Nezināmais par Rīgu: pa austrumu kafejnīcu pēdām

8. Maijs

Kafejnīcas, kurās var baudīt austrumu ēdienus, Rīgā nav nekāds jaunievedums. Izrādās, Kaukāza virtuve šeit godāta jau cara laikos, bet karaīmu un turku labumus rīdzinieki iepazinuši vēl pagājušā gadsimta 20.−30. gados. Eksotisko krodziņu saimnieki parasti arī paši bija šo austrumu tautību pārstāvji.


Kaukāza vīna pagrabs

Pirmsrevolūcijas laikā īpaši iecienīts bija pagrabiņš „Kaukāzs”, kas atradās Audēju ielas un Teātra bulvāra (tagad – Aspazijas bulvāra) stūrī. Tā saimnieki bija armēņi Kazarovi. Šo krodziņu bija īpaši iemīļojusi tālaika radošā inteliģence – dzejnieki, mākslinieki un komponisti. Laikam jau labais vīns un sātīgais šašliks ļāva uzplaukt radošajai iztēlei...

Viens no pagrabiņa pastāvīgajiem apmeklētājiem Jānis Akuraters vēlāk laikrakstā „Jaunākās Ziņas” rakstīja, ka pagrabiņa īpašnieks ar prieku sagaidījis katru viesi, vienmēr rūpējoties, lai apmeklētāji justos ērti un vīns būtu labs. Tumšais Kaukāza vīns un šašliks bija baudījums, ko bohēmistiski noskaņotie rīdzinieki mācēja novērtēt.

Audēju un Teātra bulvāra (tagad Aspazijas bulvāra) stūris. Šeit atradās Kaukāza pagrabiņš.
Foto: no autora kolekcijas

Kā turki nonāca Latvijā

Nedaudz tālāk – Krišjāņa Barona ielā – 30. gadu beigās apmeklētājiem durvis vēra jauna austrumu kafejnīca, kuras ieeju greznoja izkārtne ar uzrakstu „Turku kafejnīca”. Tur varēja nobaudīt garšīgus, pītus rausīšus un aromātisku austrumu tēju. Kafejnīcas saimnieki bija turki, kuru senči Latvijā nokļuva krievu–turku kara laikā 1877.–78. gadā. Tolaik daļa turku gūstekņu tika pārvietoti uz Cēsīm vai Vitebskas guberņu, kas atradās tagadējā Līvānu novada teritorijā. Laika gaitā vairums no viņiem atgriezās dzimtenē, bet daži palika šeit, lai nodarbotos ar tirdzniecību un dažāda veida mazo uzņēmējdarbību. Cēsu iedzīvotājiem īpaši garšoja dienvidnieku ceptā maize, tādēļ tur tika atvērtas pat vairākas ceptuves. 20. gadsimta 30. gados ar turku maiznieku ražojumiem varēja iepazīties arī rīdzinieki, apmeklējot turku kafejnīcu.

Karaīmu kafejnīca

Taču vispazīstamākā austrumu kafejnīca pirmskara Rīgā bija „A la Marquise”, kas atradās Brīvības ielā 35. Tās īpašnieki bija kāda karaīmu ģimene. Rīgā pirms kara dzīvoja vairāk nekā 100 šīs tautības pārstāvju, starp kuriem bija arī Samuils Maikapars – Rīgas tabakas fabrikas īpašnieks. Viņam piederēja grezns savrupnams Aristida Briāna ielā, tagadējās Briāna ielas 3. numurā, kuru tautā vēl šodien mēdz dēvēt par „Maikapara namu”. 

Samuils Maikapars bija pazīstamākais karaīms pirmskara Rīgā.
Foto: no autora kolekcijas

Maikapari aktīvi piedalījās arī pilsētas sabiedriskajā dzīvē – finansēja Krievu teātri, kā arī ziedoja naudu Rīgas labdarības biedrībai, kas vasaras mēnešos Jaundubultos rīkoja atpūtas nometni mazturīgo iedzīvotāju bērniem.

Starp Rīgas karaīmiem bija gan ārsti un tēlnieki, gan restorānu īpašnieki. Turklāt, spriežot pēc karaīmu kafejnīcu biežās parādīšanās pirmskara presē, var secināt, ka viesmīlības bizness viņiem padevies visai veiksmīgi.

„Viss kārtībā, ak, daiļā marķīze!”

Avīzēs varēja lasīt, ka „kafejnīca ir iekārtota ar labu gaumi, pašlaik populārajā austrumu stilā”. „Marķīze” uzmanību piesaistīja ne tikai ar interjeru un izcilu kafiju „Moka”, kas tika pasniegta smalkās, mazās tasītēs, bet arī ļaujot apmeklētājiem līdzi ņemt savus klēpja sunīšus. Šādas „dzīvās rotaļlietas” tolaik bija modē starp augstākās sabiedrības dāmām, kuras savus sunīšus vēlējās ņemt līdzi visur – arī uz „A la Marquise”. Tas gan ne visiem patika. Reiz avīzes redakcija pat saņēma vēstuli no kāda saniknota apmeklētāja, kurā tas pauda sašutumu par vienu no tālaika miljonārēm, kas uz kafejnīcu bija atnākusi ar veseliem trim suņukiem!

Par ko Oskars Stroks nonāca cietumā

Starp kultūras aprindās pazīstamiem ļaudīm, kuri bieži apmeklēja „Marķīzes” kafejnīcu, var minēt Jāni Mediņu un Oskaru Stroku. Nevar izslēgt, ka tieši šeit gūtie iespaidi pamudināja Stroku vēlāk atvērt pašam savu kafejnīcu, kas arī bija ieturēta austrumnieciskā stilistikā. Tā atradās turpat netālu divstāvu koka namā.

Arī Oskars Stroks atvēra austrumnieciskā stilā veidotu kafejnīcu.
Foto: no autora kolekcijas

Avīze „Segodņa” 1931. gada 14. septembrī rakstīja:

„Rīt, otrdienā, ģenerāļa Sniķera namā (Brīvības ielā 15) pirmoreiz Rīgā pēc ārzemju parauga tiks atvērta lepna deju kafejnīca „Barberīna” ar oriģinālu amerikāņu bāru un austrumniecisku turku stūrīti.”

Tika ziņots, ka kafejnīca darbosies līdz pulksten diviem naktī, turklāt vēlīnie apmeklētāji tur varēs baudīt kabarē priekšnesumus.

Strokam, kurš pats vadīja kafejnīcas orķestri, bija daudz plānu un ieceru. Jaunajā iestādē bija paredzēts mācīt deju tehniku, bet ziemā uz ēkas jumta plānoja ierīkot slidotavu. Taču nepagāja pat divi mēneši, līdz „Barberīna” tika slēgta, bet pats maestro parādu dēļ nonāca cietumā. Pazīstamais komponists izrādījās slikts uzņēmējs, kurš nebija ņēmis vērā vairākas izšķirošas lietas. Piemēram, to, ka pretim kafejnīcai atradās baznīca, bet tālaika likumi aizliedza tirgot alkoholiskos dzērienus 500 metru rādiusā ap dievnamiem.

Kā „Marķīze” kļuva par „Floru”

Toties kafejnīca Brīvības ielā 35 nodzīvoja vēl daudzus gadus. Neilgi pirms kara tai mainījās izkārtne – „A la Marquise” vietā nāca „Flora”. Šis nosaukums ir labi pazīstams arī tiem, kuri uzauguši padomju laikā – toreiz tur varēja ne tikai paēst, bet arī pasūtīt tortes.

Kafejnīca „Flora” 20. gadsimta 50. gados. Pirms kara šeit bija karaīmu kafejnīca „A la Marquise”.
Foto: no autora kolekcijas

Vai zināt, kā radās nosaukums „Flora”? Vēl pirms kara nams piederēja adventistu kopienai. To vadīja dedzīgs veģetārietis Kārlis Sutta, kurš ne acu galā neieredzēja alkoholu. Grādīgie dzērieni nebija pieejami ne „Marķīzē”, ne kafejnīcā, kas tika atvērta tās vietā. Sutta savai iestādei deva arī atbilstošu nosaukumu – „Flora”, kas nozīmē visas vienā teritorijā sastopamās augu sugas. Līdz pat karam kafejnīcā bija pieejami tikai veģetāriešu ēdieni.

Šodien divstāvu koka ēkas vairs nav. 181j5.−1820. gadā klasicisma manierē celtais Rīgas  kafejnīcu un konditoreju kultūras piemineklis tika nojaukts 1993. gadā.

Iļja Dimenšteins