No „Russia” līdz „Latvello”

Rīgā radīti pirmie velosipēdi visā cara laika impērijā. Ar katru gadu velosipēdi mūsu pilsētā kļūst arvien populārāki. Nekādu lielo izbrīnu tam gan nevajadzētu radīt, jo Rīgai ir visas tiesības dēvēties par velosipēdu galvaspilsētu – tieši šeit aizsākās pirmā rūpnieciskā velosipēdu ražošana visā cariskajā Krievijā. Šo velosipēdu radītājs bija vācu izcelsmes mehāniķis no Kuldīgas Aleksandrs Leitners.




„Zirneklis” uz jumta

Dodoties lejup pa Brīvības ielu, pievērsiet uzmanību neparastam vējrādim uz 137. ēkas jumta. Tas ir veidots velosipēda formā. Mūsu vecmāmiņu un vectētiņu jaunības laikā šeit atradās fabrika, kurā tika uzsākta Krievijas impērijā pirmā velosipēdu jeb, kā tolaik tos dēvēja, „staigāšanas mašīnu” rūpnieciskā ražošana.

Uzņēmuma nosaukums bija „Russia”, un darbības pirmsākumos to varēja atrast Ģertrūdes ielā 27. Starp citu, runāt par uzņēmumu šajā periodā būs nedaudz pārspīlēti. Toreiz tā bija vien neliela telpa, kurā ik gadu tika izgatavoti 20 velosipēdi jeb „zirnekļi” – priekšējā riteņa diametrs šiem braucamajiem bija lielāks par aizmugurējo. Lai arī kļūt par šāda “divriteņu mustanga” īpašnieku bija liela laime, kas garantēja apkārtējo skaudīgos skatus, „zirnekļi” popularitāti iekaroja palēnām. Kā vēsta aculiecinieku liecības, pirmos drosminiekus, kas bija gatavi izmēģināt pārvietošanos ar velosipēdu, varēja sastapt 19. gadsimta 80. gados Jūrmalas pludmalē.

Palēnām pasūtījumu skaits pieaugua, un Leitners nolēma paplašināt ražošanu. 1890. gadā „Russia” pārcēlās uz cienījamākām telpām Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona iela). Tur atradās nopietna ražotne ar darbgaldiem, un pie „zirnekļu” darināšanas ķērās veseli 60 strādnieki. Taču pēc kāda laika arī šīs telpas kļuva par šaurām – lai spētu izpildīt pieaugošo pasūtījumu skaitu, fabrikai atkal nācās pārcelties. Tā nu 1895. gadā par jauno rūpnīcas adresi kļuva Aleksandra iela 137 (tagad – Brīvības iela). Uzņēmuma darbinieku skaits tobrīd jau pārsniedza 300, un gadā viņi spēja saražotot 1000 velosipēdu.



Pirmais velotreks

Velosipēdu popularitāte aizvien pieauga. Rīgā un tuvākajās pilsētās viena pēc otras tika dibinātas velosipēdistu biedrības. 1887. gadā Rīgas velosporta entuziasti izveidoja pirmo velotreku, kas atradās Cara jeb tagadējā Viesturdārzā. 1898. gadā pilsētas varasiestādes pieņēma noteikumus par velosipēdiem, nosakot – lai varētu braukt ar velosipēdu, ir jānokārto eksāmens tiesību saņemšanai, turklāt braucamajiem jābūt aprīkotiem ar bremzēm un numura zīmēm.

20. gadsimta sākumā velosipēdus sāka ražot arī citos Krievijas rūpniecības centros, tomēr Leitnera fabrika salgabāja lielākās ražotnes statusu. Īsi pirms Pirmā pasaules kara tur ik gadu saražoja vairāk nekā 18 tūkstošus velosipēdu. Šie braucamie jau vairs nelīdzinājās “zirnekļiem”,  bet pieņēma mūsdienu divriteņiem un trīsriteņiem tuvākas formas. Pie Leitnera ražoja arī īpašus saliekamos velosipēdus armijas vajadzībām.



No motocikliem līdz automobiļiem un aeroplāniem

Starp citu, ar zīmolu „Russia” impērijā pazina ne tikai velosipēdus. Lieliskais inženieris Leitners izrādījās arī veiksmīgs uzņēmējs, un velosipēdu rūpalā nopelnītos līdzekļus nolēma ieguldīt motorlaivu, ieroču un motociklu ražošanā. Ar Rīgas uzņēmuma firmas zīmi marķētie izstrādājumi bija pazīstami kā īpaši kvalitatīvi, tādēļ tos labprāt iegādājās ne tikai Krievijā, bet arī ārzemēs. Drīz vien Latvijas mehāniķis radīja pats savu koncepta motocikla modeli. Diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājies ne šī motocikla attēls, ne arī kāds apraksts.

Kad Eiropā parādījās pirmie automobiļi, Leitners kļuva pārliecināts jaunā tehnikas brīnuma entuziasts, un nolēma arī pats uzsākt automobiļu biznesu. Vispirms viņš iegādājās ārzemju automobiļu daļas, un tad tās samontēja, radot uzlabotu konstrukciju. Savu lomu spēlēja arī finansiālie apsvērumi – montēt automobiļus uz vietas bija  lētāk, tādēļ saruka pašizmaksa, un tos varēja laist apgrozībā par zemāku cenu. Pārkāpjot gadsimta slieksni, Leitnera fabrika varēja lepoties ar 10 saražotiem automobiļiem gadā un vēl tikpat motocikliem. Veiksmīgi tika ražoti arī šo braucamrīku rāmji un virsbūves. Lai arī Rīgas 700. jubilejai veltītajā izstādē Leitnera automobilis izpelnījās apbalvojumu, tomēr dažus gadus vēlāk uzņēmējs bija spiests atteikties no automobiļu ražošanas, jo tirgū strauji ienāca liels skaits ārvalstīs ražotu modeļu – ar tiem konkurēt diemžēl nekādi nebija iespējams. Leitnera pēdējais mēģinājums iziet vietējā tirgū ar paša ražotie automobiļiem bija 1905. gadā, kad fabrika uzsāka vieglā automobiļa „Oldsmobile” versijas montāžu, tomēr arī šī iecere panākumus nenesa.

Droši vien fabrika „Russia” būtu turpinājusi pārsteigt pasauli ar aizvien jauniem tehnikas brīnumiem –  zināms, ka Leitnera plānos jau bija ierakstīta aeroplānu ražošana. Taču visām nākotnes vīzijām treknu puntku pielika karš. 1915. gadā fabrika tika pārcelta uz Harkovu, bet vēl pēc dažiem gadiem vietējā lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā tika atvērts velosipēdu cehs. 1924. gadā no šīs rūpnīcas konveijera nāca pirmais padomju divritenis. Taču tas jau ir pavisam cits stāsts.

Interesanti piezīmēt, ka Leitners savu pirmo ražojumu publikas vērtējumam nodeva būdams vien 21 gadu vecs – jaunām, trakām idejām, acīmredzot, bija vajadzīga jauna galva, kas no tām nenobītos...


 
Pa „Latvello” pēdām

Viens no pazīstamākajiem pirmskara Rīgas velosipēdu veikaliem  atradās Elizabetes ielā 18 – tā nosaukums bija „Latvello”. Par šī veikala vēsturi man izdevās uzzināt no veikala kādreizējo īpašnieku mantiniekiem, daļa no kuriem joprojām dzīvo Rīgā, bet citi pārcēlušies uz ārvalstīm.

„Latvello” pastāvēja kopš 1925. gada, kad šo kompāniju dibināja divi Rīgas uzņēmēji – Jakovs Jedeikins un Dāvids Berlins. 20. gadsimta otrajā desmitgadē ar velosipēdu veikaliem rīdziniekus pārsteigt bija grūti – pilsētā tādu bija vairāki desmiti. Taču „Latvello” no vairuma citu veikalu atšķīrās ar to, ka velosipēdus ne tikai tirgoja, bet arī izgatavoja. Ceha adrese vairākas reizes mainījās, un pēdējoreiz tas atradās pie Brasas dzelzceļa stacijas. Tur bija izvietota liela ražotne, kurā strādāja 300 cilvēku. Padomju laikā šajās ēkās darbojās rūpnīca „Kompresors”.

„Pirms kara Latvijā bija arī varenāki velosipēdu uzņēmumi, piemēram, „Ērenpreiss” un „Omega”, taču tieši „Latvello” ražoja viskvalitatīvākos modeļus,” stāsta Velosipēdu muzeja direktors Jānis Seregins. „Turklāt, „Latvello” visas detaļas izgatavoja paši – šeit tika radīti pat tik sarežģīti mehānismi kā brīvgaitas rumba.”



Jāatzīst, ka šī kvalitatīvā produkcija arī maksāja dārgāk – no 110 līdz 160 latiem, kamēr vienkāršāko „Ērenpreisa” modeli varēja iegādāties vien par 70 latiem. Šeit velisopēdus arī nedeva kredītā, kā to piedāvāja „Ērenpreiss”. Tomēr pieprasījums pēc „Latvello” velosipēdiem bija liels – gadā tika saražoti 8 tūkstoši, starp kuriem bija arī sporta, dāmu un bērnu modeļi. Tos iegādājās arī ārvalstīs – Igaunijā, Lietuvā un Padomju Krievijā. Pie veikaliem atradās izmēģinājuma laukumiņš, kur katrs varēja piemeklēt tieši sev piemērotāko modeli.

1935. gadā notika izmaiņas uzņēmuma īpašnieku sastāvā – par tā vienīgajiem saimniekiem kļuva Jedeikini. Viņu saimniekošana gan nebija ilga, jo 1940. gadā uzņēmumu nacionalizēja. Vēl pēc gada, 1941. gada 14. jūnijā, gan jauno, gan agrāko īpašnieku ģimenes lopu vagonā tika izsūtītas uz Sibīriju. Jakovu Jedeikinu 1942. gadā nošāva kā tautas ienaidnieku, nometnē mira arī Berlins. Savukārt „Latvello” dibinātāju bērni, spītējot liktenim, ir izdzīvojuši. Šobrīd dzīves vētras tos ir izmētājušas starp Latviju un Izraēlu.

Ēka Elizabetes ielā 18 ir saglabājusies joprojām. Varbūt arī pie tās kādreiz redzēsim piemiņas plāksni, kas vēstīs: “Reiz šeit atradās viens no populārākajiem velosipēdu veikaliem Rīgā.”
Lasītājiem droši vien interesēs, kāds liktenis piemeklēja slaveno „Ērenpreisu”? Pirmskara laikā šis uzņēmums vairākas reizes mainīja atrašanās vietu, un viena no tām bija arī Brīvības ielā 137 – bijušajā „Russia” ēkā. 1937. gadā uzņēmums beidzot ieguva pastāvīgu adresi, iemitinoties arhitekta A. Klinklāva projektētajā ēkā Brīvības ielā pie Gaisa tilta. Tā bija lielākā velosipēdu ražotne visā Baltijā. Velosipēdi no šejienes ceļoja uz Krieviju, Poliju, Somiju, Lietuvu, Igauniju… Pirmskara periodā Latvijā kopā tika saražoti vairāk nekā 180 tūkstoši velosipēdu un 70 % no tiem lepojās ar „Ērenpreisa” logotipu. Šajā rūpnīcā tika pildīti arī armijas pasūtījumi, kā arī īpašs Padomju Krievijas valdības uzdevums – izgatavot sacīkšu velosipēdu sēriju kaimiņvalsts izlasei. Interesanti, ka komunisti 1940. gadā rūpnīcu neslēdza, bet tikai nomainīja tās emblēmu, iekļaujot tajā obligātos elementus – sirpi un āmuru. Uzņēmumu aizvēra tikai krietni vēlākos laikos – pēc neatkarības atgūšanas.

Iļja Dimenšteins

Attēlos:
Velosipēdists Vaļņu ielā 20. gadsimta sākumā...
...un 20. gadsimta 30. gados Brīvības ielā.
Rīgas pirmais velotreks atradās Cara dārzā (Viesturdārzā).
Elizabetes ielā darbojās pirmskara laikā populārais velosipēdu veikals „Latvello”.
Atklātnes no autora kolekcijas.