Nezināmais par Rīgu: pilsētas cirka noslēpumi
Jurijs Ņikuļins, dresētāji Korņilovi un citas slavenības

4. Februāris

Kad sarkanais divstāvu autobuss vadā pa pilsētu tūristus, tas vienmēr noteikti aizvedīs arī pie Rīgas cirka. To atklāja 1888. gadā, kas padara mūsu cirku par vienu no senākajiem Eiropā. Arī pati ēkas konstrukcija ir visnotaļ unikāla – tās centrā ir kupols, kuru balsta dzelzceļa sliedes. Šis neparastais risinājums sniedz liecību par senākiem laikiem, kad pavisam netālu no cirka – Marijas un Merķeļa ielas krustojumā – atradās dzelzceļa darbnīcas.


Salamonsku dinastija

Cirka ēkas projekta autors ir pirmais profesionālais latviešu arhitekts Jānis Baumanis, savukārt līdzekļus projekta īstenošanā investēja Alberts Salamonskis – Vācijas ebrejs, kurš pats jau trešajā paaudzē bija cirka mākslinieks un zirgu dresētājs. Rīgā Salamonskis pirmoreiz ieradās 1874. gadā ar vācu cirka viesizrādēm. Četrus gadus vēlāk viņš šeit iegādājās zemesgabalu un 1880. gadā tur uzslēja cirka telti. Vēl pēc astoņiem gadiem telts vietā jau tika uzbūvēta pastāvīga būve – cirka ēka, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Vienīgi vēsturiskās ēkas kupols, saskaņā ar laikabiedru liecībām, tolaik bijis balts.

Cirka mīļotāji Eizenšteini

Cirks atradadās Pauluči bulvārī, kas šādi bija nosaukts par godu Rīgas ģenerālgubernatoram, itāļu izcelsmes marķīzam Filipam Pauluči. Piedāvātās izklaides šeit pastāvīgi apmeklēja ģimnāzisti no tuvējām mācību iestādēm, starp kuriem bija arī Sergejs Eizenšteins. Tolaik vēl tikai topošais režijas meistars cirka izrādes baudīja kopā ar savu tēvu, kurš arī atstājis savu vārdu pilsētas vēsturē – Mihaila Eizenšteina projektētās jūgendstila ēkas joprojām ir viena no Rīgas greznākajām vizītkartēm.

Rīgas cirks 1910. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Uz cirku slaveno arhitektu vilināja izrādes ar zirgiem, jo viena no viņa kaislībām bija jāšanas sports. Starp citu, tikpat kvēla mīlestība viņu saistīja arī ar operu un tenisu. Savukārt Sergejam vairāk patika klauni – „rudie”, kā viņš tos sauca mātei rakstītajās vēstulēs. Par cirka apmeklējumiem tolaik iepriekš bija jāpaziņo ģimnāzijas vadībai, jo „nenopietnas izklaides” no skolas puses netika atbalstītas. Turklāt, par nesaskaņotām vieglprātībām pat varēja draudēt ieslodzīšana karcerī.

Arī „kustīgās bildes”

Rīgas cirks ir ierakstīts arī pilsētas kinematogrāfa vēsturē – 1895. gada 29. oktobrī cirka ēkā norisinājās viens no pirmajiem kinoseansiem. Dienu iepriekš avīze „Rižskij Vestņik” rakstīja, ka „svētdien, 29. oktobrī, pulksten 20, Salamonska cirkā notiks fiziķa P. Dēringa un viņa milzīgo kustīgo bilžu pirmā lielā uzstāšanās”.

Vīnes cirka dibinātājs – no Latvijas!

Rīgas cirks ir saistīts arī ar izciliem mākslinieku vārdiem, kuri dzimuši un auguši šeit, bet vēlāk ieguvuši pasaules līmeņa slavu. Starp Eiropas cirka dibinātājiem ir Kristofs de Bahs no Mītavas – ierēdņa dēls, kurš 11 gadu vecumā aizbēga no mājām kopā ar ceļojošo cirku.  Pēc desmit gadiem visā Eiropā dzirdēja skanam de Baha vārdu, kad pēc viņa iniciatīvas tika uzbūvēts pirmais stacionārais cirks Vīnē – ēka ar 3000 skatītāju vietām un grandiozu stikla kupolu. Bet pēckara laikā – 1952. gadā – Rīgas cirkā notika izcilā klauna Oļega Popova debijas uzstāšanās.

Jurija Ņikuļina zīmētā skice ar Rīgas cirku
Foto: no autora kolekcijas

Filmas cienīgs sižets

Diez vai kāds cirka mīļotājs nebūs dzirdējis par izcilajiem dzīvnieku dresētājiem no Korņilovu dinastijas. Viens no šīs dinastijas pārstāvjiem – Andrejs Dementjevs – ir dzimis Rīgā. Stāsts par to, kā parasts Rīgas puika kļuva par ziloņu dresētāju, tiešām ir grāmatas vai filmas sižeta cienīgs. Reiz, kad Korņilovi bija ieradušies šeit ar viesizrādēm, viņu meita kādu laiku apmeklēja skolu Rīgā. Par meitenes solabiedru gadījās kļūt Andrejam – kādam vietējam zēnam, kurš bija iemīlējies cirkā…

„Andrejs izrādījās ģeniāls cilvēks,” stāsta cirka ilggadējā direktore Lolita Lapinska. „Viņam bija lemts pacelt Korņilovu atrakcijas jaunā līmenī. Diemžēl 2000. gadā viņš ceļā no Maskavas uz viesizrādēm Francijā gāja bojā autokatastrofā. Vienīgais vīriešu kārtas dinastijas pārstāvis palika viņa tobrīd 16 gadu vecais dēls, kura vārds arī ir Andrejs. Tagad viņš turpina savu senču aizsākto darbu, strādājot Maskavas cirkā Krāsu bulvārī.”

Lolita Lapinska ar klauna Jurija Ņikuļina dāvāto lelli
Foto: no autora kolekcijas

Gaisa vingrotāja Lolita

Starp citu, arī pati cirka direktore Lolita Lapinska kādreiz priecēja skatītājus, uzstādamās zem cirka kupola. Viņa bija gaisa vingrotāja.

„Cirks ir mana tēva Viktora nepiepildītais sapnis. Viņš bija cēlies no Kurzemes – dzimis Alsungā, un turienes ļaudis ir neatlaidīgi. Savā bērnībā tēvs staigāja pa trosi, kuru bija novilcis starp priedēm sešu metru augstumā. Taču uz cirka skolu Maskavā viņš devās mācīties tikai 28 gadu vecumā, un tas bija pārāk vēlu. Bet es konkursu izturēju Rīgā 1974. gadā. Uz cirku es pārnācu no sporta, būdama republikas čempione akrobātikā.”

Latvijas cirka leģendas

Kultūras ministrijas ierēdņi apgalvojot, ka Latvijā cirka tradīcijas nav pastāvējušas, tādēļ šī mākslas žanra atbalstam neesot nopietna pamata. Pieredzējusī cirka māksliniece gan iebilst, ka šādu apgalvojumu pamatā esot zināšanu trūkums.

„Ekvilibristi Cimzes un Bretini, burvju mākslinieks Leons Strods, skrituļskrējēji Kārlis Pētersons un Kārlis Helmanis, klauns Aleksis Šliskevičs… Šo uzskaitījumu var turpināt ļoti ilgi. Kristofa de Baha vārds vien jau ir pasaules slavas cienīgs!”

Jurija Ņikuļina autogrāfs ar veltījumu Gunāram Katkevičam
Foto: no autora kolekcijas

Jurija Ņikuļina autogrāfs

Šliskeviču, starp citu, savos memuāros pieminējis arī Jurijs Ņikuļins, kurš pats bija iemīļojis Rīgas cirku. Lapinskas kundzes arhīvā ir zīmējums, kurā redzams Rīgas cirks. Tas ir tolaik jaunā klauna Jurija Ņikuļina darbs, kas tapis viesizrāžu laikā 1952. gadā. Kolekcijā glabājas arī Jurija Ņikuļina lelle, kurai uz pazoles ir meistara autogrāfs ar novēlējumu kolēģim un Rīgas cirka ilggadējam direktoram Gunāram Katkevičam: „Gunāram – jaukai piemiņai par to, kā mēs kopīgi staigājām pa cirka manēžu. Maskava, 06.07.78.”

Pašai Lolitai gan cirka leģendu Rīgas manēžā nav palaimējies sastapt, taču dažas reizes viņa ir runājusi ar Ņikuļinu pa telefonu. Tas bijis laikā, kad viņš jau vadīja Maskavas cirku Krāsu bulvārī.

„Viņš bieži zvanīja uz Rīgu mūsu direktoram Gunāram Katkevičam. Saruna parasti iesākās ar anekdotēm. Ja direktora nebija uz vietas, klausuli pacēlu es. Ņikuļins nekad nepārtrauca sarunu – viņš vienmēr sīki un smalki visu man izprasīja par cirka lietām…”

Iļja Dimenšteins

Nezināmais par Rīgu: kā ledus sagrāvis tiltu pār Daugavu

Kur un kā Viduslaiku Rīgā tika izpildīti nāvessodi?

Vairāk interesanta par Rīgas vēsturi lasiet šeit