Nezināmais par Rīgu: tur, kur tecēja Rīgas upe

18. Jūnijs

Daudzas Rīgas ielas var salīdzināt ar upi, turklāt līdzība būs visai tieša – pa šīm ielām kādreiz ir tecējusi pavisam īsta upe. Šīs upes vārdu pamazināmā formā šodien glabā viena no Vecrīgas ieliņām – Rīdzenes iela.


No tagadējās Esplanādes līdz Krasta ielai

Upe pirmoreiz minēta Livonijas Indriķa hronikās –  locus Riga. Rīga un tās pieteka Speķupe kādreiz meta līkumus gar tagadējo Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli, Pulvertorni, un cauri mūsdienu Vecrīgas ielām: Zirgu, Teātra, Audēju, Kalēju. Visbeidzot upe ieplūda Daugavā – ieteka atradās vietā, kur mūsdienās krustojas 13. janvāra un Krasta iela. Viduslaikos šeit slējās viens no varenākajiem Rīgas cietokšņa torņiem – Mārstaļu tornis.

1612. gada Rīgas gravīra. Vieta, kur Rīgas upe ieplūst Daugavā. Labajā pusē redzams Mārstaļu tornis.
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Pirmā Rīgas osta

Vēlaties zināt, cik plata bija Rīgas upe? To jums palīdzēs iztēloties viens skaitlis – 50 metri. Tieši tādu platumu upe sasniedza tagadējās 13. janvāra ielas un Alberta laukuma rajonā. Ne velti pilsētas dibinātāji tieši šeit bija nolēmuši ierīkot ostu, par ko liecina arī atrastie seno kuģu fragmenti no XIII gadsimta. Vienu šādu kuģi arheologi uzgāja XX gadsimta trīsdesmito gadu beigās, sākot darbu pie jaunās Rīgas pasta ēkas būvbedres. Celtniecības plāniem gan nebija lemts piepildīties: tos pārtrauca Otrais pasaules karš. Tomēr Rīgas pirmajā ostā atrasto kuģu fragmentus mūsdienās var apskatīt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Pilsētas kanāls un Rīgas Politehnikums 1870. g.
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Izmanīgie pilsētnieki

Pat Rīgas dibinātāja bīskapa Alberta pirmā rezidence kādreiz atradās Rīgas upes krastā – tagadējās Svētā Jāņa baznīcas apkaimē, Skārņu ielā 25. Tomēr, kad platākās, garākās un ūdeņiem bagātās Daugavas krastos tika uzbūvēta jauna osta, Rīgas upes nozīmība sāka mazināties Tā kļuva aizvien seklāka un aizauga – šo procesu veicināja arī paši pilsētnieki, kas mitinājās upes krastos, un meta upē visus iespējamos atkritumus, kā arī centās uz upes rēķina paplašināt savus zemes gabalus. Tas noslēdzās ar to, ka 1734. gadā pilsētas tēvi pieņēma lēmumu upi aizbērt. Rīgas un novada gubernators Aņikitas Repņina gan piedāvāja glābšanas plānu, upi attīrot, paplašinot un izveidojot notekas.  Taču rātskungi šajā piedāvājumā neieklausījās: viņuprāt, upes glābšanas izmaksas būtu pārāk nesamērīgas pret pilsētas budžeta iespējām.

Pilsētas kanāls XX gadsimta sākumā pie Strēlnieku dārza
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Damokla zobens pār pilsētas kanālu

Līdzīgs liktenis tikai gadsimtu vēlāk draudēja piemeklēt arī pilsētas kanālu. Pilsētas lielākā avīze „Rīgas Vēstnesis” toreiz rakstīja, ka šāda rīcība esot nepieciešama, „lai reizi par visām reizēm atbrīvotos no neciešamās smakas, kas izplatās vasaras laikā...”  

Kanāla vietā piedāvāja izveidot strūklakas, iestādīt krūmus un kokus, iekārtot alejas, kas „atsvaidzinātu gaisu”.

Avīze secināja, ka šie labiekārtošanas darbi ļautu pilsētai „uz visiem laikiem atbrīvoties no liekiem izdevumiem kanāla remontam. Cietēji būtu vien kādi pāris desmiti laivinieku.”

Laivu piestātnes XX gadsimta 30. gados
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Kur viduslaikos palika kanalizācija

Šie secinājumi bija visai pamatoti. Kanāls tika uzbūvēts viduslaiku aizsarggrāvja vietā, kas reiz bija ieskāvis Rīgas cietoksni. Virs tā slējās aizsargvaļņi, un grāvis toreiz bija gan platāks, gan dziļāks par tagadējo kanālu, taču smaka bija neizturama. Iemesls bija kanalizācija, kas viduslaikos tika vienkārši izgāzta kanālā. Situāciju pasliktināja tas, ka grāvis netika tīrīts. Jāņem arī vērā, ka agrāk pilsētas robežās iedzīvotājiem nebija nemaz tik daudz pastaigu iespēju, un smilšu vaļņi bija viena no retajām šādām vietām. Tomēr pilsētnieki deva priekšroku nevis vaļņiem, kas stiepās gar grāvi, bet Daugavmalas vaļņiem. XVIII gadsimtā dzīvojušais Rīgas ārsts Karls Hūns skaidroja šādi izvēli: „Sasmakušie šejienes grāvju ūdeņi pilsētas tuvumā izplatīja neciešamu smaku. Dažādie drudži un citas masveida slimības, kas te plosās katru gadu, daļēji ceļas šī paša iemesla dēļ...”

1857. gadā, kad Rīga pārstāja būt cietokšņpilsēta, arī smilšu vaļņi lēnām sāka izzust. To vietā tika būvēti bulvāri, ielas un dekoratīvi kalniņi. Tieši tolaik arī radās doma pilsētas grāvi aizbērt.  

Kanāla gulbju namiņš XX gadsimta sākumā
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Vācu sabiedrības argumenti

Tomēr situācija mainījās, kad grāvja aizstāvību uzņēmās Rīgas vācu avīze „Rigasche Zeitung”. „Tikai nedaudzām lielām pilsētām to robežās ir tik lieliski apstādījumi kā Rīgai, un ūdens, kas plūst caur šiem apstādījumiem, neapšaubāmi padara tos vēl skaistākus...”

Šaubu nav, ka vācieši bija lieli dārzu arhitektūras lietpratēji. Viņu argumenti izrādījās tik pārliecinoši, ka valdošajai Krievijas varai nācās ieklausīties vācu sabiedrības viedoklī. Drīzumā tika uzsākta jaunu slūžu izbūve, kurām vajadzēja pastiprināt straumi – tās izvietoja pie Kārļa un Andreja ielas, kur mūsdienās atrodas tirgus un Pasažieru osta. Tikmēr kanāla krastos parādījās jauni apstādījumi, strūklakas un lapenes.  

Upes piemiņas akmens
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Paldies, Rīgas upe!

Mūsdienu Rīgu nav iespējams iztēloties bez pilsētas kanāla. Tas ir viens no pilsētas dārgumiem. Taču no senās upes gan ir saglabājušies vien koka kuģu fragmenti, kas reiz bija piestājuši tās ostā. Vēl mums ir zināms arī upes nosaukums. Viena no pētnieku hipotēzēm vēsta, ka tieši upes nosaukums ir devis vārdu pilsētai, kas 1201. gadā tikai nodibināta tās krastos, un kuru šodien mēs pazīstam kā savu skaisto, dzīvīgo un vēstures bagāto Rīgu.

Iļja Dimenšteins