Pērtiķi dzer tēju restorānā: Rīgas Zooloģiskā dārza vēsture

11. Augusts

Ideja mūsu pilsētā ierīkot zooloģisko dārzu pieder Rīgas dārzu direkcijas vadītājam Georgam Kūfaltam. Viņš ir viens no Ķeizarmeža (tagadējā Mežaparka) autoriem un jau 20. gadsimta sākumā bija iecerējis parkā ierīkot arī zoodārzu. Tas gan netika veidots tikai publikas izklaidēm vien - kā var lasīt sabiedrības „Zooloģiskais dārzs Rīgā” statūtos, ko 1908. gadā apstiprināja Livonijas gubernators: līdztekus nozīmīgumam zinātnes un tautas izglītības jomā [..] dārzam ir arī liela loma tautas tikumiskajā labklājībā, pieradinot vienkāršos ļaudis pie piedienīgām izpriecām un atturot tos no dzertuvju apmeklēšanas...


Apvienojās visas šķiras un tautības

Detalizētajā zoodārza plānā līdzās voljeriem, celiņiem un apstādījumiem bija ieplānoti arī dīķi un ūdenskritumu kaskāde – līdzīga kā Arkādijas parkā. Tolaik valsts nepiešķīra līdzekļus projektiem, kuri vēlāk iegāja vēsturē kā gadsimta zīmīgākās būves. Ierastā prakse bija šos projektus fianansēt no pilsētas iedzīvotāju ziedojumiem, un rīdzinieku palīdzība tika lūgta arī šoreiz. Ar gaidāmās būvniecības plāniem un izdevumiem varēja iepazīties brošūrā „Mūsu nākotnes zoodārzs”, kas bez maksas bija pieejams grāmatnīcā pie Pulvertorņa.

Iesākumā tika nodibināta zoodārza būvniecības biedrība, kurā pulcējās pazīstami un godājami rīdzinieki – rūpnieki, baņķieri un domes deputāti. Talkā nāca arī avīzes, publicējot aicinājumus lasītājiem atbalstīt šo lietderīgo ieceri. Būvniecība apvienoja visu šķiru un tautību ļaudis. Reklāmas kampaņā vienlīdz aktīvi piedalījās gan vācu, gan krievu, gan latviešu valodā rakstošie izdevumi, un arī dāsnāko mecenātu vidū bija pārstāvētas visas trīs tautības. Gandrīz katram voljeram bija savs mecenāts. Piemēram, lāču voljers tika uzbūvēts par rūpnīcas „Waldschlößchen” (tagadējā „Aldara”) direktora Baha līdzekļiem, plēsīgo putnu mītni apmaksāja rūpnieks Gusevs, bet lūšu mītni – akmeņkalis Radziņš.

Konservatori un liberāļi

Vēl pirms zoodārza atklāšanas izvērsās diskusija par to, pēc kādiem principiem izvēlēties dzīvniekus. Sabiedrība sadalījās konservatīvā un liberālā viedokļa piekritējos. Konservatori aicināja aprobežoties tikai ar tām dzīvnieku sugām, kādas sastopamas Krievijas impērijas teritorijā. Taču debatēs uzvarēja liberāļu viedoklis, un zoodārza pirmā ceļveža plānā ir attēloti voljeri aptuveni 30 dzīvnieku sugām, starp kuriem ir arī lauvas, pērtiķi, ziloņi, kamieļi un mežacūkas. Dzīvniekus šurp veda no dažādām pilsētām un miestiem. Piemēram, Korejas ērgli uzdāvināja tālbraucējs kapteinis Janovskis. Nedaudz vēlāk, 1914. gada februārī, pienāca arī dāvana no cara – divi sumbri. Tie tika atgādāti pa dzelzceļu.

Lai cik dīvaini tas šodien nešķistu, arī mežacūkas nebija vietējās, bet atceļojušas no Turkestānas Vidusāzijā. Tolaik tās mūsu reģionā nemaz tik bieži nebija sastopamas. „Mūsu Trīne ne ar ko neatšķiras no parastām mežacūkām, kādas pašlaik mitinās arī Eiropas vidienē,” bija lasāms 1913. gada zoodārza ceļvedī. „Lietuvā mežacūkas sastopamas purvainos mežos un no turienes dažkārt iemaldās arī Kurzemē, retāk Livonijā…” No ceļveža var uzzināt, ka Trīne savā aizgaldā ir izrakņājusi saknes visām priedēm, tomēr kopumā ir diezgan labi pieradināta un labprāt ēd no rokas maizi un dažādus kārumus.

Stepes vilki bija atvesti no kādreizējiem Besarābijas reģioniem, bet meža vilki – no Vitebskas guberņas. Ceļvedis vēstīja, ka agrākos laikos vilki Baltijas reģionā bijuši ļoti lielā skaitā un nodarījuši daudz posta. Tas novedis pie tā, ka par viņu iznīcināšanu piesolītas prēmijas, un tagad tie pie mums iemaldoties reti – pa kādam vientuļam īpatnim no Lietuvas guberņām.

Par zoodārza pirmo zinātnisko vadītāju kļuva Rīgā pazīstamais dabas pētnieks, ornitologs Ferdinands Štolls. Viņš dzīvniekus iemūžināja fotogrāfijās un deva tiem vārdus. Vēl šodien zem vecajiem fotouzņēmumiem var lasīt tādus parakstus kā „Kolosālais Andrjuša”, „Lauva Paša” vai „Lauvene Princese”…

Ugunsgrēks pērtiķu mītnē un runājošs papagailis

1912. gada pavasarī daļa darbu bija pabeigti un zoodārzs tika atvērts apmeklētājiem. Sākotnēji apmeklējums bija bez maksas. Taču dažas dienas vēlāk avīzes jau rakstīja par barbarisko publiku, kura ņirgājas par „mūsu mazākajiem brāļiem”. Administrācija nolēma, ka ir jāprasa ieejas maksa, „lai atsijātu visādus salašņas”. Biļešu cena bērniem līdz 15 gadu vecumam tika noteikta 10 kapeikas, bet pieaugušajiem – 25 kapeikas. Skolēni, apmeklējot zoodārzu kopā ar klasi, maksāja vien pa pieckapeikai. Maksa par fotografēšanu arī nebūt nav mūsdienu kapitālisma izgudrojums. Apmeklētājiem, kas vēlējās nobildēt dzīvniekus, tolaik tika prasītam tam laikam ievērojama naudas summa – vesels rublis. Toties atļauja fotografēt darbojās visu gadu!

Par Rīgas zoodārza vizītkarti kļuva jūgendstilā būvētie ieejas vārti, kas ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vārtu autors ir Hermanis Zeiberlihs, kurš projektējis arī lielāko daļu pārējo ēku.Strādāt direktora amatā uzaicināja Mītavā (tagadējā Jelgavā) dzimušo Pēteri Olsenu, kurš ilgus gadus bija pavadījis Vācijā un strādājis kādā turienes zoodārzā. Savukārt par zoologu Štolla vietā kļuva cits pazīstams zinātnieks – Kārlis Grevē, kuru 1914. gadā iecēla arī par zoodārza direktoru.

Pirmo dzīvnieku kopēju sarakstā ir dažādu tautību pārstāvji, taču visvairāk šo amatu ieņēma tatāru izcelsmes ļaudis. Lāčus pieskatīja Pievolgas iedzīvotājs Jusupovs. Reiz apmeklētāju acu priekšā ķepainis Andrjuša viņu tā saspieda savos apkampienos, ka Jusupovs sāka kliegt. Kāds no apmeklētājiem izvilka revolveri un izšāva uz lāci, bet lācis aiz sāpēm iekodās kopējam kājā. Ar ātrās palīdzības karieti Jusupovs tika nogādāts slimnīcā. Tas ir pirmais, taču ne vienīgais negadījums starp cilvēkiem un dzīvniekiem, par kuru atrodamas liecības tā laika presē.

1913. gada janvārī nodega viena no labākajām ēkām – pērtiķu mītne. Tolaik tā bija vienīgā apkurināmā telpa, un ziemā tur izmitināja arī daļu citu siltzemju dzīvnieku. Avīzes rakstīja, ka „[..] pulksten 10 no kamīna izkritusi dzirkstele aizdedzināja zoodārza galveno ēku. Neskatoties uz lielo ugunsdzēsēju skaitu, kuri strādāja līdz pat rītam, liesmas apturēt neizdevās.” Par laimi vismaz paši pērtiķi ugunsnelaimē necieta. Zoodārza darbinieki viņus no degošās ēkas nogādāja uz...  restorānu, kas atradās dārza teritorijā. Visu nakti primātus restorānā dzirdīja ar siltu tēju.

Arī restorāns bija viena no zoodārza vizītkartēm. Cilvēki turp brauca pat no pilsētas centra, jo tā bija pilsētā vienīgā šāda veida iestāde, kas bija atvērta visu nakti. Restorāns tika uzbūvēts par alus darītavas „Waldschlößchen” naudu, kas sākumā ēku iznomāja, bet vēlāk nodeva zoodārza īpašumā. Taču ar vienu noteikumu - tur drīkstēja tirgot tikai alu, kas ražots šajā uzņēmumā.

Restorāns, kur viesus priecēja arī dzīvais orķestris, darbojās līdz pat 1940. gadam, bet ēkas korpusi saglabājušies vēl mūsdienās. Restorāna galvenais apskates objekts bija runājošs papagailis, kas iemitinājās restorānā pēc ugunsgrēka un pie ieejas sagaidīja apmeklētājus. Papagailis bieži lamājies krievu valodā, taču, kad bijis labā noskaņojumā, pirms tam vienmēr pateicis: „Sveicināti!”

Iļja Dimenšteins