Pieci stāsti par pārcelšanos uz Rīgu: kaķi, istabas čības un krākšanas simfonija

3. Oktobris, 2017

Pārcelšanās ir kā lēciens aukstā ūdenī: sākumā gribas pēc iespējas ātrāk izkāpt krastā, bet pēc tam pierodi pie apkārtējās vides un sāc peldēt pa straumi. Mūsu raksta varoņi, kuri ir nolēmuši pārcelties uz Rīgu, iepazinušies ar saviem mīļotajiem cilvēkiem, nonākuši absurdās, reizēm pat “nelegālās” situācijās, ir pārliecinājušies: viss, kas notiek, notiek uz labu!


Ēvalds Dukuls, 24 gadi

Pārcēlies no Daugavpils uz Rīgu pirms 5 gadiem

Foto: No personīgā arhīva

Kad pabeidzu vidusskolu Daugavpilī, radās jautājums: ko tālāk? Bija jāattīstās, jāiegūst augstākā izglītība… Es nolēmu, ka tas jādara kā minimums Latvijas galvaspilsētā – Rīgā. Vēl domāju braukt uz Ameriku, bet toreiz es nomierināju savas ambīcijas, nolemjot, ka sākumā ir jāizmēģina laime savā dzimtenē.

Tad, pirms pieciem gadiem Rīga man likās kā pasaules galvaspilsēta: liela un ar neticamām perspektīvām. Iztēlojieties: augusts. Agrs rīts. Es, apkrāvies ar somām, izkāpju uz vilciena perona Rīgā. Un man atkal rodas jautājums: ko tālāk? Vietas kopmītnēs man nebija, jo pieteikšanos es biju nokavējis, bet īrēt dzīvokli tolaik man vēl nebija pa kabatai. Es vienkārši biju tik ļoti iededzies par ideju pārcelties, ka līdz pēdējam nevienam neteicu, ka neesmu atradis vietu, kur dzīvot. Piezvanīju draugam, kurš ļāva pāris naktis pārnakšņot pie sevis.

Vēl pēc pāris dienām – pie citiem paziņām, kuri mani “pa kluso” ielaida pārnakšņot pie sevis kopmītnēs. Kamēr draugi aizkavēja dežuranti, es devos uz istabiņu, neviena nepamanīts. Un tā bija līdz laikam, kad man nepaziņoja, ka ir atbrīvojusies vieta kopmītnēs. Laimei nebija robežu!

Pārcelšanās man nozīmēja brīvības sajūtu: jauni apvāršņi, iespējas, paziņas… Viss jauns! Galvaspilsēta nostiprināja manus nervus, padarīja raksturu stingrāku, bet izskatu – pārliecinātāku. Es iemācījos izanalizēt situācijas un izvairīties no muļķiem, kļuvu atvērtāks pret apkārtējiem. Bet pēc klaidoņa dzīves kopmītnēs, starp citu, iemācījos gulēt jebkuros apstākļos. Tagad es beidzot īrēju atsevišķu istabu, kur neviens naktīs nedzied, nemāca mani dzīvot un agros rītos neklausās manas krākšanas simfoniju.


Svetlana Ļova, mārketinga un komunikāciju speciāliste tūrisma industrijā

Pārcēlusies no Tallinas uz Rīgu pirms 17 gadiem

Foto: No personīgā arhīva

Pārcelšanās man ir daļa no dzīves. Tā kā tēvs bija virsnieks, bērnībā mainīju pilsētas, reizēm arī valstis, reizi divos gados. Pieaugu, apprecējos. Mans vīrs ir viesnīcu īpašnieks, mūsu kopdzīves laikā esam mainījuši dzīvesvietu 11 reizes. Ja neskaita to, ka pastāvīgi dzīvojam starp Igauniju, Austriju, Krieviju un Spāniju, tad Rīgā mēs stabili dzīvojam 17 gadus.

Ņemot vērā manu un vīra nodarbošanos, pārcelšanās ir neizbēgama mūsu specialitātes daļa. Parasti profesionāļi viesnīcu industrijā dzīvesvietu maina reizi 2-4 gados, tikai retais paliek vienā vietā. Ierodoties Rīgā, mēs šo pilsētu iemīlējām rekordīsā laikā! Parasti “pierašana” jaunai vietai ir aptuveni gadu ilgs process, bet Rīgā mēs jutāmies ērti jau pēc 3 mēnešiem.

Un vēl pirms ierašanās Latvijas galvaspilsētā mēs pirmo reizi nolēmām iegādāties māju, nevis to īrēt. Paņēmām trīs kaķus! Varbūt tas arī ir tas, kas mūs šeit tik ilgi notur!? (smaida)

Protams, nenovērtējama jebkuras pārcelšanās priekšrocība ir jaunas iespējas, un reizē ar tām – jaunas iepazīšanās, cilvēki, pieredze… Reizēm man šķiet, ka esmu nodzīvojusi jau 10 dzīves. Bet pats grūtākais pārcelšanās procesā ir draugu zaudēšana. Neskatoties uz to, ka tagad ir lērums iespēju ar sociālo tīklu palīdzību, nekas neaizvietos sirsnīgu sarunu pie tējas tases uz mīļākā restorāna terases (smaida).


Oskars Zandersons, 24 gadi, programmētājs

Pārcēlies no Dobeles uz Rīgu pirms 6 gadiem

Foto: No personīgā arhīva

Dobeles realitāte ir tāda, ka, ja vēlies kaut ko sasniegt, kaut vai iegūt izglītību vai labāku darbu, ir jāaizbrauc. Tāpēc pārcelšanās uz Rīgu man kļuva tikai par daļu no loģisku darbību virknes, kas virzītu mani uz personīgu attīstību un izaugsmi. Es iestājos Latvijas Universitātē, lai turpinātu mācības IT tehnoloģiju jomā. Vai manas cerības attaisnojās? Drīzāk jā, nekā nē: izglītību es veiksmīgi ieguvu un arī darbā esmu iekārtojies.

Esot studentam, man bija iespēja dzīvot kopmītnēs, kas pats par sevi jau ir jautri, jo īpaši tad, ja kaimiņos dzīvo tavi kursabiedri. Reiz kādā ziemas naktī mēs veicām eksperimentu fizikā – vēlējāmies redzēt, kas notiks, ja stipra sala laikā izlej verdošu ūdeni. Uzlikām tējkannu, ielējām krūzē verdošu ūdeni un gatavojāmies izliet to pa logu, pametot krūzi uz augšu, lai būtu labāk redzams. Pēc mūsu cerībām, vajadzētu sanākt balta tvaika mākonim. Tā nu sanāca, ka draudzene nobijās, ka apdedzināsies, un instinktīvi izmeta krūzi pa logu. Tā kā lieku trauku mums nebija, mēs gribējām krūzi atgūt, bet vispirms nācās paskaidrot komandantei, kāpēc mūs nepieciešams izlaist ārā divos naktī, kādai krūzei mēs ejam pakaļ, kāpēc tā ir ārā un kāpēc šī krūze bija jāizmet ārā pa logu (smejas).

Protams, es pieķeros gan vietām, gan cilvēkiem, bet varu pielāgoties arī jaunām lietām. Galvenais ir vienmēr virzīties tur, kur ir labāk tev, un ja tu to saproti, tad mainās skatījums uz lietām, paplašinās tavi apvāršņi.


Olga Suna, 21, studente

Pārcēlusies no Taškentas uz Rīgu pirms 3 gadiem

Foto: No personīgā arhīva

Galvenais manas pārcelšanās iemesls bija mācības. Vispār, aizbraukt no Taškentas gribējās sen, pat ne ar mērķi pārcelties, bet vienkārši apskatīt pasauli, tāpēc izglītības iegūšana citā valstī bija ieplānota. Vecāki vēlējās sūtīt mani uz Ķīnu manas izcelsmes dēļ, bet Eiropa mani piesaistīja daudz vairāk.

Ierodoties Rīgā, gandrīz viss noritēja ne tā, kā biju to iztēlojusies: no reģistrēšanās viesnīcā līdz vietējiem laika apstākļiem – lietus un aukstas vēja brāzmas – tas bija viss, kas jāzina par Latvijas galvaspilsētu. Mana viesnīca atradās ne tuvu ne labvēlīgākajā apkaimē, bet istabiņa izskatījās drūma un nomācoša, nemaz nerunājot par to, ka apkārtējie runāja pilnīgi nesaprotamā valodā.

Pat pie jaunās valūtas pierast bija grūti (1 eiro = 9000 sumu), taču pieradu samērā ātri – jau pēc mēneša jutos samērā ērti. Vienīgais, kas man pietrūka un pietrūkst Rīgā vēl aizvien, ir uzbeku augļi un dārzeņi.

Kad es ievācos kopmītnēs, ilgi nevarēju saprast, kāpēc tajās ir tik nemājīgi. Izrādījās, ka problēma slēpjas istabas čībās vai drīzāk – to trūkumā. Mēs pa ēku un istabiņām staigājām ielas apavos, tāpēc, neskatoties uz “mājas” atribūtiku pledu, ziedu un zīmējumu formā, sajūtas nebija. Tikko nopirku istabas čības, viss bija savās vietās. Tagad, tikko dodos kaut kur uz ilgāku laiku, vienmēr ņemu tās sev līdzi.


Jekaterina Pestolova, 16 gadi, skolniece

Pārcēlusies uz Rīgu no Novosibirskas pirms 3 gadiem

Foto: No personīgā arhīva

Galvenokārt manas pārcelšanās iemesls bija vēlme iegūt izglītību augstākā līmenī, kā arī šeit ir vairāk iespēju sevis attīstīšanai. Trīs gadu laikā, kopš dzīvoju Rīgā, esmu paguvusi apmeklēt piecas valstis, ko es Novosibirskā nevarētu izdarīt vairāku iemeslu dēļ, tostarp pilsētas atrašanās vietas dēļ, vīzu režīms, un tā tālāk. Pārcelšanās man neizraisīja stresu, jo es nepārvācos viena, bet gan ar tēti un viņa ģimeni. Mani virzīja ziņkārība un neliels uztraukums par to, ka būs grūtības sazināties, jo neprotu latviešu valodu. Pārdzīvojumi izrādījās nepamatoti! Rīgā ir ļoti viesmīlīgi cilvēki, kuri, redzot manu samulsumu un to, ka es nesaprotu valodu, turpina dialogu krievu valodā.

Pēc ierašanās Rīgā, es pirmo gadu mācījos krievu skolā, lai pielāgotos, pēc tam pārgāju uz latviešu skolu, lai iemācītos valsts valodu. Atceros, dienu, kad reiz klasesbiedrene mani sagaidīja ar apskāvienu un ar kaut ko ļoti emocionāli apsveica. Tā es uzzināju par vārda dienu esamību un šo svētku nozīmi starp latviešiem (smaida).

Pārcelšanās mani viennozīmīgi ir izmainījusi: esmu sākusi vairāk laika veltīt sevis attīstīšanai, man ir jauni hobiji, vaļasprieki… Jo šeit, Rīgā, ir tāda vide – gribas visu laiku uz kaut ko tiekties, sasniegt jaunus apvāršņus, jo te ir tik daudz iespēju! Tiem, kuri tikai gatavojas pārcelties, es vēlos teikt – nepārdzīvojiet! Dzīve ir iespēju pilna, tās ir jāizmanto. Kad tad vēl, ja ne tagad?!


Žurnāliste: Jeļena Safronova

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm