Psihologa padomi: kā sadzīvot ar pusaudzi

19. Decembris, 2017

Pusaudžu vecums tiek uzskatīts par sarežģītu un vecāki no tā pienākšanas bīstas. Rīgas Purvciema vidusskolas psiholoģe Olga Broka dalās padomiem, kā uzlabot saziņu ar pusaudzi, atbild uz jautājumu par to, cik bīstami ir “gadžeti” un kāpēc kādreiz jaukie bērni ir kļuvuši nejauki un spītīgi, un kad tas pāries.


Mūsu bērns ir kļuvis svešs

Pusaudžu vecums ir tā saucamās vecuma “krīzes” laiks. Organismā intensīvi norit fizikas, emocionālas un personības un pārmaiņas.

Trīs – četru gadu laikā mainās ķermenis, norit aktīva sociālās dzīves attīstība, dzīvē svarīgāku lomu ieņem nevis ģimene, bet gan vienaudži. Bērni vēlas atdalīties no ģimenes, vecākiem, visa tā, ko diktē pieaugušo pasaule, tajā pašā laikā pēc iespējas vairāk kopējot tos, kuri ir vecāki.

Nevajag pārdzīvot -  šim posmam ir simbolisks raksturs – bērni “aiziet, lai atgrieztos”.

Atcerieties savus pusaudžu pārdzīvojumus, solījumus nekad nelīdzināties kā “tiem” pieaugušajiem, un kādus novērojumus par sevi jūs varat veikt tagad? Vecāki baidās atlaist un uzticēties bērnam, jo viņiem šķiet, ka bērns ir dezorientēts, bieži vien vecāki viņu var “nepazīt”, vēl vakar tas bija “mūsu bērns”, bet šodien viņš ir kā svešinieks. Pusaudžu vecākiem ir svarīgi pārskatīt audzināšanas īpatnības, un censties meklēt jaunas iespējas vienoties, kopā apspriest sadarbības veidus.

Bērns arī ir cilvēks. Dodiet viņam iespēju domāt pašam

Pirmā pusaudžu krīzes pazīme – bērns  sāk nenovērtēt to, ko viņam ir mācījuši vecāki un, ja vecāki nav mācījuši bērnam atrast pašam savus dzīves mērķus un pašam domāt par sevi un pasauli sev apkārt (bet galvenokārt tikai likuši bērna prātā savas domas), bieži vien paliek ar iekšēju tukšumu. Gadās, ka audzināšanai “instrukcijas” formā – kad vecāki visā palīdz, visu paskaidro, visā ievirza – ir otra puse, kad vecāki baidās dot bērnam iespēju pašam domāt par sevi un situācijām, pašam uzņemties atbildību par savu rīcību vai bezdarbību.

Tāpēc ir ļoti svarīgi no pirmās klases bērnam uzdot “pārdomu jautājumus”, nesteigties ātri visu regulēt un nokārtot – “Kā tu pats/ pati to saproti? Ko tu pats/ pati par to domā? Kā tu varētu tikt galā ar līdzīgu situāciju nākamreiz?”.

Pusaudžu vecuma ilgums arī ir ļoti individuāls – bērns var piedzīvot aktīvas pārmaiņas un tikt ar tām galā ārēji, vai arī pārmaiņas piedzīvot dziļi sevī, apkārtējiem to īpaši nepamanot. Daudzi pusaudži šo laiku pārdzīvo, aizsargājoties ar depresiju vai negatīvismu.

Pārmērīgas rūpes un aizbildnība ir lāča pakalpojums

Pusaudžu vecums tagad sākas agrāk, dažiem bērniem aizmetņi var būt pamanāmi no 9 gadu vecuma. Un, neskatoties uz to, ka akselerācija liek aktīvi par sevi manīt, vēlme pieaugt saduras ar ierobežojumiem. Bērniem ir mazāk iespēju uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvu, mācīties pašdisciplīnu un plānošanu.

Vecāku pārmērīgas rūpes un aizbildnība savā ziņā ir “lāča pakalpojums”.

Daudziem bērniem nav iespēju pamosties ar modinātāja palīdzību, iemācīties patstāvīgi pagatavot brokastis, doties uz skolu, treniņiem, izpildīt mājasdarbus – vecāku dzīve ir piemērota viņu bērnu dzīves ritmam. Un, jo ilgāk šāda “palīdzība” tiek sniegta, jo mazāk iespēju pieaugt, bērni uz ilgu laiku paliek infantili un apkārtējo pasauli pieņem no pozīcijas “pasaule griežas tikai ap mani”.

“Gadžeti”: iedomu pasaules spēks

Pusaudzim nepieciešama telpa, kurā viņš jūtas visvarens un kur viņam šķiet, ka viņš spēj visu kontrolēt. Un viņi šādu iespēju atrod iedomātā, virtuālā dzīvē, jo tur viņi jūtas tādi, kādi vēlas sevi redzēt. Un, protams, ar virtuālo pārdzīvojumu intensitāti maz ko var salīdzināt, izņemot patiesas, siltas attiecības, sajūta, ka esi vajadzīgs un vērtīgs.

Iespējams, daudziem vecākiem ir grūti ar savu bērnu “vienkārši pavadīt laiku kopā”, viņi vairāk koncentrējas uz “darīšanām”.

Iespējams, ka šie ir tās paaudzes vecāki, kuriem visam ir jābūt noderīgam; šo vecāku bērnības pieredzē viņu pašu vecāki ar viņiem kopā ir pavadījuši maz laika, daudz strādājuši, utt., bērni atstāti vieni un viņiem pašiem nācies organizēt savu laiku. Lai gan patiesībā spēles ir bijušas un būs svarīga bērna psiholoģiskās attīstības sastāvdaļa, un tā ir katra vecāka izvēle, kā dozēt virtuālās spēles un kā dot iespēju izpausties spēlēs realitātē. Attīstošo un galda spēļu industrija piedāvā lielu izvēli jebkurai gaumei.

Neko negribu: jēgas zudums un tukšuma sajūta

Viena no “sāpīgākajām” tēmām šajā vecumā ir jēgas zudums un tukšuma sajūta, notiekošā bezjēdzība. Pusaudžu depresijas stāvokļi mūsdienās ir izplatīta parādība. Pusaudzis atsakās no aktivitātes tikai tādā gadījumā, kad visas iepriekšējās darbības nav izdevušās, kad viņš nav sadzirdēts vai viņš ir juties bezcerīgi nevajadzīgs.

Te runa ir par atgriezeniskās saites trūkumu attiecībās – ar vecākiem, vienaudžiem, pašam ar sevi.

Daudzi pusaudži šo vecumu pārdzīvotu vieglāk, ja viņiem būtu iespēja apliecināt sevi ar noderīgu un konstruktīvu rīcību (piemēram, ja viņam būtu iespēja patstāvīgi piepelnīties, īstenot savas radošās spējas, u.c.). Tad viņiem ir iespēja pierādīt sevi darot kaut ko reālu, nevis rādot savas “ēnas puses”, apzīmējot pilsētas sienas.

Nododiet savam bērnam “kontroliera” tiesības

Bērni no pienācīgām ģimenēm var spēlēt vijoli vai apmeklēt pulciņus, bet, ja tuvumā nav vecāku, viņi sāk rīkoties nepiedienīgi. Kāpēc tā notiek? Jo svarīga vecāku funkcija ir pakāpeniski nodot bērnam “kontroliera” iemaņas, tas ir, spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi, plānot to, pieņemt rīcības vai bezdarbības sekas. Mūsdienās daudzi vecāki vēlas dot saviem bērniem tik daudz, ka aizmirst padomāt par to, kur beidzas vecāks un sākas bērns. Tas ir “tas, ko es vēlos savam bērnam nozīmē, ka tas viņam ir vislabākais”.

Bet ir ļoti svarīgi, lai bērns piedalītos savas dzīves izvēļu veikšanā – mācītos saprast, kas viņam pašam ir svarīgi un kāpēc.

Un reizēm ir labāk laicīgi pārstāt nodarboties ar vijoles spēli tikai tāpēc, ka bērns ir izaudzis no tās un vēlas izmēģināt savus spēkus kaut kur citur. Bet daudzos vecākos ir bailes par to, ka, ja viņi ļaus pamest mūzikas skolu, tas iemācīs bērnam nenovest iesākto līdz galam. Taču daudzu bērnu gadījumā tas var izraisīt tieši pretējo, ka es pats neesmu svarīgs, svarīgs ir mans rezultāts. Daudziem bērniem šāds emocionālās vardarbības veids var novest pie savu vajadzību apmierināšanas pēc ielu dzīves principiem.

Un, kad bērni nonāk brīvsolī, viņi sāk atspēlēties par visu, ko viņi gadu gaitā ir pārcietuši.

Agresijas iemesli

Simptoms ir viens un tas pats, bet agresijas iemesli ir dažādi – tā ir necieņa pret cita personīgo telpu (jo nav pieredzes, ka kāds cienītu manu personīgo telpu), uzkrāto dusmu izlādēšana drošākā vidē – mājās ar vecākiem es nevaru, bet trolejbusā ar svešinieku – ar lielāko prieku. Vecākiem ir jāizanalizē, kādas attiecības dominē ģimenē, ko iespējams darīt saviem spēkiem, lai bērnam būtu mierīgas komunikācijas piemērs un prasme savaldīt dusmas, nenodarot kaitējumu sev vai citiem.

Bērni ir vecāku turpinājums

Protams, ka bērni ir savu vecāku turpinājums, gan labajās, gan no citu acīm paslēptajās īpašībās, viņu uzvedības modelī. Ja vecāki nepārtraukti saka par to, ka melot ir slikti un pieprasa no sava pēc iespējas lielāku godīgumu, bet bērns ik pa laikam novēro ainu, kad mamma lūdz tētim telefoniski kādam pateikt, ka “viņa vēl ir darbā”, tie ir dubultie standarti. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki būtu pēc iespējas godīgāki pret sevi, saskatītu sevi visās savās izpausmēs. Jo lielāka ir atšķirība starp vecāku paštēlu un patiesās būtības, jo lielākas grūtības un psihosomatiskie simptomi varētu būt sastopami bērnam.

Visiem bērniem ir nepieciešami vecāki

Pusaudžiem, neskatoties uz ārējo nošķirtību no pieaugušo pasaules, vecāki ir nepieciešami divtik daudz. Jo tas ir milzīgas nestabilitātes laiks, par sevi iepriekš gūto zināšanu zaudēšana. Pusaudzim ir ļoti svarīgi saņemt neatgriezenisko saiti no pieaugušajiem – dzirdēt par savām veiksmēm un neveiksmēm. Saņemt atbalstu.

Protams, mīlēt un atbalstīt pusaudžus mēdz būt ļoti sarežģīti.

Jo viņi ir ļoti pretrunīgi un ar viņiem mēdz būt neiespējami vienoties. Bet vecākiem ir svarīgi atcerēties – viss, ko jūs redzat viņa uzvedībā ir rādītājs tam, kā viss norisinās viņa iekšējā pasaulē – viņa domās un jūtās, viedoklī par sevi un pasauli kopumā. “Mājasdarbus izpildīji, cepuri uzvilki?” – šāds komunikācijas veids tevi ar bērnu vairs nesaistīs. Bet, ja pusaudzis redzēs un dzirdēs citādu ieinteresētību un rūpes par viņu – “Kā tu šodien tiki galā ar visu, kas notika? Kas bija visgrūtākais? Par ko tu domāji? Kāda melodija tev bija ieķērusies galvā?” – tie būs jautājumi, kas var jūs satuvināt. Jautājumi, kas saistīti ar rezultātiem, panākumiem, profesijas izvēli un nākotni var saskarties ar neveiksmi. Ļoti svarīgi ir jautājumi par domām par sevi, ierobežojumiem un bažām. Vaicājiet bērnam: “Vai ir kaut kas tāds, par ko mēs vēl neesam runājuši? Tu ātri audz, es tev netieku līdzi… Bet man ir svarīgi, lai mūsu attiecības saglabātos. Pat kad šķiet, ka tas nav iespējams…”.

Neprasiet no bērna daudz lietu vienlaicīgi, ar savu piemēru parādiet, ko nozīmē sadarboties, uzklausīt, būt blakus gan priekos, gan bēdās.

Olga Broka
Rīgas Purvciema vidusskolas psiholoģe