Reportāža: kā “jaunie” rīdzinieki mācās latviešu valodu

10. Februāris

Rīgas pašvaldība pilsētniekiem apmaksā latviešu valodas kursus. Un starp tiem, kas tos apmeklē, ir arī “jaunie” rīdzinieki – cilvēki, kas pie mums ir atbraukuši no citas valsts pavisam nesen. Portāls riga.lv devās uz vienu no viņu nodarbībām, lai uzzinātu, kā valsts valodas apguvē veicas jaunajiem Rīgas iedzīvotājiem, un lai vienkārši parunātu par to, kā viņi nonākuši Latvijā.


“Man ir trīs meita, viņu sauc Aleksandra, Anastasija un Alisa,” lēni, bet pārliecinoši izrunā Dmitrijs. Vārdus viņš izrunā krieviski, bez uzsvara uz pirmo zilbi, jo izrunāt savu meitu vārdus latviešu valodā viņš vēl nav pieradis. Latviešu valodas skolotāja Inta uzslavē Dmitriju un uzdod jautājuma viņa grupas biedram: “Pāvel, kur jūs strādājat?”. Pāvels atbild lēni, pareizi izrunājot pēdējo patskani – “Es strādāju restorānā”. Pēc tam viņš turpina atbildēt uz jautājumiem latviski, un noskaidrojas, ka viņš ir restorāna līdzīpašnieks, kas uz Rīgu atbraucis no Maskavas. Klasē valda ļoti draudzīga un brīva atmosfēra, un visi "Intas Straubergas valodu centrs" studenti ar prieku piekrīt parunāt ar žurnālistiem.

Foto: Riga.lv

“Mums ir par maz miera un plašu ūdeņu”

Pirmais savu stāstu sāk Dmitrijs. Viņa attiecības ar Latviju sākās aptuveni pirms 16 gadiem – viņš uz šejieni atbraucis darba dēļ, bet pirms pusgada nolēmis palikt. “Maskaviešiem pietrūkst miera un plašu ūdeņu, bet šeit tas viss ir. Mani nebiedē tas, ka pie jums ir klusi un mierīgi – tieši tas man patīk! Un es neteiktu, ka cilvēku šeit ir maz. Situācija Latvijā atbilst manam pasaules redzējumam. Šeit ir pietiekami liela brīvība, neviens neuzbāžas. Gribi – parunā ar kādu, ja nevēlies – neviens nespiež. Šodien pirmo reizi pilnībā izlasīju tekstu latviešu valodā un sapratu, par ko tas ir. Tā ir neaizmirstami patīkama sajūta! Man šī valoda patīk, un bez tās, atrodoties šeit, ir sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Patīk, kā tā skan – šie garie patskaņi…” stāsta Dmitrijs.

Pāvels pirms četriem gadiem ieguldījis naudu biznesā apmaiņā pret uzturēšanās atļauju, un uz Latviju pārcēlās ar ģimeni. “Bet pēc tam tā nu sanāca, ka atvērām restorānu. Dzīvojam šeit, tāpēc jāmācās valoda. Pagaidām es neplānoju mainīt dzīvesvietu. Meita, starp citu, apmeklē latviešu bērnudārzu,” saka Pāvels.

Foto: Riga.lv

Kopumā grupā ir četri vīrieši. Konstantīns atbraucis no Ukrainas 2016. gadā un strādā būvniecībā, viņa tautietis Sergejs Latvijā nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Neskatoties uz saspringto grafiku, viņi trīs reizes nedēļā divas stundas atvēl valsts valodas apguvei, jo šī zeme tagad ir viņu mājas.

Uz Latviju atved bizness un mīlestība

Interesanti, ka, ja vīriešu kārtas studenti Latvijā ieradušies darba vai sava biznesa dēļ, tad sievietes ir atbraukušas līdzi saviem vīriem vai ir precējušās ar latvieti.

Jūlija ir no Maskavas, ar vīru iepazinusies Ņujorkā. “Es daudz ceļoju, bet Latvijā biju braucienā pa ceļam uz Lietuvu. Tāpēc pat neko novērtēt nepaspēju. Zināju tikai to, ka ir tāda valsts, bet pat iedomāties nevarēju, ka šeit dzīvošu. Apprecējos pagājušā gada februārī, un aprīlī, kamēr tika kārtoti visi dokumenti, es pārvācos uz Rīgu.”

Foto: Riga.lv

 “Un man šeit ļoti patīk,” Jūlija dalās ar savu stāstu. Iespēju mācīties latviešu valodu viņa sākusi meklēt uzreiz, bet kaut kas vienmēr nebija, kā vajag – vai nu bija nepiemērots laiks, vai arī nebija nodarbību iesācējiem. “Šonakt es ielidoju no Maskavas, ar nolūku ņēmu komandējumu divām dienām, lai neko kursos nepalaistu garām – uz priekšu ejam ātri, un, ja nokavē vienu nodarbību, sāc atpalikt. Latviešu valoda mani pārsteidz, redzu analoģijas ar citām valodām, jo es pārvaldu vairākas citas, bet šī ir ļoti interesanta. Principā, ja labi pārvaldi angļu un krievu valodas, tad dzīvot Latvijā ir pilnīgi iespējams. Bet es uzskatu, ka mācīties latviešu valodu vajag, pat ja nezinu, kur mēs dzīvosim nākotnē,” stāsta Jūlija.

Mīlestības dēļ Latvijā nonākusi arī Ludmila. Viņa apprecējusies ar maskavieti, kurš dzīvo Latvijā jau astoņus gadus.

Foto: Riga.lv

“Doties uz kursiem man izdevās tikai divus gadus pēc pārvākšanās – bērnu dēļ, ar mazajiem grūti atrast laiku. Es mācos valodu, jo tā ir cieņas izrādīšana valstij, kurā mēs dzīvojam. Vēl joprojām man nav bijušas problēmas, visur ir krieviski runājošie. Starp citu, vīrs nesen nokārtoja eksāmenu un pašlaik viņš runā ļoti pārliecināti. Es nevaru novērtēt, cik labi, bet viņš nemeklē frāzes piecas minūtes,” stāsta Ludmila. Pašlaik viņi plāno atrast latviešu auklīti, kas varētu palīdzēt integrēties bērniem. “Man Latvijā ļoti patīk, šeit ir skaisti un kompakti. Esam braukuši uz Bausku un Siguldu. Mašīnu mēs dabūjām nesen, ar bērniem ar sabiedrisko transportu nekur daudz neaizbrauksi,” stāsta Ludmila.

Kad rezultāts ir jau divu nedēļu laikā

Ne visi studenti zina, kur viņus aizvedīs dzīve. Viņi nav pārliecināti, ka paliks Latvijā pavisam, jo, ja jau viņi reiz ir pametuši dzimteni, iespējams, viņi pārcelsies atkal. Neskatoties uz to, ka dzīvē viss mainās, viņi mācās latviešu valodu ļoti centīgi. “Ja lielveikalā kaut ko saka pa skaļruni, es vēlos saprast, par ko tieši ir runa, ja nu autostāvvietā kaut kas noticis ar mašīnu. Kad pārvaldi valodu, jūties drošāk, aizsargātāks,” stāsta Polīna, kas uz Latviju pārcēlusies no Sanktpēterburgas pie sava vīra, rīdzinieka.

Foto: Riga.lv

Pasniedzēja Inta Strauberga ir apmierināta ar šo grupu. “Mums nodarbības ir tikai divas nedēļas un viņi uzrāda brīnišķīgus rezultātus. Cenšas, mācās. Ir patīkami, ka daudzi ir pabijuši dažādās Latvijas pilsētās. Man ļoti patīk strādāt ar iesācējiem, jo tā vari redzēt sava darba rezultātu,” stāsta Inta. Šajā grupā visi ir krievvalodīgi runājošie, bet latviešu valodu bieži nāk mācīties arī vācieši, angļi, un citu valstu pārstāvji, dažreiz pat no ļoti attālām vietām.

“Tiekamies pirmdienas vakarā?...” Telpā uz brīdi ir klusums, visi, cenšoties pārkliegt viens otru, sāk atbildēt: “Ne, no rita!?,” priecīgi smaidot, jo ir sapratuši pasniedzēju un viņas mēģinājumu viņus apmuļķot - nodarbība ir pirmdienas rītā, nevis vakarā.