Profesionāls, iesācējs un bijušais Ziemassvētku vecītis stāsta par bērniem, godīgumu un Jaungada brīnumu

30. Decembris, 2018

Kāds ziemas brīnumam tic vairāk, kāds – mazāk, taču viens ir acīmredzams – decembrī pilsētas ielās var sastapt visīstāko Ziemassvētku vecīti – un pat ne vienu vien! Portāls Rīga.lv tikās ar trim cilvēkiem, kuru darbs ir visciešāk saistīts ar visu gadu gaidīto svētku laiku.


Aleksejs

Šogad iejuties Ziemassvētku vecīša ādā pirmo reizi

Par iespēju reiz kļūt par Ziemassvētku vecīti nekad nebiju domājis, nekā ar to nebiju saistīts. Esmu mākslinieks, strādāju ar bērnu zīmējumiem, man tas ļoti patīk, katrā nodarbībām mēs ļoti daudz komunicējam un bieži vien viens no otra daudz iemācāmies. Domāju, ka šāda pieredze man ļoti palīdz tikt galā ar šo neparasto darbu.

Bērnībā ar jaunāko māsu ticējām Ziemassvētku vecītim, Jaungada svinības bija mūsu mīļākie svētki. Pusnaktī mēs skrējām skatīties uguņošanu, bet pa to laiku zem eglītes bija parādījušās dāvanas. Pats es nekad ģimenē nebiju pildījis Ziemassvētku vecīša funkciju, bet vēlāk atbalstīju vecākus. Es ļoti labi atceros to gadu, kad viņa kaut kā uzzināja, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē.

Šogad decembrī man bija samērā daudz brīva laika. Ar savu draudzeni devāmies uz radošo darbnīcu, noformējām darbus, es zīmēju. Draudzene nejauši uzdūrās sludinājumam: kāda mamma meklēja Ziemassvētku vecīti. Pašlaik ir tāds brīdis, ka naudas jautājums mums ir svarīgs, bet darbs šķita vienkāršs – bija rakstīts, ka tas nav uz ilgu laiku un ir jārunā latviski.

Sākumā mani šis piedāvājums īpaši neiedvesmoja – iztēlojos kaut kādu publisku pasākumu lielā tirdzniecības centrā, kur bija jāsēž un jāuzņem 50 bērni.

Taču izrādījās, ka bija jāiet pie ģimenes, kura svinēja Ziemassvētkus un jāapsveic maza meitene, viņai ir 4 gadi. Ar meitenes mammu apspriedām, kā viss norisināsies, bet ar manas draudzenes mammu izdomājām detalizētu plānu, kā un kas būs jādara – es jau iepriekš pārģērbšos, pieklauvēšu pie durvīm un noteikti pajautāšu vecākiem, vai šeit dzīvo maza meitene, pat tad, ja es viņu uzreiz ieraudzīšu, lai saglabātu intrigu un pārvarētu kautrīgumu.

Mēs satikāmies, mani pacienāja ar konfektēm, kas, protams, bija Ziemassvētku vecīša mīļākās konfektes, es pastāstīju par to, ka ceļoju trīs dienas un esmu ļoti noguris. Man Ziemassvētku vecīša loma neradīja stresu – meitene man noticēja, bet vecāki stratēģiski piespēlēja, atmosfēra bija atklāta un draudzīga. Ziemassvētku vecītim svarīgākais ir sajust bērnus un pašam būt nedaudz bērnam.

Interesanta sagadīšanās bija tā, ka ģimenes māja, uz kuru man bija jādodas, atradās tikai minūtes gājiena attālumā no mūsu darbnīcas. Es sekoju plānam, meitenei viss ļoti patika, mēs paspēlējāmies un viņa ar prieku noskaitīja dzejoli.

Kad es aizgāju, mani apkampa meitenes mamma, bet pēc tam pati meitene – vecāki vēlāk pastāstīja, ka viņa pirmo reizi apkampj Ziemassvētku vecīti. Man šķiet, ka mazi bērni novērtē labsirdību daudz vairāk, kā Ziemassvētku vecīša ārējo izskatu.

Romāns

Strādājis par Ziemassvētku vecīti vienu sezonu

Mana ikdienas dzīve ar Ziemassvētku vecīti nekā nav saistīta. Esmu dziedātājs, visu gadu uzstājos dažādos koncertos, strādāju “Studio 69”. Protams, ka decembris ir brīnumu pilns laiks, tas ir ļoti piesātināts, norit daudz banketu un korporatīvo pasākumu. Tā nu reiz man sanāca pastrādāt par Ziemassvētku vecīti un es šo pieredzi nemaz nenožēloju.

Kļūt par Ziemassvētku vecīti man piedāvāja deju skola, ar kuru es tad sadarbojos – iepriekš es nekad par neko tamlīdzīgu nebiju iedomājies. Neesmu gara auguma, apmēram 1 metrs un 76 centimetri un mana pirmā doma tad bija “kāds gan no manis sanāktu Ziemassvētku vecītis?”. Bet pēc tam nodomāju – kāpēc gan ne, dzīvē ir jāpamēģina viss.

Tā bija tikai viena sezona, taču tā bija ļoti piesātināta. Bez sadarbības ar skolu es strādāju arī pēc pasūtījumiem – visi gaidīja Ziemassvētku vecīti un Sniegbaltīti, bet mēs staigājām pa mājām, dziedājām un dejojām, klausījāmies dzejoļus un dāvinājām dāvanas.

Bērnu reakcija bija dažāda, bet, protams, visi bija priecīgi un saprata, kas notiek. Bērni no Ziemassvētku vecīša galvenokārt gaida dāvanas, tas ir galvenais. Protams, var satikt arī bērnus, kuri saprot, ka mēs neesam īsti, bet tā gadās reti, lielākā daļa tomēr gaida Ziemassvētku vecīti ar patiesu smaidu sejā.

Es pats diemžēl Ziemassvētku vecītim neticu, bet mums ir jācenšas Ziemassvētku vecīša tradīciju saglabāt. Bērniem tas ir brīnums, viņiem ir jāzina, ka pasaulē ir brīnumi.

Aleksandrs

Profesionāls Ziemassvētku vecītis jau 4 gadus.

Pirms vairākiem gadiem es sāku vadīt bērnu pasākumus. Es vienmēr jutu sevī aktiera talantu, bet man trūka ticības saviem spēkiem, lai kaut ko ar to sāktu darīt. Kad es devos uz bērnu svētkiem, izrādījās, ka man ir ļoti viegli iejusties dažādās lomās – bērni patiešām ticēja, ka viņu priekšā ir īsts varonis.

Ar laiku es sapratu, ka man negribas vadīt bērnu svētkus dažādu “multeņu” tēlos, man patīk Ziemassvētku vecīša un manis paša tēla Multimena loma. Tā nu es jau 4 gadus esmu Ziemassvētku vecītis – tas ir tas, ar ko es nodarbojos un katru decembri esmu ļoti aizņemts – visur jāpagūst un visi jāiepriecina. Sākumā es strādāju firmā, bērnu klubā, bet pirms pāris gadiem es sapratu, ka man labāk patīk visu darīt pašam, patstāvīgi sastādīt savu grafiku.

Foto: @salavecis

Es pat neatceros, kā es pats uzzināju, ka Ziemassvētku vecīša nav. Es neatceros to brīdi un man šķiet, ka, ja šo jautājumu uzdod pieaugušajiem, reti kurš spēj atbildēt. Bet tas, ko es atceros labi, ir laiks, kad Ziemassvētku vecītim vēl ticēju.

Es jo īpaši labi atceros to laiku, kad Jaungada laikā gulēju slimnīcā. Ziemassvētku vecītis atnāca, atnesa mums standarta kartona iepakojumus ar konfektēm un tā bija labākā konfekšu kārba manā dzīvē.

Kad ierodies pie ģimenes, parasti tevi gaida, un pat ļoti! Un man tikko kā reiz beidzās svētki, kuros biju Ziemassvētku vecītis, tur priecīgi bija gan vecāki, gan vecmāmiņas, gan bērni, visi kopā pikojāmies. Mazi bērni nekad mani nerausta aiz bārdas, nejautā, vai esmu īsts, manī ieklausās, jo es runāju kā nopietns un pieaudzis cilvēks, tas ir, kā Ziemassvētku vecītis. Gadās, ka ģimenēs ir arī pieaugušāki bērni, aptuveni 11-12 gadus veci, viņi stāv, rokas sānos iespieduši un domā, ka tu viņus mēģini apmuļķot. Taču bieži ir redzams, ka arī viņiem ir interesanti, tikai viņi nedomā, ka tas ir stilīgi. Šādos gadījumos ir labi, ja vecītis prot mūsdienīgi pajokot un būt vienā līmenī.

Nedomāju, ka Ziemassvētku vecītis, kurš šajā lomā nejūtas ērti, varēs nostrādāt vairāk kā vienu ziemu. Galvenais ir būt pārliecinātam par sevi un noķert to īsto vilni. Es zinu, kā izklaidēt vecākus bērnus un kā nomierināt mazus bērnus. Bet, kā ar daudz ko citu, tas nav talants, kurš ir vai nav, bet gan iemaņa, kuru var attīstīt. Man katri svētki ir improvizācija, jo katra ģimene ir ļoti dažāda. Bet pēc katriem svētkiem es saprotu, ka jā – bija forši!

Man ir svarīgi parunāt ar katru bērnu, kaut kādā ziņā tā pat ir problēma. Mēs bieži rīkojam eglītes dārziņos un skolās, kur ir daudz bērnu, pie Ziemassvētku vecīša veidojas rinda.

Man saka – tikai ātri, apsveic, iedod dāvanu un nākamais, bet es tā nevaru. Man ir jāiesēdina katrs bērns klēpī vai jāpastāv blakus, jāpajautā, kā ir pagājis viņa gads, vai mājās ir eglīte un kas to rotāja, kā viņam klājas skolā. Bērns jūt, kad Ziemassvētku vecītim ir patiešām interesanti.

Mūsu pasaulē pieaugušie visu laiku ir aizņemti un bieži steidzas, aizmirst par to, ka bērnam gribas pabūt ar vecākiem, padalīties ar visu, kas viņam ir nozīmīgs. Un tāpēc es bieži vien aizkavēju pasākumus, pārinieki pat ir norājuši mani par to. Bet man tomēr gribas radīt šo pasaku – ja reiz tu esi Ziemassvētku vecītis, dari to labi!