Nezināmais par Rīgu: taksometri, kabarē un dzeramnaudas - kā tas bijis pirms gandrīz 100 gadiem?

22. Oktobris

Daudz interesanta par pagātni var pastāstīt senie tūrisma ceļveži. No tiem var uzzināt, ka Rīgā pirms kara pastāvējis oficiāli apstiprināts tarifs, pēc kura apkalpojošajam personālam – garderobistiem, viesmīļiem, frizieriem – aprēķināja dzeramnaudu. Manā kolekcijā, līdzās senām atklātnēm, glabājas arī šādi ceļveži.


1938. gadā izdots ceļvedis, kas paredzēts Latvijas galvaspilsētas viesiem, saucas „Rīga – Latvijas sirds”. Tajā ir gan transporta cenas, sākot no autobusiem un beidzot ar ormaņiem, gan populārāko viesnīcu, restorānu un pārtikas veikalu saraksts un pat norādījumi par to, cik lielas dzeramnaudas ir pelnījuši dažādu profesiju pārstāvji.

Taksometri un ormaņi pie Operas teātra.
Foto: no autora kolekcijas

Ei, orman’!

Spriežot pēc ceļvedī iekļautās informācijas, autobusi daudzos maršrutos kursēja visu diennakti. Līdzās autobusiem un tramvajiem pasažieru pārvadāšanā no pavasara līdz rudenim piedalījās arī vietējās satiksmes kuģīši. Braukšanas maksa varēja mainīties. Brauciens ar autobusu atkarībā no attāluma maksāja no 13 līdz 40 santīmiem, bet ar tramvaju – no 10 līdz 26 santīmiem. Vislētākais bija brauciens ar kuģīti no Āgenskalna uz pilsētas centru, kas izmaksāja vien 8 santīmus. Ielās bija sastopami arī ormaņi. Tos varēja sameklēt dažādās vietās, taču visdārgāk ormani bija saukt pie dzelzceļa stacijas. Tur par nolīgšanu vien bija jāpiemaksā 30 santīmu. Taksometra pakalpojumus piedāvāja arī vieglās automašīnas. Ja vienā mašīnā brauca vairāk nekā divi cilvēki, tika ieslēgts nakts tarifs. Par pirmajiem 400 nobrauktajiem metriem nācās šķirties no 30 santīmiem, bet katri nākamie 160 metri izmaksāja 10 santīmus.

Brīvības un Elizabetes ielu krustojums. Koka ēkā ar balkoniņu uz stūra atradās „Piena restorāns”.
Foto: no autora kolekcijas

Un vanna ar telefonu…

Viesiem tika ieteiktas sešas viesnīcas. Saraksta galvgalī atradās „Roma” Aspazijas bulvārī, bet sarakstu noslēdza „Excelcior” Gogoļa ielā 5. Par smalkām tika uzskatītas viesnīcas, kuru numuros bija vannas un telefoni. „Romā” telefons bija katrā numurā, bet vanna – 45 no kopumā 80 numuriem. Tikmēr „Metropolē”, kas sarakstā ieņēma otro vietu, vanna bija tikai 10 numuros no 50, bet telefons netika pieminēts vispār. Laikam jau šī iemesla dēļ numurs „Romā” maksāja 4 latus par vienu nakti, kamēr „Metropolē” tikai 3,50.

Pirmskara Rīga – taksometrs Kaļķu ielā.
Foto: no autora kolekcijas

Kokteiļi – gan alkoholiskie, gan piena

Kabarē darbojās no pulksten deviņiem vakarā līdz diviem naktī. Pats pazīstamākais no tiem bija „Alhambra” Brīvības ielā 24, kuram sekoja „Foxtrott-Diele” Valdemāra ielā 27/29,  „OUK” Dzirnavu ielā 45/47 un „Trocadero” Brīvības ielā 9.

Izdejoties varēja arī labākajos restorānos. Restorānā „Oto Švarcs” dejas sākās pulksten 22, bet „Mazajā Vērmaņdārzā”, kas atradās tagadējā Brīvības bulvāra un Tērbatas ielas krustojumā, deju grīda vērās pulksten 21. Viesi tika mudināti apmeklēt arī „Piena restorānu”, kurš bija atrodams tagadējās viesnīcas „Latvija” vietā. Tur alkoholiskie dzērieni nebija pieejami, toties lielā pārpilnībā varēja baudīt dažādus piena ēdienus un kokteiļus. Šis restorāns, kas savulaik tika atvērts pēc prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīvas, sarakstā ir minēts kā trešais populārākais restorāns Rīgā.

Taksometri un ormaņi pie dzelzceļa stacijas.
Foto: no autora kolekcijas

Tie pilsētas viesi, kam rocība neatļāva apmeklēt dārgus restorānus, varēja doties uz ēdnīcām vai pārtikas veikaliem, kuru sortimentā bija arī pusdienu piedāvājumi. Piemēram, Studentu virtuvē, kas atradās Vērmanes dārzā, papusdienot varēja par 75 santīmiem, bet Amatniecības kameras virtuvē 13. janvāra ielā 3 maltīte ar trim ēdieniem maksāja 40 santīmu, bet divus varēja dabūt par 30 santīmiem.

Dzeramnauda frizieriem un garderobistiem

Veikali tolaik slēdzās ciet salīdzinoši agri: vasarā – pulksten 17.30, bet pārējā laikā – 18.30. Sestdienās tie strādāja vien līdz 15.30.

Frizētas darbinieki pie sava uzņēmuma Maskavas ielā 171. 1935. gads
Foto: no autora kolekcijas

1938. gadā Rīgas apkalpojošais personāls tika arī pie dzeramnaudām. Viesnīcās, restorānos un frizētavās pastāvēja pat oficiāli tarifi. Pirmajos divos dzeramnauda bija desmit procenti no rēķina summas, kamēr frizierim bija jāatstāj 10−20 santīmu. Netika aizmirsti arī garderobisti, kas par savu darbu varēja cerēt uz 20 santīmiem.

Iļja Dimenšteins