Nezināmais par Rīgu: Maestro dzimtene

1. Aprīlis, 2015

Teju visi Latvijā ir šo to dzirdējuši par Gaiziņkalnu, kas ir valsts augstākā virsotne. Taču ne visi zina kādu citu kalnu – Dzegužkalnu. Tā ir augstākā vieta Rīgā – 28 metrus virs jūras līmeņa.


Autors: Iļja Dimenšteins

Dzegužkalns atrodas Iļģuciemā, un tā vēsture cieši savijas ar šo apkaimi. Viduslaikos Iļģuciema zeme piederēja Svētā Gara klosterim, kas tur uzcēla savrupsētu. To nodēvēja lejasvācu vārdā Hilgen geest have, ko vēlāk pārdēvēja par Iļģuciemu. Tā vēlāk nosauca visu tuvējo apkaimi.

17. gadsimtā ciematā bija 50 zemnieku sētu. Spilves pļavu sienu tolaik uzskatīja par labāko visā Rīgā. Ziemeļu kara laikā Spilves pļavās notika zviedru un poļu–sakšu kaujas. 1701. gada  9. jūlijā poļi tika sakauti, un tieši tiltam pār Daugavu bija izšķiroša nozīme zviedru uzvarā. Kaujas priekšvakarā Kārlis XII no laivām un plostiem lika uzcelt tiltu un noklāt to ar dēļiem. Rāte pēc kaujas to pārcēla tuvāk Rīgas pilij. Bet tagad mēs to varam uzskatīt par senāko tiltu Rīgas vēsturē.



1786. gadā Iļģuciemu oficiāli iekļāva Rīgas robežās. Tā bija vienīgā priekšpilsēta, kurā nebija celtniecības ierobežojumu. Iļģuciemā varēja būvēt ne vien koka, bet arī akmens celtnes. Liberālie būvniecības noteikumi, tuvumā esošā Daugava un ostas bija galvenie Iļģuciema attīstības dzinējspēki. Bijusī lauku nomale pārtapa par manufaktūru un fabriku centru. Tur ražoja celulozi un stieples, nažus un stiklu, anilīna krāsas un audeklu. Iļģuciemā zāģēja kokus un darīja alu.

19. gadsimta beigās Daugavgrīvas ielu mēdza dēvēt par Iļģuciema Brodveju. Uz tās atradās maizes ceptuve, aptieka, pulksteņdarbnīca, bufetes, kā arī tādas izklaides iestādes kā traktieri. 1892. gada 1. maijā Iļģuciemā tika atvērts pirmais tirdziņš. Apkaimē atradās divas pamatskolas: Buļļu ielā 6 bija meiteņu skola, bet Kuldīgas ielā 2 mācījās zēni.

Trīsdesmitajos gados Iļģuciemā varēja nokļūt gan ar tramvaju, gan arī tvaikonīti, kas ik pēc pusstundas izbrauca no 11. novembra krastmalas. Biļete maksāja 10 santīmu. Pa ceļam kuģītis piestāja Balasta dambī un pie cementa fabrikas.



Slavenākais Iļģuciema arhitektūras brīnums ir Nordeķu savrupsēta. Tā ir vecākais baroka koka piemineklis Rīgā. Precīzs tās celšanas gads gan nav zināms, taču ir saglabājušies dokumenti, kuri apstiprina, ka 17. gadsimta beigās savrupsēta piederēja Rīgas rātes kungam Hermanim Vitem. Zviedru monarhs Kārlis XII viņam piešķīra augstu titulu un deva jaunu vārdu – fon Nordeks. No tā atvasināts arī savrupsētas nosaukums. 

Vēl kāda interesanta apskates vieta ir Spilves lidlauks, kas ir senākais lidlauks Rīgā. Pirmās lidmašīnas tas apkalpoja jau kopš Pirmā pasaules kara laika. 1916. gada 15. aprīlī debesīs leitnanta Leres vadībā pacēlās 12. krievu armijas aviatori. Divdesmitajos gados lidlaukā izbūvēja angārus Latvijas Republikas lidmašīnām. 1938. gadā pēc arhitekta Dāvida Zariņa projekta tika uzcelta neliela lidostas ēka.

Liktenis lidlaukam gan bija lēmis īsu mūžu, un 1941. gadā to iznīcināja vācu aviācijas mestās bumbas. 1954. gadā Spilves lidlauka vēsture atšķīra jaunu lappusi. Spilvē tika nolemts pēc Maskavas arhitekta Sergeja Vorobjova projekta uzbūvēt Rīgas lidostu.



Mūsdienās šo arhitektūras virzienu dēvē par Staļina baroku, un tā uzskatāmākie piemēri Rīgā ir Zinātņu akadēmijas ēka un VEF Kultūras pils. Pieredzējis vietējais žurnālists, kurš piecdesmitajos bieži lidoja no Rīgas uz Liepāju, atceras, ka lidmašīnas piebrauca teju vai pie pašas lidostas durvīm. Tās interjeru greznoja izsmalcinātas lustras, marmors un paklāji. Vienkāršo ļaužu uzgaidāmajā zālē atradās Obuhova kombinātā Piemaskavā darinātās grīdsegas, bet VIP zālē bija Ķīnā austās.

Ēkas īpašā odziņa bija tās restorāns. Šefpavārs bija pieaicināts no Gruzijas, un daži tālaika rīdzinieki vēl šobaltdien atceras viņa gatavotos ēdienus. Starp citu, tolaik ēku rotāja uzraksts Rīga. Lidlauku nosauca Spilves vārdā pēc tagadējās lidostas Rīga atklāšanas. Astoņdesmitajos gados Spilves lidlaukā tika atvērti pirmie komercreisi. Pēdējais lidojums tur notika 1991. gadā. Par godu pirmajam lidlaukam ir nodēvētas divas apkaimes ielas – Lidoņu un Motoru iela.

Sērijveida apbūvi Iļģuciemā sāka 1950. gadā, vispirms ceļot 303. sērijas daudzdzīvokļu namus. Pirmā ēka tika uzcelta Rīgas Cementa un šīfera rūpnīcas strādniekiem. Sešdesmitajos gados Iļģuciema apbūve atsākās ar jaunu vērienu. Drīz vien apkaimes dienvidu daļā jau slējās Grīvas dzīvojamo namu masīvs.



Septiņdesmitajos gados Iļģuciems kļuva slavens ar alus šķirni Iļģuciema tumšais. Daudzi to bija ļoti iecienījuši, bet vēlāk tas kļuva par deficīta preci.

Bet visaugstākajā Rīgas vietā – Dzegužkalnā – vēl aizvien ir parks. Tas tika izveidots jau 1900. gadā. Tā ir brīnišķīga vieta, uz kuru droši var vest arī tūristus. Rīgā ir daudz parku, bet no Dzegužkalna paveras patiesi neatkārtojams skats uz pilsētu. No tā var redzēt gan Vecrīgas siluetu, gan ostu, gan arī abus Daugavas krastus. Gidiem obligāti jāpavēsta Rīgas viesiem par pašu slavenāko Iļģuciemā dzimušo cilvēku. Viņš nesis Latvijas vārdu vēl tālu aiz mūsu valsts robežām – Maestro Raimonds Pauls. 

01.04.2015.