Nezināmais par Torņakalnu: viens no vecākajiem Pārdaugavas nostūriem

30. Oktobris, 2017

Torņakalns ir viena no senākajām apkaimēm Daugavas kreisajā krastā. Taču tikai retajam būs zināms, ka šīs vietas nosaukuma izcelsme ir meklējama jau 15. gadsimtā. Toreiz tur slējās sargtornis, tādēļ šo vietu vāciski sāka dēvēt par Torensberg jeb „Torņa kalnu”.


Tornis Mārupītes krastā

No sarkaniem ķieģeļiem celtais sešstāvu sargtornis kādreiz slējās Mārupītes labajā krastā, iepretim Bieķensalai. Torni nojauca zviedru laikos – 17. gadsimtā, kad zviedru pulkvedis Samuels Kobrons ņēmās izbūvēt jaunu nocietinājumu. Tā pamatu veidoja zemes vaļņi, kas bija paredzēti pilsētas aizsardzībai pret varbūtējo poļu uzbrukumu no Kurzemes puses. Pateicoties pulkvedim Kobronam, nocietinājums vēsturē ierakstīts ar nosaukumu Kobronskansts.

Vislielākais ciems

Tolaik Torensberga apkaimi veidoja vairāki ciemi, no kuriem lielākais atradās aptuveni tajā vietā, kur mūsdienās Jelgavas iela pievienojas Vienības gatvei. Tur slējās aptuveni divdesmiti māju. 18. gadsimta otrajā pusē ēku skaits jau bija pieaudzis līdz 70.

Skats uz Rīgu no Arkādijas parka
Foto: no autora kolekcijas

Torena traktieris

Tolaik Rīgā Daugavu šķērsoja tikai viens tilts – Peldošais tilts. Taču arī tas vēlā rudenī tika nojaukts, un tiltu atjaunoja vien pret pavasari. Tomēr Torņakalna iedzīvotājiem tā bija liela izdevība  – viņi nodrošināja sev iztiku, ar laivām pārvadājot pasažierus no viena Daugavas krasta uz otru. Turklāt, pēc šādas pārcelšanās bija nepieciešams arī sasildīties. Šo vajadzību nodrošināja tuvējais traktieris. Slavenais 18. gadsimta etnogrāfs un novadpētnieks Johans Broce to dēvē par Torena traktieri, un visticamāk nosaukums saistāms ar Torensberga apkaimi, kur traktieris atradās. Taču pastāv arī cita versija – traktierī esot dzīvojis kāds vīrs, vārdā Andreass Torens, kurš, iespējams, bijis šīs dzertuves saimnieks.

Aprikozes no Torņakalna

Savu tagadējo apveidu Torņakalna apkaime ieguva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tur izslējās fabrikas un īres nami strādnieku izmitināšanai. Ap Māras dīķi saplauka arī savrupmājas – turīgajiem rīdziniekiem Torņakalns šķita gluži kā piepilsēta, un drīz vien popularitātē jau sāka tuvoties Rīgas jūrmalai. Starp tiem, kas vasaras sezonu ļāvās baudīt Torņakalna savrupnamos, bija arī Prūsijas ģenerālkonsuls Kristiāns Vērmanis. Viņš tagadējā Arkādijas parka teritorijā bija uzcēlis māju ar oranžēriju, kur auga aprikozes, persiki, vīnogas, palmas…

Arkādijas parka restorāns
Foto: no autora kolekcijas

Kā Torņakalns savaldzināja Kuprinu

1909. gadā Torņakalnā gandrīz mēnesi mitinājās „Granātu aproces”, „Divkaujas” un „Oļesjas” autors Aleksandrs Kuprins, kurš Rīgā bija ieradies no Pēterburgas. Rakstnieks, kuram bija nepieciešams uzlabot veselību, Torņakalnu nebija izvēlējies nejauši – Lielajā Altonavas ielā 6 (tagadējā Ojāra Vācieša ielā) atradās tolaik labi pazīstamā Ernesta Sokolovska klīnika.

Par savu uzturēšanos klīnikā Kuprins „Rīgas Vēstneša” žurnālistam stāstīja, ka dzīvojot tur visnotaļ „cienīgu dzīvi. Atpūšos: skaldu malku, šķūrēju sniegu, eju uz masāžām. Pēc astoņiem vakarā no šejienes nevienu vairs ārā nelaiž…”

Nav nekāds brīnums, ka ārsts Sokolovskis savam slavenajam pacientam bija parakstījis darba terapiju. Tolaik šāda prakse bija ierasta daudzās Latvijas dziednīcās. Viena no tādām atradās Rīgas jūrmalā, Dubultos, kādreizējās sanatorijas „Marienbāde” vietā. Laikabiedru atmiņas vēsta, ka tās direktors bijis dīvains večuks, vācietis ar uzvārdu Nordštrēms. „Viņš lika slimniekiem plikiem staigāt gar jūras krastu un ārstēšanā paļāvās nevis uz zālēm, bet dziedinošo gaisu un peldēm jūrā.”

Arkādijas parks 20. gs. padsmitajos gados
Foto: no autora kolekcijas

Vecākie Rīgas iedzīvotāji mācēs pastāstīt arī to, ka pirms kara vietējie mediķi ieteikuši pilsētas centra iedzīvotājiem vairākas reizes dienā kāpt Bastejkalnā. Viņi uzskatīja, ka tas ir lielisks līdzeklis cīņai ar bezmiegu un neirozēm. Neirozes un bezmiegs mocīja arī Kuprinu, un par viņa treniņprogrammu kļuva klaiņojumi pa Arkādijas parku un Pārdaugavas nostūriem. Kuprinu bieži varēja sastapt gan uz parka celiņiem, gan klusās Pārdaugavas ieliņās. Koku paēnā paslēpušies koka namiņi ar čīkstošām kāpnēm, dārzi, kas vēl nebija zaudējuši rudens skaistumu, alejas ar gadsimtus seniem kokiem… Tas viss rosināja rakstnieka iztēli.

Senākā dzelzceļa stacija

Apkaimes ekonomisko uzplaukumu veicināja dzelzceļa līnijas būvniecība caur Torņakalnu. 1868. gadā tika atklāta dzelzceļa satiksme starp Rīgu un Mītavu jeb tagadējo Jelgavu, bet dažus gadus vēlāk ar vilcienu varēja nokļūt arī Rīgas jūrmalā. Pirmā stacija atradās nevis tur, kur to redzam mūsdienās, bet gan Akmeņu ielā. Daļa no stacijas ēkas, kas vēlāk tika pārbūvēta par dzīvojamo namu, ir saglabājusies joprojām un atrodas Akmeņu ielā 38.

Taču šodien tik ierastā stacija ar nosaukumu „Torņakalns” ir radusies daudz nesenākā pagātnē. Pirmo stacijas ēku uzbūvēja 19. gadsimta 80. gados, taču 1994. gadā tā nodega. Tagadējā ēka ir nodegušās stacijas rekonstrukcija. Līdz ugunsgrēkam tā bija senākā stacijas ēka dzelzceļa maršrutā Rīga–Jūrmala.

Lielā Nometņu iela 20. gs. trīsdesmitajos gados
Foto: no autora kolekcijas

Pirmie viadukti

Starp Torņakalna apkaimes ievērojamākajiem objektiem ir divi viadukti dzelzceļa šķērsošanai – Altonavas ielā un Torņakalna ielā. Kad tos 1910. gadā atklāja, šie viadukti bija vieni no pirmajām monolītā dzelzsbetona konstrukcijām Rīgā. Daudzi pilsētnieki ilgu laiku baidījās pa tiem staigāt, jo neuzticējās jaunajam materiālam. Kā rakstīja tā laika avīzes, „tikai retais uzdrošinājās kājām, ar zirgu vai auto šķērsot jauno tiltu…”.

Pa Ojāra Vācieša piemiņas vietām

Daudziem dzejas cienītājiem Torņakalns saistās ar Ojāra Vācieša vārdu. Dzejnieks mitinājās Lielajā Altonavas ielā 19. Mūsdienās šī iela ir pārdēvēta dzejnieka vārdā, bet namā ierīkots memoriālais muzejs.

Māras dīķis 1912. gadā
Foto: no autora kolekcijas

„Mājā bija vairākas krāsnis, daudz grāmatu un klavieres,” atminas kinorežisore un žurnāliste Vija Beinerte. „Vēl aiz Ojāra istabas loga bija putnu autobuss. Patiesībā tā bija veca koka rotaļlieta, ko Ojārs pārvērta par barotavu, bet skats bija nudien aizraujošs – pilns autobuss ar zvirbuļiem un zīlītēm. Ojārs bija teicams putnu pazinējs, par tiem viņš varēja stāstīt nenoguris. Viņš zināja teikt, ka putniem ap Altonavas ielas māju esot paši ekskluzīvākie dzīvokļi, jo te esot viss, kas tiem nepieciešams, – koki, krūmi, zāle, upīte un ezers. Īstenībā tur bija viss, kas nepieciešams arī dzejniekam. Ojārs cēlās piecos no rīta. Rakstīja līdz deviņiem, ne ilgāk. Kad pārējiem pilsoņiem sākās darbadiena, Ojārs savējo jau bija beidzis. Pēc deviņiem viņš lasīja avīzes, rakstīja vēstules, vēroja putnus, mēroja kilometrus cauri Pārdaugavai un Rīgai, tikās ar lasītājiem. Šajā savas dzīves posmā viņš paspēja uzrakstīt 10 sējumus, galvenokārt dzejas. Un vēl arī konsultēt, rediģēt un tulkot prozas darbus. Mihaila Bulgakova „Meistars un Margarita” un Ivana Šukšina „Līdz trešajiem gaiļiem” joprojām ir nepārspējams latviskojuma paraugs.”

Iļja Dimenšteins

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm