Nezināmais par Rīgu: Vecmīlgrāvja četras dzīves

9. Marts, 2015

Viena no vecākajām galvaspilsētas apkaimēm ir vieta, kuru patlaban pazīstam kā Vecmīlgrāvi. Pirmās ziņas par to atrodamas jau 13. gadsimtā, kad no Ķīšezera uz Daugavu tika izrakts kanāls, lai upes krastā celtu dzirnavas.


Autors: Iļja Dimenšteins

"Dzirnavu grāvis"

1205. gadā Rīgas dibinātājs bīskaps Alberts pavēlēja Vecdaugavas upes krastā likt pamatus cisterciešu klosterim. Šā klostera iemītnieki sāka būvēt dzirnavas.

Izraktajam kanālam toreiz deva nosaukumu Muler graben jeb Dzirnavu grāvis. No šā vārdu salikuma vēlāk nosaukumu mantoja visa dzirnavu apkaime. 



Dombrovska  ieguldījums

Savu otrreizējo dzimšanu Vecmīlgrāvis piedzīvoja 19. gadsimta beigās, pateicoties slavenajam latviešu rūpniekam un filantropam Augustam Dombrovskim.

Zvejnieka dēls no Ķengaraga A. Dombrovskis trūkuma skaudro pieskārienu bija izjutis arī uz savas ādas. Savu darba mūžu viņš sāka Ķengaraga kokzāģētavā, bet drīz vien likteņa līkloči uzņēmīgo puisi aizveda uz Vecmīlgrāvi, kur viņš izkalpojās par baļķu plūdināšanas arteļa priekšnieku. Naudas lietām sekmējoties un iekrājumiem vairojoties, A. Dombrovskis 1887. gadā atvēra savu uzņēmumu. Iesākumā tā bija kokzāģētava, bet vēlāk – fabrika. Šajā dzīves nogrieznī aizsākās viņa filantropiskais devums.

Katram savas fabrikas strādniekam A. Dombrovskis iedalīja pa zemes pleķītim, lai strādnieks uz tā varētu uzcelt pats savu māju. Šim nolūkam fabrikanti tika nodrošināti arī ar zāģmateriāliem. Drīz vien A. Dombrovskis atklāja bezmaksas skolu, kur mācīties strādnieku bērniem un bāreņiem, bet tai līdzās – Rīgā pirmo bērnudārzu. Par bērnudārza vadītāju kļuva Marta Rinka, kuras vārdā mūsdienās nodēvēta viena no šīs apkaimes ielām. 



Zināšanas glāzes vietā

Par A. Dombrovska līdzekļiem apkaime tika arī pie pirmajām ielām. Šķiet, rūpnieks labi apzinājies, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, – viņa dvēsele alkst pēc garīgās barības. Grūti bija noskatīties, kā strādnieki savu sūri grūti nopelnīto naudu katru nedēļas nogali notriec traktieros. Tā A. Dombrovska prātā dzima ideja atvērt atturībnieku biedrību, uzbūvējot šim mērķim īpašu ēku. 1904. gada 14. augustā durvis vēra atturības biedrības nams Ziemeļblāzma.

Cīņu pret alkoholismu A. Dombrovskis uztvēra ļoti nopietni – atturēties nenozīmē vienkārši aizstāt šņabja glāzīti ar tēju vai kefīru. Atturībnieku namā vienkāršajiem ļaudīm jārod iespēja izglītoties. Tādēļ Ziemeļblāzmā tika rīkotas tikšanās ar aktieriem, rakstniekiem un dzejniekiem.

1905. gada revolūcijas vēsmas skāra arī šo attālo pilsētas nomali. 1906. gada pirmajās dienās Ziemļblāzmā tika noturēti improvizēti mītiņi. A. Dombrovskim ar tiem gan nebija nekādas saistības, tomēr baroni, kuru muižas bija noplosītas revolūcijas uguņos, pēc vainīgajiem tālu nemeklēja. 1906. gada 21. janvārī tā dēvētā melnā sotņa pielaida uguni Ziemeļblāzmai. Tās saimnieks toreiz par mata tiesu paglābās no nošaušanas. Viņa dzīvību glāba Daugavgrīvas cietokšņa komandants, kurš sniedza par rūpnieku savu galvojumu.

Tomēr pat šie revolucionārie notikumi nespēja iedragāt A. Dombrovska filantropisko pārliecību. Tieši pretēji – pārdzīvotais lika nodoties labdarībai ar divkāršu sparu. 1910. gadā viņš sāka jaunas Ziemeļblāzmas celtniecību, izmantojot tolaik pašu modernāko materiālu – betonu. „Es uzcelšu namu, kuru nekāda uguns nespēs iznīcināt,” rūpnieks rakstīja savā dienasgrāmatā. Jaunuzcelto namu atklāja 1913. gada 1. oktobrī. Par projekta autoru precīzu ziņu gan nav, taču viena no versijām pieļauj, ka rasējumus izstrādājis A. Dombrovskis. 



Inteliģences tikšanas vieta

Otrs ne mazāk iespaidīgs tā laika objekts ir latviešu literātu, mākslinieku un komponistu jaunrades nams, kurš pirmos viesus uzņēma 1908. gadā. Šajā pansijā ar oficiālo nosaukumu Burtnieku nams latviešu radošās inteliģences pārstāvji varēja radīt savus mākslas darbus, nedomājot par dienišķā maizes rieciena pelnīšanu, – par to viņu vietā parūpējās mecenāts A. Dombrovskis. Burtnieku namā ilgus gadus mitinājies arī Krišjānis Barons. Tieši šeit viņš pabeidza savu vērienīgo darbu pie latvju dainu vākšanas un sistematizācijas. A. Dombrovska namā savulaik viesojušies arī Jāzeps Vītols, Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Leons Paegle, Emilis Melngailis un daudzi citi latviešu dižgari.

1913. gadā Vecmīlgrāvī atklāja kuģu remonta uzņēmumu, tagadējo Rīgas kuģu būvētavu, kas darbojas vēl līdz pat šai dienai un pirms diviem gadiem svinēja savu 100. gadskārtu. Laikā pirms Pirmā pasaules kara Mīlgrābenis (tāds toreiz bija šīs vietas nosaukums vācu manierē) pilsētā tika uzskatīts par svarīgu rūpniecības rajonu.

„Mīlgrābene – Rīgas modernā osta, kļūst jo gadu, jo attīstītāka. Nesen tajā atvērtas Dombrovska iekārtotās vīriešu un sieviešu sākumģimnāzijas,” lasāms 1910. gada ceļvedī Rīga un tās apkaime, kas izdots Petra Rucka redakcijā. 



Jaunā dzīve

Apkaime savu trešo dzīvi aizsāka pēckara gados – tiklīdz Rīga bija atbrīvota no vācu armijas, tā vajadzēja atjaunot saspridzināto kuģubūves rūpnīcu, būvēt daudzdzīvokļu namus un ierīkot ielas. Smiltis, kas ilgus gadus bija apdraudējušas šīs apkaimes iedzīvotājus, beidzot tika iegrožotas Daugavas krastos. Durvis vēra vairāki nozīmīgi uzņēmumi, tostarp otra kuģu remonta rūpnīca Mangaļos un zivju konservu rūpnīca Kaija. Padomju varas gados Vecmīlgrāvis kļuva par pilsētas ostu, kurā atradās traleru un refrižeratoru flotes bāze.

Pagājušā gadsimta 70. gados apkaime ieguva tagadējo izskatu – tur izslējās daudzdzīvokļu blokmājas un universālveikals Vētra, kur tagad iemitinājies lielveikals Rimi. Dzīvojamo namu rajonu tobrīd par savām mājām sauca apmēram 40 tūkstoši cilvēku. Nekāds klusais guļamrajons tas gan nebija – tur rūca un dunēja padomju rūpnieciskā ikdiena. Jāatzīst, ka daļu sava pirmskara izskata Vecmīlgrāvis tomēr ir zaudējis – nebūtībā aizgājušas gan mazās privātmājas, gan arī meži un kāpas, atbrīvojot vietu daudzdzīvokļu namiem.



Savu ceturto atdzimšanu Vecmīlgrāvis piedzīvo tieši pašlaik. Pēc rekonstrukcijas durvis ir vērusi lieliskā kultūras pils Ziemeļblāzma. Pateicoties vienam no Rīgas domes deputātiem, tā ir tikusi pat pie sava otrā vārda – Rīgas Rundāle. Pili ieskauj gleznains parks, kurā ir tornis ar skatu laukumu, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Rīgu un Baltijas jūras līci. Vecmīlgrāvi apskatīt brauc ārzemju viesi un tūristi no visas Latvijas. Vēl viens skaists parks ir ierīkots bijušā smilšu lauka vietā Daugavas krastā. Patlaban tā ir viena no vietējo iedzīvotāju visvairāk iecienītajām atpūtas vietām.

Vecmīlgrāvis patīk arī riteņbraucējiem, kuri no pilsētas centra brauc šurp, lai pēc tam dotos tālāk – uz Vecāķiem. Šeit radīts viss, lai velotūristi justos ērti, – nesen ierīkots asfaltēts riteņbraucēju celiņš, kurš no Vecmīlgrāvja līdz Vecāķiem ved caur gleznainu meža ieloku.