Rīga pirms 100 gadiem: kādas profesijas līdz mūsdienām nav saglabājušās?

27. Jūlijs

Pirms revolūcijas Rīgā tika izdota pastkaršu sērija ar dažādu profesiju rīdziniekiem. Uz pastkartēm bija attēloti pastnieki, ugunsdzēsēji, saldējuma pārdevēji un arī tādās profesijās strādājošie, kuras jau kādu laiku ir iegājušas vēsturē. Cik daudzi no jums zina, ko asinātāji darīja Rīgas pagalmos? Un vai bērni maz zina, kas tas leijerkastnieks tāds ir?


Dmitrijs Anohins, kura bērnība aizritējusi Maskavas forštates Elijas ielā, labi atceras dažādu arodu lietpratējus, kuri pirms kara mēdza iegriezties viņa mājas pagalmā. 

„Manas virtuves logs atradās sētas pusē, tādēļ es redzēju visu tur notiekošo,” atceras D. Anohina kungs. „Kā tik tur netrūka – pagalmā nāca gan asinātāji un stiklinieki, gan leijerkastnieki, kurus bērni gaidīja īpaši nepacietīgi.

Leijerkastnieks spēlēja vienkāršas melodijas, bet uz viņa pleca vienmēr sēdēja pērtiķēns. Mazais dzīvnieciņš zīlēja cilvēku nākotni.

Pēc saimnieka komandas pērtiķēns aši ielīda kastē, kas atradās aiz viņa muguras. No tās viņš ar ķepiņām izvilka papīra loksnīti, uz kuras stāvēja rakstīts nākotnē gaidāmais.”

Leijerkastnieku atalgoja pagalma namu iemītnieki. Viņi pa logiem pagalmā meta papīriņos ietītus santīmus. 

Leijerkastnieks pagalmā iegriezās itin bieži, bet asinātāju tur varēja sastapt, biežākais, reizi mēnesī. Asinātāja uzdevums bija asināt virtuves un sadzīves nažus, kā arī bārdas nažus un cirvjus. Viņam līdzi allaž bija saliekama ietaise ar trim akmens ripām. Katram instrumentam bija piemeklēts savs akmens. Šāds pakalpojums izmaksāja 20–30 santīmu. 

Mūsdienās par visai neparastu varētu uzskatīt arī stiklinieku nodarbi. Viņiem uz pleciem bija uzmaukta neliela koka kaste, kurā pārnēsāja stiklu.

Apjomīgāku forštates namu logu atjaunošanu parasti uzticēja veikt darbnīcām, savukārt stiklinieki apdarīja sīkos darbiņus: mainīja vēdlodziņus, kā arī bēniņu vai pagrabu logus. 

Pirmskara Maskavas forštates, Grīziņkalna un Pārdaugavas apkaimes nav iedomājamas bez zāģeru klātbūtnes. Vasaras beigās, bruņojušies ar savu džentlmeņa komplektu – malkas krāģīti un zāģi –, viņi apstaigāja vietējos pagalmus.

Cik man zināms, Rīga bija vienīgā pilsēta Krievijas impērijā, kurā zāģeriem bija veltīta īpaša pastkarte. Arī Pēterburgā un Maskavā bija savas tipiskās profesijas, piemēram, medus dzēriena pārdevēji. Dzēriens bija karsts un smaržīgs, un to izgatavoja no medus un zālītēm.

Taču atsevišķa aroda cilvēku, kuri nodarbotos ar malkas zāģēšanu vien, Krievijas lielākajās pilsētās tolaik nebija.

Turienes tirgotāji, nemaz nerunājot par vienkāršākiem ļaudīm, nekaunējās ņemt rokā zāģi un malku sagatavot paši saviem spēkiem. Gluži cita lietu kārtība valdīja mietpilsoniskajā Rīgā. Vietējie krievi šeit pārņēma vācu smalkmaņu sadzīves kultūru.


Rīgā atradās nedaudzi atvērtie malkas plači – tādus varēja redzēt galvenokārt dzelzceļa staciju tuvumā. Viens no šādiem plačiem piederēja tirgoņiem Muhiniem.

Tas atradās Turgeņeva ielā, vietā, kur patlaban ir izvietota aptieka. Malku no plačiem visnaskāk pirka sīktirgotāji. Pusotru līdz divus metrus garus koka bluķus vispirms nolika pagrabā, kur tos skaldot un žāģējot pārstrādāja malkā. Sīktirgotāju klientūru pārsvarā veidoja namīpašnieki.

Bagātajiem klientiem malku parasti pieveda, sākoties aukstajam laikam, jo tad bija mazāk dubļu.

Daļā specialitāšu tolaik bija izteikti nacionāls dalījums. Piemēram, kučieri, dārznieki un krodzinieki Rīgā izsenis bijuši krievi, bet par pārcēlājiem un mantu nesējiem strādājuši latvieši. Par zāģeriem gan strādāja dažādu tautību cilvēki.

Latvieši vairāk bija manāmi malkas plačos, bet krievi tirgojās pa vienam. Darbu plačos visbiežāk meklēja lauku ļaudis, jo viņiem nebija, kur ziemā piepelnīties.

Savukārt pastāā bija pilsētnieki. D. Anohins atminas, ka no pavasara līdz pat rudenim Maskavas un Elijas ielas stūrī pastāvīgi bija apmetušies krievu zāģeri.


Manā kolekcijā ir arī kāda atklātne ar saldējuma pārdevēju.

Atainojot seno laiku Grīziņkalnu, latviešu rakstnieks Jānis Grīziņš savā stāstā Vārnu ielas republika raksta šādi: „Dzeltena smilts, mehānisko leijerkastu gaudas, iedzērušu puišu skaļais ehh – ma!, saldējuma pārdevēja baritons… – tā bija svētdiena manā proletāriešu dzimtenē.”


Līvlandes galvaspilsētā saldējumu uz ielas sāka tirgot jau 19. gadsimta astoņdesmitajos gados.

Arī pirmās Latvijas Republikas laikā saldējuma pārdevējus varēja sastapt itin bieži. D. Anohina kungs atceras, ka pie viņa mājas Elijas ielā vienmēr stāvējis kāds ņiprs večuks ar melnu vaigubārdu, apjozies baltā priekšautā. Tas bija saldējuma pārdevējs. Mutē kūstošo kārumu atveda ar ratiņiem un turēja stikla traukos. Par svariem kalpoja koka karote. Vienu porciju veidoja viena karote. Bumbiņu uzlika uz vafeles plāksnītes un tai virsū uzlika otru vafeli. Tolaik gan varēja izvēlēties vien divu zortu saldējumus – krējuma vai šokolādes. 

„Saldējumu ārā pie pārdevēja varēja nopirkt vasarā,” atminas D. Anohina kungs.

„Bet, kad mums, zēniem, to sakārojās aukstā laikā, skrējām uz konditoreju. Tā piederēja kādam sirmam vecticībniekam. Saldējumu gan notiesājām mājās, jo našķoties uz ielas tolaik nebija pieņemts.”

Kā vasaras karstumā uzglabāja šo tik nepielūdzami ātri kūstošo našķi? Ledusskapju taču tolaik nebija! „Ļoti vienkārši,” turpina forštates pirmskara dzīves aculiecinieks. „Apkārt saldējuma stikla traukam aplika ledu. Pavasarī milzu ledus blāķus ar vezumiem veda no Daugavas. Gaļas un piena bodīšu saimnieki ledu uzglabāja tam īpaši paredzētās telpās – puspagrabos. Tajos nebija logu, un ledus tur neizkusa līdz pat nākamajam pavasarim.”

Starp citu, daudzi vecāko paaudžu rīdzinieki nemācēja neko daudz stāstīt par kādreizējiem saldējuma pārdevējiem.

Jādomā tādēļ, ka saldējuma tirgoņi iegriezās vienīgi pilsētas nomales ielās. Runājot Gogoļa vārdiem, tīrākā publika ar saldējumu mielojās kafejnīcās un restorānos. Irinas Piļķes pusaudzes gadi aizritēja Hanzas ielas rajonā. Saldējumu viņa kopā ar vecākiem parasti baudīja Brīvības ielā (blakus Ģertrūdes ielai).

Taču gan pilsētas nomaļu apdzīvotājiem, gan pilsētas centrā dzīvojošajiem ir kaut kas vienojošs – visi ir vienās domās par to, ka bērnu visvairāk iecienītā pirmskara vieta bijusi Kalugina saldējuma kiosks. Tas atradās netālu no stacijas, un tā bija vienīgā vieta pilsētas centrā, kur mazie knēveļi cits aiz cita nepacietīgi stāvēja rindā, lai sagaidītu savu kārtu pēc saldējuma.

Autors: Iļja Dimenšteins