Pulvertorņa noslēpumi

Pulvertornis ir tikpat atpazīstams Vecrīgas simbols kā Rīgas Doms vai Pēterbaznīca. To viegli saprast – tornis šeit stāv jau kopš 1330. gada. Šodien tas  ir vienīgais saglabātais pilsētas aizsargtornis.


Viduslaiku Rīga 28 torņu skavās

Viduslaikos pilsētu sargāja veseli 28 aizsargtorņi, kas bija izvietoti pie pilsētas aizsargmūra 70–120 metru lielā atstatumā. Daļa torņu kalpoja pilsētas vārtu aizsardzībai, bet citi balstīja cietokšņa sienas. Pirmās aizsardzībai paredzētās būves Rīgā sāka celt jau vācu ieceļotāji, kuri šet ieradās kopā ar bīskapu Albertu. Tolaik pilsētu ieskāva meži, tādēļ „Alberta cietokšņa” būvniecībai izmantoja kokmateriālus. 1207. gadā pēc Salaspils, Doles un Ikšķiles ieņemšanas radās iespēja būvēt cietoksni no akmens – šīm vajadzībām uz Rīgu veda Daugavas krastos iegūto dolomītu. 16. gadsimtā pilsētas aizsargmūris stiepās 2 kilometru un 200 metru garumā, tādēļ Rīgas aizsardzības sistēma tolaik bija pazīstama kā viena no varenākajām visā Baltijas piekrastē.

Torni, kurš atradās Smilšu un Torņa ielu krustojumā, senāk mēdza dēvēt par Smilšu torni. Tā uzdevums bija sargāt pilsētas galveno ieeju, uz kuru veda Lielais Smilšu ceļš, tādēļ šo torni uzskatīja par svarīgāko aizsardzības sistēmas elementu. Šķērsojot pilsētas robežu, lielais pievedceļš mūra iekšienē turpinājās kā Smilšu iela, un pēc šī vārda mēs to pazīstam arī šodien.



Iesākumā tornim bija četrstūra forma, bet vēlāk tas ieņēma pusapaļus arhitektoniskos vaibstus. Savu pašreizējo veidolu tornis ieguva 16. gadsimtā. Kā norādīts aprakstā, kas saglabājies no 1515. gada, tornī bija uzstādīti 13 lielgabali, četras mortīras un četras musketes, bet tā sienu biezums bija aptuveni trīs metri. Vēl šodien mūrī var apskatīt lodes – tās ir „dāvanas” no Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa karaspēka, kas 1621. gadā aplenca Rīgu. Toreiz zviedri pamatīgi nopostīja Smilšu torni, un to atjaunot izdevās vien 17. gadsimtā. Tad par torņa galveno uzdevumu kļuva pulvera glabāšana – no turienes arī Pulvertorņa nosaukums. Starp citu, vairāki Rīgas cietokšņa torņi miera laikos tika izmantoti gluži miermīlīgiem mērķiem – tajos glabāja graudus un rūpniecības izstrādājumus. Daļu no torņiem pilsēta paturēja pati savām vajadzībām, bet citus iznomāja turīgiem pilsoņiem un ceļojošiem tirgotājiem.

Neatņemami Pulvertorņa aksesuāri bija vējrāži, kas torni rotāja jau kopš viduslaikiem. Pirmo vējrādi 15. gadsimtā uzskicēja Jirgens Helms, bet 17. gadsimtā šo uzdevumu turpināja Nikolajs Mollīns. Laikā, kad Rīga atradās poļu pārvaldībā, notika nelaimes gadījums – vējrādis nokrita no jumta. Zinoši ļaudis runāja, ka tā esot slikta zīme un vēsta par nelaimi. Viņiem izrādījās taisnība, jo dažas dienas vēlāk karali Stefanu Batoriju piemeklēja pēkšņa nāve.

Miera laiki: tornis studentu rīcībā

Kopš 18. gadsimta torņa biogrāfijā ienāk mierīgāks periods. Vairāk nekā simts gadus tornis stāvēja tukšs un pamests. Celtni bija apsēduši baloži, kas laidelējās iekšā un ārā pa jumta caurumiem. Vienīgi klaidoņiem tornis bija slēgts, jo ieeja bija izvietota piecus metrus virs bruģa un iekāpt varēja tikai pa pieslienamajām kāpnēm. 1891. gadā vācu studentu korporācija „Rubonia” (vārds cēlies no Daugavas senā latīniskā nosaukuma – Rubon) vērsās pie pilsētas galvas Ludviga Kerkoviusa ar lūgumu iznomāt pamesto ēku. Studenti solīja par saviem līdzekļiem savest to kārtībā. Pilsētas galva piekrita, un noslēdza nomas līgumu uz divdesmit gadiem.



„Rubonia” turēja savu solījumu. Studenti saremontēja torņa jumtu un atjaunoja iekštelpas. Kopējā tāme bija 14 478 rubļi, no kuriem 640 rubļus apķērīgie korporeļi atguva, pārdodot tornī savāktos baložu mēslus. Tolaik šai precei bija labs noiets, jo  netālu no Rīgas centra atradās daudz mazdārziņu – Alberta ielā un tās apkaimē dārziņi zaļoja vēl 19. gadsimta 80. gados.

Studenti ar vērienu ķērās arī pie senā torņa interjera atjaunošanas. Tika izveidotas plašas zāles, stikloti logi un pat balkoni, no kuriem pavērās lielisks skats uz vecpilsētu. No sienām, kas reiz bija piesūkušās ar šaujampulvera dūmiem, tagad arvien biežāk vēdīja smalku papirosu aromāts, bet uz palodām atbalstījās ne vairs ne šaujamie, bet sarmuļādās ievīstītu dāmu elkoņi. Par studentu lepnumu kļuva paukošanas zāle, kuru ierīkoja vienā no torņa telpām.

Kara muzejs, Revolūcijas muzejs un Nahimova jūrskola

Idille aprāvās 20. gadsimta 20. gados, kad studentus no torņa izlika, lai tur ierīkotu Kara muzeju. 1937.–1939. gadā muzeju paplašināja, piebūvējot tornim jaunu korpusu.



Pēc kara ēkā ierīkoja Nahimova jūrskolu. Liela daļa skolas audzēkņu kara laikā bija palikuši bez vecākiem. Šajā skolā mācījās arī Džims Patersons – puisis, kurš tēloja melnādaino resgali slavenajā filmā „Cirks”. Viņa partnere šajā kinolentē bija dižā padomju gadu kinozvaigzne Ļubova Orlova. Ieradusies Rīgā, lai piedalītos filmas „Tikšanās pie Elbas” uzņemšanā, viņa iegriezās arī jūrskolā, kur apciemoja savu gados vēl jauniņo ekrāna partneri.

Jūrskola darbojās līdz 1953. gada rudenim, bet 1957. gadā šajās telpās ierīkoja Revolūcijas muzeju. 1990. gadā muzejs atgriezās pie sava vēsturiskā nosaukuma, atgūstot Kara muzeja vārdu.

Pulvertornis savā garajā vēsturē ir kļuvis par galveno varoni ne vienai vien vēsturiskai leģendai. Viena no tām vēsta, ka zem torņa bijis liels skaits pazemes eju, no kurām viena vedusi līdz pašam Rātslaukumam. Aplenkumu laikā pazemes ejās paslēpuši pilsētas zeltu. Vēlāk nav trūcis dažādu pilsētas zelta tīkotāju, taču slēptuvei piekļūt izdevies tikai vienam no tiem – mūkam Kurcusam. Kā jau tas šādās reizēs gadās, laimes brīdis izrādījies pavisam īss, jo mūku turpat pazemē aizturēja un ieslodzīja. Kad neveiksmīgais zeltracis piespriesto cietumsodu bija izcietis, viņu pa apakšzemes eju izveda Rātslaukumā un tūkstošiem ziņkārīgo acu priekšā sacirta gabalos. Tālaika korupcijas apkarotāju metodes bija cietsirdīgas, taču efektīvas. Kurcusa sodīšana daudziem atņēma jebkādu vēlmi piesavināties svešas bagātības.



Ir saglabājušās daudzas senas atklātnes, kurās redzams Pulvertornis. Līdz revolūcijai to greznoja vējrādis, bet pie sāniem spiedās mazi, zemei pieplakuši namiņi. 1901. gadā pa Smilšu ielu sāka kursēt elektriskais tramvajs. Tā galapunkts atradās pie Biržas – tagadējā Doma laukumā. Trokšņaino krustojumu torņa pakājē apsargāja gorodovojs jeb kārtībnieks.

Iļja Dimenšteins

Attēlos:
Senatnē Pulvertornim bija taisnstūra forma.
Pirms revolūcijas gar Pulvertorni kursēja tramvajs, bet līdzās dežūrēja kārtībnieks.
Skats uz Smilšu ielu un Pulvertorni 1910. gadā
Smilšu iela un ieeja tornī 20. gadsimta 30. gados
Visas atklātnes no autora kolekcijas.