No cigāriem un filmām līdz zīda zeķēm: ko veda Rīgas kontrabandisti pirms 100 gadiem

10. Janvāris

Kontrabandas preces ir ieceļojušas Rīgā kopš neatminamiem laikiem, jo pilsēta vienmēr ir kalpojusi kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Ne velti Rīgā jau viduslaikos tika izveidota muita, kas atradās tagadējā Gleznotāju ielā. 19. gadsimta 70. gados tika sākta jaunas muitas būvniecība Daugavas krastā. No tās arī ir cēlies tuvējās ielas nosaukums – Muitas iela.


Tās projekta autors bija Pēterburgas arhitekts Nikolajs Trusovs, pēc kura projektiem pilsētā pie Ņevas ir būvētas veselas 35 ēkas. Kā stāsta sens ceļvedis, pretī muitai pie upes tika ierīkots „muitas dārzs” – teritorija preču glabāšanai.

Rīgas muita Pirmā pasaules kara priekšvakarā
Foto: no autora kolekcijas

Spirts un liķieris – bez ievedmuitas nodevas

Senos laikos muitas nodevas tika iekasētas par daudz un dažādām ievestām precēm, tostarp spirtu un liķieriem. Starp citu, bija arī tādi, uz kuriem noteikumi neattiecās. Starp viņiem bija arī aptiekāri, jo liķieri un spirts oficiāli skaitījās ārstnieciskas preces. Taču arī nelabvēļu farmaceitiem pietika. Visnaidīgāk bija noskaņoti ārsti, kuriem tie atņēma klientus. 1670. gadā pilsētas galvenais ārsts ar važoņa cienīgu uzvārdu Fūrmanis iesniedza varasiestādēm sūdzībrakstu, kurā uzstāja, ka aptiekāru priviliģētajam stāvoklim ir jādara gals.

Izmanīgie tirgoņi

Pirmā lielā kontrabandas degvīna partija no Francijas Rīgas muitā tika konfiscēta 1781. gadā. Par tās saņēmējiem bija paredzēts kļūt Maskavas tirgoņiem, kuri galvaspilsētā bija saņēmuši nodokļu atpirkumu tirdzniecībai ar grādīgajiem dzērieniem, taču nolēmuši palielināt apgrozījumu arī uz kontrabandas preču rēķina. Viens no viņiem – Ivans Goļikovs – uzņēmās visu vainu viens pats. Viņš tika notiesāts un ielikts cietumā, taču jau pēc gada atbrīvots sakarā ar amnestiju par godu Pētera Pirmā dzimšanas dienai.

Mucas ar dubultu dibenu

Gadu no gada paplašinājās to preču sortiments, kuras centās ievest kontrabandisti, un daudzveidīgākas kļuva arī ievešanas shēmas. 19. gadsimta sākumā ar lielu ievedmuitu apliekamās preces tika slēptas mucās ar dubultiem dibeniem, šujmašīnās un mūzikas instrumentos. Šujmašīnās parasti nobēdzināja diegus un zīdu, bet mūzikas instrumentos – zeltu. Nereti vienas preces tika uzdotas par pavisam citām, piemēram, šampanietis – par minerālūdeni, augļu sīrupi – par sulām, bez bronzas izstrādājumi – par parastu varu.

Rīgas osta 20. gadsimta sākumā
Foto: no autora kolekcijas

Pakaļdzīšanās nenotveramajiem…

Kontrabandisti nereti sēdās zirgu mugurās un mēģināja vienkārši izbēgt no muitas. Ja tie juta, ka ir sākusies pakaļdzīšanās, daļa preču tika nomesta, lai apturētu sekotājus.

Slavenā izmeklētāja pēdas

20. gadsimta sākumā progress palielināja arī noziedznieku izgudrotāju spējas. Nav nejaušība, ka tieši gadsimtu mijā Sers Arturs Konans Doils radīja Šerloka Holmsa tēlu. Iemeslus galvas lauzīšanai detektīvam tolaik būtu varējusi sagādāt arī Rīga. Šeit tika īstenotas vairākas vērienīgas afēras ar apdrošināšanas sabiedrībām, kas pievērsa uzmanību arī Pēterburgā. Pēc ķeizarienes Marijas personīga rīkojuma tika veikta bandas „Zelta klubs” afēras izmeklēšana. Rīgā savu spīdošo karjeru sāka arī pazīstamais krievu detektīvs Arkādijs Koško, kurš pēcāk kļuva par Krievijas galvaspilsētas izmeklēšanas priekšnieku, bet pēc revolūcijas emigrēja uz Angliju.

Kur slēpt cigārus…

Taču arī Rīgas muitniekiem bija ar ko palielīties. 1902. gadā „Rīgas Vēstnesis” rakstīja par kādu tirgotāju, kurš bija labi noorganizējis ērģeļu piegādi no Vācijas. Vienās no tām muitnieki uzgāja … 34 kārbas ar cigāriem – pa 50 gabaliem katrā. Un tā tolaik bija ļoti dārga prece…

Kontrabandas kinolentes

Par to, ko mēģināja nelegāli ievest 20. gadsimta 20. un 30. gados, var uzzināt no pirmskara krievu laikraksta „Segodņa”. Starp kontrabandas precēm ir angļu diegi, zīds, piekaramās slēdzenes, žāvēti augļi, konjaks, smaržas, dāmu zīda zeķes, cigaretes un kinofilmas… Par kontrabandas kino produkciju laikraksts vēsta 1920. gada 3. decembra numurā: no Vācijas esot ievesta „221 filma”. Aizdomās turamais lietā ir Rīgas kinematogrāfiskā kantora „Union” īpašnieks. Rezultātā – sods 1,5 miljonu rubļu apmērā un firmas īpašuma pārdošana ūtrupē.

Rīgas muita 20. gadsimta sākumā
Foto: no autora kolekcijas

No matrožiem līdz admirāļiem

Un nu – par zīda zeķēm. 1925. gada 2. aprīlī „Segodņa” raksta: „Muitas ierēdņi ir uzgājuši kontrabandu uz trešdien ienākušajiem kuģiem „Krimulda” un „Mīnoss”. Pie pirmā matrožiem atrasts liels skaits dāmu zeķu no zīda, bet uz otrā – daudz kontrabandas cigarešu. Preces konfiscētas, un vainīgos gaida pamatīgs sods…”

Taču zem muitas sitiena ir tikuši ne tikai matroži – 1931. gadā no amata atstādināja krastu aizsardzības eskadras komandieri Arhibaldu fon Keizerlingu. Iemesls – spirtoto dzērienu kontrabanda. Laikā, kad Latvijas kuģi „ar draudzīgu vizīti iegriezās ārvalstu ostās”, viņš bija pavēlējis iegādāties alkoholu virsnieku uzdzīvei kajītēs.

Taču atlaišana netraucēja bijušajam flotes vadonim dzīvot ilgi un laimīgi – viņš nomira 1951. gadā Frankfurtē pie Mainas.

Slavenu kafejnīcu „dubultais dibens”

Lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, 20. gadsimta 20. un 30. gados Latvijā tika izmantota ne tikai preču ievešana kontrabandas ceļā. Darbojās tā sauktās melnās biržas: kafejnīcā „AT” (ēkā, kurā padomju laikā atradās iestādījums „Allegro”) un ne mazāk slavenajā „Operas kafejnīcā”. Vakaros tur skanēja mūzika, savukārt pa dienu lietišķi ļaudis vienojās par darījumiem. Tur varēja pirkt un pārdot mežu, ādu, zīdu, miltus, cukuru un daudz citu preču, apejot oficiālo biržu.

Pagrīdes kazino

Neskatoties uz to, ka oficiāli kazino un spēļu nami Rīgā 20. gadsimta 30. gados bija aizliegti, tādi tomēr darbojās. Viens no tiem bija iemitinājies Alberta ielā, pretī galvenajai policijas pārvaldei – dzīvoklī, kura īpašnieks bija kādreizējais finanšu ministrs Voldemārs Āboltiņš. Vienas dienas laikā tur tikai paspēlētas ar trijām nullēm rakstāmas summas, un par savējiem tur uzskatīja, kā rakstīja avīzes, „dažādas slavenības”.

Atklātnes – no autora kolekcijas
Foto: no autora kolekcijas

Zīda lakati un džinsi

Rīgā ir aktīvistu grupa, kas saviem cenšas saglabāt vēsturi par kontrabandu un muitas darbu, un nodod to pēcnācējiem. Sergejs Petrikovs dažādos pienākumos strādājis Rīgas muitā no 1983. līdz 1991. gadam, un savus pienākumus beidzis pildīt kā galvenais inspektors. 2005. gadā viņš izveidoja “Privāto projektu par Rīgas muitas vēsturi” – raksta grāmatas un izveidojis nelielu muzeju.

 “Kāpēc es to daru? Izrādās, ka mūsdienu jaunatne ļoti daudz ko nezina, tāpēc es nolēmu nodot savu pieredzi un zināšanas nākamajām paaudzēm,” stāsta Sergejs Petrikovs.

Viņš strādājis muitā laikā, kad aizliegtas bijušas mūsdienās ierastas lietas – džinsi, jau aizmirstie videomagnetofoni, zīda lakatiņi modes dāmām un reliģiska rakstura literatūra. Sarunā ar portālu riga.lv viņš pastāstīja par vairākiem interesantiem gadījumiem.

 “1988. gadā mēs veicām operāciju “Zibens”. Cauri visai Padomju Savienībai no Filipīnām uz Beļģija tika vests konteiners ar akvārija smiltīm, kas apstrādātas ar gāzi – apskate bija iespējama pēc 72 stundu ilgas vēdināšanas. Apskates gaitā mēs atradām četras mucas ar marihuānu. Izsaucām Interpolu, konteiners tika nosūtīts uz galamērķi, kur Beļģijas policija aizturēja narkotiku tirgotāju grupējumu, kurā bija 16 cilvēki. Ja konteiners tiktu konfiscēts Rīgā, tad šo noziedzīgo grupējumu tik ātri neaizturētu,” stāsta Sergejs Petrikovs. 

Ja mūsdienās cīņa ir ar aizliegtām un akcīzes precēm – tabakas izstrādājumiem, alkoholiskajiem dzērieniem, narkotikām, tad padomju laikā – ar parastiem, kā mums šķiet tagad, sadzīves priekšmetiem. Atceroties savu darbu, Sergejs stāsta par gadījumu, kad, apskatot kuģi, muitas darbinieki uzgājuši slēgtas kajītes. Kapteiņa piektais palīgs apliecinājis, ka tās ir darbinieku telpas, kurām atslēgas iegūt neesot tik vienkārši. Kad kajītes tika atvērtas, tās līdz augšai bijušas pilnas ar džinsiem, tehniku un citiem sadzīves priekšmetiem.

 “Pieredzējuši muitnieki jau pēc ārējā izskata var noteikt, ka cilvēks ved kaut ko aizliegtu. Veicam pārbaudi, kolēģi jautā, vai cilvēks ved kādas aizliegtas preces. Viņš atbild, ka nē, taču viņu nodeva ādamābols – tas noraustījās. Kā noskaidrojās pēc tam, radiatoros viņš bija paslēpis vairākas itāļu ķēdītes. Tagad tās tiek pārdotas burtiski uz katra stūra, taču toreiz tās bija modes lieta un neparasts aksesuārs,” stāsta Vladimirs Šilins, bijušais muitnieks un “Privātā projekta par Rīgas muitas vēsturi” dalībnieks.

Interesanti, ka līdz 1987. gadam lidostā “Rīga” nebija pastāvīgas muitas, tās pārstāvji ieradās vien saņemot sūdzības vai īpašos gadījumos. Tas saistīts ar faktu, ka regulāru lidojumu tajā laikā nebija gandrīz vispār.

Muitas darbinieki strādāja arī pasta nodaļās. Neskatoties uz to, ka rentgena ierīču lietošana bija publiski pieejama informācija, sūtījumos atrastas visdažādākās lietas – piemēram, sieviešu elektroniskie pulksteņi. Vairāk interesantu arhīva materiālu, kurus apkopojis Sergejs Petrikovs, iespējams atrast šajā saitē.

Jāatzīmē, ka Latvijā ir Muitas veterānu biedrība, kas radīta ar mērķi saglabāt vēsturi un liecības.

Sīkāk par Muitas veterānu biedrību - muitasveterani.lv

Iļja Dimenšteins