Pāvils, kurš atgriezies Rīgā no Taizemes: "Mana sieva joprojām ir pārsteigta par mūsu pilsētu"

4. Aprīlis

Kopš 2007. gada es nodarbojos ar apģērbu dizainu: Rīgā man bija vairākas dizaina studijas, starp citu, viena izkārtne pie „Bērnu pasaules” vēl joprojām karājas! Es nelielā darbnīcā radīju kreatīvus apģērbus, man bija arī vairākas šujmašīnas izšūšanai, mēs ar komandu veidojām izšuvumus, drukas materiālus un aplikācijas uz apģērba. Bija privātie klienti, bet mēs strādājām arī ar gandrīz visiem pilsētas naktsklubiem – piegādājām apģērbus darbiniekiem un dejotājiem.


Tas viss ir pārauga par darbu šovbiznesā – es nodarbojos ar pasākumu un ballīšu organizēšanu, vienā no naktsklubiem stāvēju Facecontrol jeb tā sauktās apmeklētāju atlases postenī, sapazinos ar daudziem tusētājiem. 2010. gadā nolēmu veidot savu šovu un sāku filmēt video ar Latvijas slavenībām. Faktiski es biju videoblogeris, pat nezinot, ka tāda lieta eksistē. Vēlāk pārdevu savu šovu kādam mūzikas producentam, un mēs sākām kopā apmeklēt visus stilīgākos Rīgas tusiņus, modes nedēļas, atklāšanas un slēgšanas… Visa šī šķietamā popularitāte man likās ļoti forša: esmu jauns modes dizainers, stāvu pilsētas galvenajā klubā Facecontrol postenī, man ir savs videošovs – man likās, es pazīstu pasauli!

Un tad 2011. gadā, brīdī, kad it kā biju sasniedzis visu, kas jāpaveic dzīvē, nokļuvu kādā privātā tusiņā. Tur bija daudz cilvēku, un starp tiem – kāds mans paziņa, ko ilgu laiku nebiju redzējis. Ballītes karstumā ap viņu bija sapulcējušies cilvēki, un viņš tiem rādīja kādu video. Es arī piegāju, paskatījos video un bija šokā. Video bija redzams, kā mans paziņa Taizemē vizinās uz ziloņa! Kā šis cilvēks var vienkārši Taizemē ceļot ar ziloņiem, kamēr es šeit Latvijā strādāju?

Tusiņš, jautrība, un es viņam saku – ņem mani līdzi. Man bija klikšķis, gribu ziloņus un viss!

Tobrīd mans paziņa jau gadu strādāja Taizemē par gidu. Vārds pa vārdam un ballītē viņš uzrakstīja savai Taizemes priekšniecei: „Sveiki, šeit Rīgā ir viens ļoti stilīgs puisis, vai varam atrast viņam darbu nākamajai sezonai?” Pēc pāris dienām viņš aizlidoja atpakaļ uz Taizemi.

Saruna bija jau aizmirsusies, tāpat kā daudzas citas, bet es pēc kāda laika saņēmu e-pastu: „Sveiks, Pāvel, mani sauc Anastasija, esmu ceļojumu aģentūras tādas un tādas nodaļas vadītāja. Vai tu vēlētos braukt uz Taizemi? Tevi ieteica, jo tu esi aktīvs un dzīvespriecīgs, un tādi cilvēki mums ir ļoti vajadzīgi.”

Es, protams, atteicos. Par ko vispār ir runa! Kas noticis tusiņā, paliek tusiņā, nē, paldies. Bet tajā pašā laikā tomēr drošības pēc pārjautāju, kas un kad. Tikai izrādīju interesi, taču viņa atbildēja – nav ko vilkt garumā, lido šurp! Vārdu sakot, otrajā vai trešajā e-pastā Anastasija man atsūtīja biļeti uz Taizemi. No ballītes brīža bija pagājušas tikai 3 nedēļas, un man jau bija biļete uz Taizemi! Atceros, kā es skatījos uz šo biļeti un nesapratu reāli notiekošo. Man te ir darbs, iesāktas lietas, šovs, kuru vajag izauklēt. Bet es tūlīt ieliku pārdošanā automašīnu, atdevu darbus kolēģu rokās, likvidēju to, ko var likvidēt biznesa jomā, un pastāstīju saviem tuviniekiem un draugiem, ka drīzumā lidoju uz Taizemi.

Foto: No personīgā arhīva

Radinieki bija ļoti priecīgi! Mamma teica, ka esmu malacis, beidzot atpūtīšos, jo tik daudz esmu strādājis! Un es viņiem saku, ka man ir vienvirziena biļete uz Taizemi... Protams, iestājās pilnīgs apjukums, vispirms domāja, ka es jokoju. Mēs ģimenē esam ļoti tuvi, un nav pat iedomājams, ka bērns, kurš pēc telefona zvana ir gatavs uzreiz steigties mammai palīgā, pēkšņi kaut kur aizbrauktu prom.

Plānotajā dienā es devos uz Taizemi. Par bezpajumtnieku netaisījos kļūt – pirmajam laikam man bija līdzi apmēram pieci tūkstoši dolāru, bet es pilnīgi nemaz nezināju, kas notiks tālāk. Es sapratu, ka būšu gids un izklaidēšu tūristus, un tas bija savādi – Rīgā man nekad nebija bijis priekšnieka, jau no 18 gadu vecuma es strādāju pats sev.

Bet darbs izrādījās patiešām ļoti interesants. Mēs ar grupām devāmies dziļi džungļos, lai iepazītu mežonīgo Taizemi: izbaudītu karstos avotus, brauktu ar plostiem pa kalnu upēm un satiktos ar vietējiem, peldētos kopā ar ziloņiem un skatītos ūdenskritumus.

Foto: No personīgā arhīva

Savu pirmo Jaungadu 2012. gadā es sagaidīju lielā kompānijā ar saviem darbabiedriem restorānā, un pēc tam visi gājām svinēt kaut kur tālāk.  Tas bija Pataijā, un es devos uz naktsklubu. Jaunais gads, Taizeme, visi priecājas, un es uzreiz iepazinos ar meiteni. Mazliet pavadījām laiku kopā un izšķīrāmies, standarta situācija kūrortpilsētā. Neviens nevienam neko nav parādā, neviens nevienu neatceras.  Bet ar telefona numuriem tomēr apmainījāmies, lai vienkārši nepazaudētu kontaktus.

Pēc mēneša viņa uzrakstīja, ka atkal ir Pataijā, un noskaidrojās, ka mēs abi neesam tikai tūristi – viņa dzīvo Novosibirskā un arī strādā ceļojumu aģentūrā, regulāri brauc uz Taizemi, lai organizētu seminārus. Kādā no šīm vizītēm viņa nolēma palikt, bet tajā laikā mēs jau bijām pārtraukuši visas romantiskās attiecības, un nākamie četri gadi bija tikai draudzīgu attiecību gadi – sasveicinājāmies, aprunājāmies, kā iet. Viņai bija nopietnas attiecības, man nenopietnas, tā arī dzīvojām.

Bet 2015. gadā mēs nolēmām kopā iedzert kafiju. Piecus gadus nebijām tikušies, bet dzīvojam taču vienā pilsētā, kāpēc nesatikties. Satikāmies, un es iemīlējos. Un gandrīz uzreiz mēs nolēmām sākt dzīvot kopā. Tolaik man bija 30 gadi, un pirmo reizi savā dzīvē es sāku dzīvot ar kādu kopā. Pēc mēneša sapratu, ka man neviens cits nav vajadzīgs, un 30. decembrī mēs uzzinājām, ka gaidām bērnu – tāda, lūk, dāvana Jaungadā. Mēs ļoti vēlējāmies šo bērnu, mums tas bija ļoti svarīgs solis, un mēs izlēmām, ka negribam, lai bērns pasaulē nāktu Taizemē – tas ir mūsu pirmais bērns, un pret visu jāizturas ļoti nopietni. Tāpēc nolēmām doties mājup.

Sievas dzimtā pilsēta Novosibirska uzreiz atkrita. Un es piedāvāju doties uz Latviju – mums ir patiesi unikāla daba, ir daudz vietu, kur staigāt ar bērnu. Viņa piekrita, mēs izīrējām dzīvokli, pārdevām automašīnu, atbrīvojāmies no visa, kas bija sakrājies pa sešiem gadiem Taizemē, un pēc trim mēnešiem es lidoju uz Latviju, viņa uz Novosibirsku, lai nokārtotu dokumentus. Es Latvijā visu nokārtoju un pēc mēneša lidoju pēc viņas uz Novosibirsku. Ierados, bet viņai jau bija redzams vēderiņš. Paciemojos trīs dienas, viņa man parādīja pilsētu, iepazīstināja ar saviem vecākiem un ar Sibīrijas pelmeņiem. Un pēc tam sēdāmies lidmašīnā un lidojām uz Rīgu. Šeit 2016. gada septembrī mums piedzima bērns.

Foto: No personīgā arhīva

Un nu Latvijā mūsu ģimene dzīvo jau vairāk nekā gadu. Mēs esam oficiāli precējušies, mums ir bērns, un katru gadu mēs dodamies uz imigrācijas dienestu. Manai sievai tagad ir termiņuzturēšanās atļauja, tādēļ piecu gadu laikā mums ir jāmaina viņas pagaidu uzturēšanās atļauja pret citu termiņuzturēšanās atļauju. Turklāt katru gadu papildus dokumentu kaudzēm, kurus es vedu uz imigrācijas dienestu, mums ir jāpierāda, ka man kontā ir 12 tūkstoši eiro – tas ir minimālais nepieciešamais iztikas nodrošinājums man, manai sievai un bērnam, kas reizināts ar 12. Kopumā situācija ir sarežģīta, bet pēc 5 gadiem, kad mana sieva saņems pastāvīgās uzturēšanās atļauju, jau varēs sākt domāt par pilsonību.

Pagājušajā gadā es izmantoju iespēju, ko piedāvā Rīgas dome, – par brīvu mācījos latviešu valodu un saņēmu C2 kategorijas sertifikātu. Pierakstīju kursos arī savu sievu, bet viņa nevarēja tos apmeklēt, jo bērns vēl mazs, tāpēc kursos mācījos es. 100 latviešu valodas stundas uzlaboja manas valodas zināšanas, lai darbā būtu vieglāk.

Foto: No personīgā arhīva

Tagad man ir savs uzņēmums – „tūrisma operators”. Es izgāju cauri visai oficiālajai uzņēmuma reģistrācijai Latvijā, un tas bija mazliet sarežģīti, bet mēs visu izdarījām.

Mēs sūtām tūristus uz Taizemi, veidojam unikālas ekskursijas pa valsti, pamatojoties paši uz savu bagāto pieredzi.

Varu teikt: esmu liels Latvijas patriots. Man patīk Latvijas daba, man ļoti patīk, ka viss šeit atrodas tuvu. Es dzīvoju Āzijā, ceļoju pa pilsētām un valstīm, un varu droši teikt, ka Baltijas valstis, Latvija un Rīga ir unikālas ar to, ka pavisam īsā laika brīdī var nokļūt vietā, kur vēlaties. Šodien varat iedzert kafiju Vecrīgā, kā mums ar sievu patīk, un jau pēc pusstundas varat pastaigāties Jūrmalā, iet gar jūru un ēst čeburekus Dubultos.

Mums patīk, ka Rīga ir eiropeiska pilsēta. Mana sieva joprojām ir pārsteigta par Rīgu un bieži vien atklāj man tādas lietas, par kurām mēs pat neaizdomājamies. Mēs esam pieraduši pie visām labierīcībām, pie tā, kā viss darbojas, pie veloceliņiem, pie ērtām sabiedriskajām tualetēm pilsētā, un mums šķiet, ka tā tam arī ir jābūt. Kopā ar sievu es sāku apjaust, ka mēs dzīvojam Rīgā – absolūti skaistā vietā, kamēr puse pasaules nedzīvo tik īpašās vietās.  

Mēs esam vieni no nedaudzajiem krieviski runājošajiem, kas var būt laimīgi, jo Latvijā maz ir tādu krieviski runājošo jauniešu, kam ir priekšstats, ko nozīmē mūsdienu Krievija. Ja mūžīgi neapmierinātie rīdzinieki nokļūtu tur un ieraudzītu Krieviju, kuru viņi tik ļoti mīl un iztēlojas, viņi būtu pārsteigti. Jā, man patīk eiropeisms. Man patīk, ka šeit kursē stilīgi tramvaji, lai gan es ar tiem nemaz tik bieži nebraukāju, bet tie lieliski izskatās – es redzēju, kādi tramvaji ir Novosibirskas ielās, varu atsūtīt attēlus.

Foto: No personīgā arhīva

Man ļoti patīk mūsu ēdiens un Rīgas kafejnīcas, kad mēs pastaigājamies, cenšamies izvēlēties vismājīgākās vietas. To ir daudz, un šķiet, ka tām vajadzētu būt ļoti populārām, taču cilvēki bieži tās nenovērtē. Reiz mēs ar sievu iegājām kādā Rīgas bārā, bet tur bez mums bija vēl tikai divi cilvēki! Milzīga kafijas krūze par trim eiro un nereāli skaistas kūkas, pilsētas centrs un satriecoši skaista ainava, apkārt lido kaijas – un neviena nav. Ja tāds bārs būtu kaut kur Eiropā, Krievijā, Taizemē – tur nevarētu pat tikt iekšā!

Darbs ārzemēs, īpaši tūrisma jomā, maina redzējumu uz dzīvi! Pirmo laiku, kad es braucu uz šejieni atvaļinājumā, pilnīgi nesapratu savus draugus, man šķita, ka mums kaut kā neveidojas dialogs. Par ko jūs runājat, kādas ziņas, kāpēc jūs skatāties TV – ne jau tur slēpjas laime!

Es uzskatu, ka atgriezos Latvijā īstajā laikā, un ir ļoti pareizi, ka ierados šeit kopā ar savu sievu un bērnu. Ģimenei ar bērnu dzīvot Latvijā ir lieliski! Rīgā esam īpaši iecienījuši rotaļu laukumu Barona ielā. Šajā vietā viss ir ideāli, vislabākais, kas radīts bērniem. Jocīgi, ka pirms diviem gadiem es pat neiedomājos par to, bet tagad, kad man ir bērns, man nav nekā svarīgāka par to visu.  

Pēc atgriešanās Rīgā esmu radikāli mainījies. Esmu sācis domāt brīvāk un saprotu, ka dzīve var stipri atšķirties: attieksme pret dzīvi un atpūtu, prieka un laimes sajūta sevī. Āzijā neviens neuztraucas par materiālajām vērtībām, pilnīgi nevienu neuztrauc, kādā izskatā tu izej no mājas, vai brauc ar automašīnu vai velosipēdu, staigā iešļūcenēs vai dārgās kurpes. Iedomība vispār ir absurda un smieklīga, un es priecājos, ka ārišķības un zīmēšanās ar dārgām lietām pamazām pazūd arī Rīgā.