„Nimfa”. Leģenda par Rīgas ievērojamāko strūklaku

Kāda jauna ekskursiju vadītāja, izrādot skvēru pie Latvijas Nacionālās operas,  ar lielu entuziasmu nodevās stāstam par šī skvēra strūklaku. Izrādās, strūklakas autors Augusts Folcs, par skulptūras prototipu esot izmantojis pats savu sievu. „Vai tad jūs nezināt? Mums vēstures kursos to mācīja!” Nekādas smalkākas detaļas gan jaunā gide nezināja, tik vien kā dzirdētās baumas, ka tēlnieka sieva esot bijusi ārkārtīgi skaista sieviete. Tiešām romantisks stāsts, tādēļ vēlējos par to uzzināt vairāk.


Magdeburgas kurpnieka dēls – slavens Rīgas tēlnieks

Augusts Folcs ir ievērojamākais Rīgas tēlnieks. Starp viņa darbiem ir Rolanda statuja Rātslaukumā, Vērmanes dārza lauvas, atlanti pie ieejas Nacionālajā teātrī un uz Teātra ielas 9 nama jumta, kā arī dekoratīvie elementi, kas rotā VEF ēku, Mākslas muzeju, Melngalvju namu un Valsts Bankas fasādi. Savas dzīves laikā viņš palīdzējis piešķirt veidolu vairāk nekā simts ēkām!

Tēlniecības meistars nāca no Magdeburgas kurpnieka ģimenes. XIX gadsimta 60. Gados viņš dzimtajā pilsētā apguva tēlniecību, bet pēc tam devās uz Berlīni, kur iestājās Mākslas akadēmijā. Rīgā Folcs ieradās 1875. gadā, būdams vien 24 gadus vecs. Tobrīd viens no tā laika turīgākajiem rīdziniekiem linu tirgotājs Ēlerts Pfābs bija nolēmis iepretim Vērmanes dārzam celt savu savrupnamu, tādēļ šurp tika ataicināti arhitekti no Vācijas. Starp atbraukušajiem speciālistiem bija arī nesen Berlīnes Mākslas akadēmiju absolvējušais jaunietis, kuram piedāvāja darbu pie ēkas noformēšanas.

Lauvas skulptūra Vērmanes dārzā XX gadsimta 30. gados.
Foto: no autora kolekcijas

Pfāba nams Krišjāņa Barona ielā 12 ir vienmēr bijis starp skaistākajiem mūsu pilsētas namiem – tur XX gadsimta 30. gados dzīvoja Emīlija un Antons Benjamiņi, 70. gados darbojās Rakstnieku savienība, bet mūsdienās ierīkota viesnīca. Magdeburgas kurpnieka dēlam, kurš bija šī greznā nama fasādes un iekštelpu dekorāciju autors, pasūtījumi sāka pienākt straumēm. Toreiz Rīgā norisinājās aktīvi celtniecības darbi – tika nojaukts nocietinājumu mūris, ļaujot pilsētai izplesties. Pēc gada Folcs atvēra savu tēlniecības darbnīcu Nikolaja bulvārī jeb tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā 31. Gandrīz visi pasūtījumi bija saistīti ar mūsdienās labi pazīstamām sabiedriskajām ēkām un privātnamiem. Jautāsiet par konkurentiem? To netrūka. Taču Folcs atšķirībā no pārējiem jau bija guvis atpazīstamību. Tēlnieks no Magdeburgas tagad jau vadīja plašu darbnīcu, algojot aizvien lielāku skaitu palīgu.

Leģenda par mīlestību: izdomājums vai patiesība?

Strūklaku pie Nacionālās operas Folcs veidoja pats. Teātris 1887. gadā bija restaurēts pēc postošā ugunsgrēka, un atjaunotajā kompleksā vajadzēja būt arī strūklakai. Kādā Rīgai veltītā interneta vietnē izlasīju, ka tēlnieks nekādi nav varējis pabeigt darbu. Viņam pozējusi ļoti skaista modele, kurā viņš iemīlējies, un nav gribējis no viņas šķirties, tāpēc darba pabeigšanu bezgalīgi atlicis. Strūklaka tika pabeigta vien tad, kad skaistā „nimfa” piekritusi kļūt par tēlnieka sievu. Skaists stāsts, vai ne? Tikai diemžēl ar realitāti nesaistīts. Kad pienāca skulptūras pasūtījums, Folcs jau piecus gadus kā bija precējies. Kad 1911. gadā viņa dzīvesbiedre nomira, tēlnieks, kuram tobrīd ritēja sestais gadu desmits, apprecējās otrreiz.

„Par viņa otro sievu kļuva latviete Olga Luīze Kalninga,” stāsta novadpētnieks Voldemārs Eihenbaums. „Viņa nāca no ievērojamas ģimenes, kas apgrozījās Pēterburgas aprindās. Tēvs – valsts padomnieks, galvenais veterinārs imperatora zirgu staļļos Krievijas galvaspilsētā. Radniecība ģimeni saistīja ar arhitektu Pēteri Ladiginu, kas cēlis ēkas arī Rīgā.”

Mākslas muzejs XX gadsimta sākumā.
Foto: no autora kolekcijas

Voldemārs Eihenbaums, tāpat kā es, līdz šim nebija dzirdējis, ka „Nimfa” būtu veidota pēc tēlnieka sievas līdzības.

„Visticamāk, tā ir leģenda,” uzskata mākslas doktors, Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētājs un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis. „Protams, modeli visvieglāk bija atrast sev tuvu cilvēku lokā, taču šeit nesakrīt pārāk daudz faktu.”

Kopija, nevis „Nimfas” oriģināls

Ar strūklaku saistās vēl kāds nostāsts. Apmēram desmit gadus pirms Rīgas „Nimfas” tapšanas ļoti līdzīga strūklaka tika izveidota vācu pilsētā Gerlicā, kas atrodas uz robežas ar tagadējo Poliju. Kā uzskata Ojārs Spārītis, Folcs zinājis par šo skulptūru, jo sekojis tā brīža modes tendencēm.

„Tā, protams, nav vācu strūklakas kopija,” saka mākslas zinātnieks, „taču motīvi ir līdzīgi.”   

Nimfa skvērā pie teātra XX gadsimta sākumā.
Foto: no autora kolekcijas

Augusts Folcs mira Rīgā 1926. gadā. Desmitiem ēku, bareljefu un skulptūru mūsdienās glabā viņa roku pieskārienus, taču visvairāk tūristu apstājas tieši pie „Nimfas” strūklakas Nacionālās operas skvērā. Skaistā 1887. gada modele ir pārdzīvojusi savu radītāju, tā arī netklādama savu noslēpumu.

Bet Olga Luīza Folca turpināja sava vīra iesāktos darbus. Pēc viņa nāves Folca vadīja darbnīcu Gaujas ielā 9, kas apkalpoja arī Brāļu kapu pasūtījumu. 1939. gadā tēlnieka sieva devās uz Vāciju.

Arī Rolanda skulptūru veidoja Augusts Folcs.
Foto: no autora kolekcijas

Starp citu, šobrīd skvēru grezno nevis tēlnieka radītais oriģināldarbs, bet gan tā kopija. Sākotnēji „Nimfa” tika radīta no cinka – pilsētas vadībai toreiz nebija naudas dārgākam materiālam. Varbūt tā pat bija veiksme. 1915. gadā, kad Rīgai tuvojās Pirmā pasaules kara fronte, “Nimfu” nedemontēja no pjedestāla un neaizsūtīja uz Krievijas tālākajiem nostūriem, kā tas notika ar bronzā veidotajiem monumentiem. 1986. gadā Mirdza Lukaža izveidoja novecojušās skulptūras bronzas kopiju, bet oriģināls tika nodots Rundāles pils parkam.

Iļja Dimenšteins

Visas atklātnes no autora kolekcijas.