Pirmskara Vecāķi: pārģerbšanās kabīni jāņem līdzi pašam

10. Jūlijs, 2015

Veroties ļaužu straumē, kas izkāpj no elektriskā vilciena Vecāķu stacijā, grūti noticēt, ka kādreiz šeit varēja nokļūt vienīgi ar tvaikoni. Kuģīšu maršuts sākās piestātnē galvaspilsētas centrā – 11. novembra krastmalā – un pietauvojās pie Vecdaugavas, Zvejas ielā. Lai no turienes tiktu līdz Vecāķu centram, varēja nolīgt važoni. Tvaikoņi šajā maršrutā sāka kursēt vēl cara laikā, un to ziedu laiku turpinājās līdz 20. gs. 30. gadiem, kad tika uzbūvēts dzelzceļš.


Autors: Iļja Dimenšteins

Kūrorta sākotne saistās ar 1897. gadu – turpat netālu Vecmīlgrāvī toreiz dzīvoja slavenais rūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis, kurš nolēma šeit ierīkot peldvietu. Atļauja bija jāsaņem Pēterburgā, jo Vecāķu mežs tolaik piederēja Krievijas valdībai. Atbilde gan ilgi nebija jāgaida, un jau 1898. gada vasarā kūrortā dižojās 30 jaunas vasarnīcas. Pirmo no tām uzcēla Rīgas zobārsts M. Vestarhāgens. Tolaik zemi zem vasarnīcām nepārdeva – tā tika iznomāta uz 99 gadiem.

1910. gada ceļvedī „Rīga un tās apkaime”, kas izdots P. Ruckoja redakcijā, stāv rakstīts: „Pēdējā laikā Magnushof jūrmalā strauji sācis attīstīties jauns vasarnīcu rajons Vecāķi, kas atrodas 15 verstis no Rīgas... Jau uzbūvēts diezgan daudz labu un skaistu vasarnīcu; ir trīs pansijas un tālrunis. Nodibināta „Labiekārtošanas biedrība”; piedāvāts ierīkot parku. Apkārtne sausa, veselīga; priežu mežs; lielas kāpas. No pilsētas ērta satiksme ar kuģīti (gandrīz ik stundu; brauciena ilgums – apmēram stunda)”.

Par to, kā dzīve risinājās pirmsrevolūcijas laika kūrortā, liecina arī sludinājumi tā laika avīzēs. Krievu laikraksta „Rižskaja misļ” 1911. gada 8. jūnija numura pirmajā slejā publicēta neuzkrītoša reklāma: „Vecāķi – ļoti iesakāmi tiem, kam nepieciešama atpūta un miers.” Atpūtnieki tiek aicināti apmesties arī pansijās. „Villa „Waldfrieden”, Vecāķi, peldu vieta „Magnushof”, 4 minūšu gājiena attālumā no jūras,” lasāms 1912. gada 16. jūnija numurā. „Meža parks, laba apkalpošana par mērenām cenām, siltas jūras vannas.”

Cilvēku šeit ir diezgan maz, tāpēc daudzi peldas kaili. Pilsētas vadība pat spiesta pieņemt speciālus noteikumus. „Magnushofā saskaņā ar jauno obligāto lēmumu peldēšanās no krasta valsts vasarnīcu rajonā atļauta abu dzimumu personām jebkurā laikā, taču tikai peldēšanas kostīmos,” informē „Rižskaja misļ” sadaļā „Pilsētas hronika”.

Latviešu laikrakstos 20. gados un pat vēl 30. gadu sākumā kūrorts tiek saukts par neapdzīvotu salu. Tur nokļūt joprojām ir sarežģīti – kuģīši dreifē ilgi un kajītēs ir diezgan smacīgi. Situācija mainās 30. gadu vidū, kad tiek atklāta dzelzceļa satiksme, savienojot Vecāķus ar Rīgu. „Vecāķi – pirmā peldvieta dzelzceļa līnijā Rīga–Rūjiena, svētdienās tā īpaši populāra rīdzinieku vidū,” ziņots 1938. gada rokasgrāmatā „Par dzimtenes atpūtas vietām”.

Tajā laikā ciematu ar galvaspilsētu savieno arī asfaltēta šoseja – Rīgas prospekts, tagadējais Vecāķu prospekts. No pilsētas šurp varēja atbraukt arī ar autobusu.

Rokasgrāmatā minēts, ka kūrortā atrodamas „pansijas, viesnīcas, restorāni, siltā jūras ūdens vannu iestādes, tenisa korti”. Mainās arī šīs vietas pastāvīgo iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Saskaņā ar Valsts statistikas pārvaldes datiem 1938. gadā gandrīz 90 procenti vasarnīcas īpašnieku ir latvieši, pārējie – vācieši. Līdz revolūcijai šis sadalījums bija proporcionāli tieši pretējs. No 20. gadu beigām īpašumā tiek iegādāta zeme, mājas ceļ latviešu inteliģence. 1933. gadā uz Vecāķiem pārceļas pazīstamais jūrnieks, tālbraucējs kapteinis Mārtiņš Bite. 1937. gadā šeit māju sāk būvēt Augusts Zariņš – latviešu glezniecības klasiķa Induļa Zariņa vectēvs.

Administratīvi Vecāķi vēl joprojām atrodas ārpus pilsētas – tas ir ciems, kurš atrodas Mangaļu pagasta robežās. „Pagastā ir 1600 iedzīvotāju, 12 pārtikas veikali, 2 gaļas, vīna, grāmatu veikali, 2 restorāni – abi Vecāķos,” informēts statistikas pārvaldes rokasgrāmatā.

Vecāķu pludmale tolaik gan vēl netiek salīdzināta ar pirmskara Jūrmalu – tā ir mazāk labiekārtota. Taču arī šeit valdīja savs īpašais šarms.
„Piemēram, pārģērbšanās kabīnes. Šeit tās bija tikai privātās,” stāsta viens no ilggadējiem Vecāķu iedzīvotājiem Aivars Innus. „Daudzi vasarnieki tās veda sev līdzi. Nelielas – divi reiz divi metri. Izvietoja pludmalē un atstāja līdz sezonas beigām vai uz visu ziemu. Neviens tās nelauza un nezaga.”
 
 

Neaizstājama pirmskara pludmales ainavas daļa bija zvejas laivas. Vecāķos tolaik dzīvoja vairāk nekā 30 zvejnieku. Zvejoja gan līcī, gan atklātā jūrā. Stāstītājs no pirmskara laikiem atceras parku ar deju grīdu Kāpu ielā. Tur tika rīkoti dažādi svētki bērniem un atpūtas vakari, kurus organizēja Vecāķu labiekārtošanas biedrības Dāmu komiteja. Ja Rīgas Jūrmalā pirms kara līdzīgos vakaros tika izvēlēta Mis Iedegums, tad Vecāķos – Mis Vecāķi.

„Kūrorta karaliene vairākus gadus bija jātniece Venta Marta, kas dzīvoja Zvejas ielā. Kad skaistule jāja zirga mugurā, šķita, ka nomaļajā ieliņā nolaidusies feja,” stāsta pirmskara dzīves liecinieks.

Vecāķi tika reklamēti arī ārzemēs. 1935. gadā par kūrortu rakstīts brošūrā „Brīnišķīgā Latvija”, kas vācu valodā izdota Leipcigā. „Pirms kara Vecāķi nebūt nebija atpalikusi province,” atceras vēl viens ilggadējs šīs vietas iedzīvotājs Viesturs Lapiņš. „Šeit darbojās pat sava telefoncentrāle – Mazsalacas ielā 21. Varēja zvanīt uz Rīgu. Telefona aparāti bija apmēram divos desmitos māju.”

Viens no telefona aparātiem bija amerikāņu diplomāta Latvijā Donalda Deja rezidencē. Viņa vasarnīca atradās Pludmales, Puikules un Garciema ielas krustojumā. Diplomāts pastaigās vienmēr  devās ar savu mīļoto suni. Kad suns nomira, Donalds Dejs viņu apglabāja savas vasarnīcas pagalmā. Uzkalniņā vienmēr bija redzami ziedi.  

Viena no skaistākajām vasarnīcām atradās Tīlandes ielā. Tās saimnieks bija dānis Hāgensens, kuram Rīgā  piederēja automašīnu piederumu veikals Elizabetes un Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī.
Maģistrālā ūdensvada ciematā nebija – ūdeni sūknēja no akām. Vislabāk ūdens nāca no 18–20 metru dziļuma. Ūdeni saturošos zemes slāņus palīdzēja meklēt pats sūkņu fabrikas īpašnieks Augusts Zariņš. Viņa uzņēmuma emblēmu joprojām var redzēt uz vecajām akām, kas saglabājušās senāko māju pagalmos.

Gandrīz katrā pagalmā bija ierīkota arī barotava vāverītēm, un katru gadu vietējie aktīvisti izraudzījās visskaistāko barotavu. Taču komforta ziņā Vecāķi nevarēja sacensties ar Jūrmalu. Pat centrālās ielas nebija asfaltētas – gājējs varēja iegritm smiltīs līdz ceļiem. Par trotuāru kalpoja dēļi, kas novietoti tieši uz smiltīm.

30. gados katru pavasari visā valstī tika stādīti jauni kociņi. Šī pasākuma patrons bija Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kas ar šo iniciatīvu apciemoja daudzas pilsētas un apdzīvotās vietas, turklāt prezidentu vizītēs parasti pavadīja arī ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Reiz augstos viesus gaidīja ierodamies arī Vecāķos. Prezidents kūrortā bija viesojies jau iepriekš – viņa vasaras rezidence „Dauderi” atradās turpat netālu, Sarkandaugavā.  Paredzētajā dienā, gaidot K. Ulmaņa ierašanos Vecāķos, Pludmales ielā rindojās stādīšanai sagatavotie bērziņu stādi. Pulka ļaužu bija sapulcējušies dzelzceļa stacijā, lai sveiktu augsto vies, taču... viņš tā arī neatbrauca.

 „Neko darīt, nācās stādīt pašiem,” turpina Viesturs Lapiņš. „Dažus kokus iestādījām Pludmales ielā, bet lielu daļu ar pajūgiem aizvedām uz Liedaga ielu. Tur arī iestādījām. Tie tur aug vēl šobaltdien. Izauguši tāpat kā mūsu bērni un mazbērni.”



Mūsdienās Vecāķi ir viena no vispopulārākajām atpūtas vietām Rīgā. Ne katrai galvaspilsētai ir tā veicies kā Rīgai – pilsētas robežās lepoties ar jūru un lielisku pludmali. Mūsdienās kūrortu arī vairs nevar ne salīdzināt ar to, kāds tas bija mūsu vecmāmiņu un vectētiņu laikā – tagad šeit ir dušas, sporta aktivitāšu zonas, dažādas kafejnīcas. Tvaikoņus nomainījuši elektriskie vilcieni, autobusi un maršuta taksometri, kas līdz šejienei no pilsētas centra atgādā pavisam īsā laikā.

Bet par vēsturi Vecāķos atgādina ne tikai senās atklātnes un ceļveži. Nogriezieties no Pludmales ielu, kura ved no stacijas uz jūru, un veltiet laiku pastaigai pa Puikules ielu. To jūs patiešām nenožēlosiet! Uz šīs ielas vēl saglabājušās vecās vasarnīcas no tā laikmeta, par kuru ceļvežos rakstīja: „Pēdējā laikā Magnushof jūrmalā strauji sācis attīstīties jauns vasarnīcu rajons Vecāķi, kas atrodas 15 verstis no Rīgas... Apkārtne sausa, veselīga; priežu mežs; lielas kāpas. No pilsētas ērta satiksme ar kuģīti...”