Visi dalībnieki negulēja trīs diennaktis. Nemaz nerunājot par siltu dušu vai pusdienām. Gribējās kaut nedaudz pagulēt, jo mēs taču esam cilvēki!

Foto: publicitātes

Savu kompozīciju es ierakstīju pirmajā maiņā, bet mana istabas biedrene – otrajā. Sanāca tā, ka mums ar viņu bija viena kopīga istabiņas atslēga, un, kad es atgriezos, es ar šausmām sapratu, ka istabas durvis ir aizslēgtas. Iekšā ir visas manas lietas. Es biju vasaras t-kreklā un šortos. Taču ārā bija auksta nakts. Iedomājieties: treniņu bāze – tā ir milzīga teritorija. Kā tāda maza pilsētiņa. Desmitiem uzņemšanas vietu. Kur meklēt istabas biedreni – nav skaidrs. Visi darbinieki ir uzņemšanas laukumos. Es biju tik pārgurusi, ka devos gulēt uz kartona kastēm. Man bija vienalga, kā tas izskatījās. Man jau vienkārši bija vienalga...

Neskatoties uz acīmredzamām nepilnībām organizācijā, es patiešām esmu pateicīga šim projektam. Šādos stresa apstākļos izpaužas cilvēka būtība, arī man tas kļuva par sava veida pārbaudījumu. Galvenais, ka mēs visi, dalībnieki, bijām cilvēcīgi, starp mums nebija nekādu strīdu un nesaskaņu. Es sapratu, ka vienmēr jāseko savai intuīcijai un jāriskē. Kā saka – kas neriskē...

Un vēl es ļoti gribu novēlēt katram ticēt sev. Ja man pirms diviem gadiem pateiktu, ka piedalīšos „X-Faktorā”, es smietos. Taču  jāiet savs ceļš! Tā ir patiesība, draugi!

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm