Nezināmais par Rīgu: kur un kā senatnē apglabāti aizgājušie?

13. Aprīlis

Sienā pie Doma baznīcas var apskatīt akmens plāksnes, kuras rotātas ar senām epitāfijām. Diemžēl uzraksti un datumi ir laika gaitā pārāk cietuši un vairs tikpat kā nav salasāmi, bet ir skaidrs, ka tie nes atmiņas par mirušajiem pilsētniekiem. Viduslaikos aizgājējus glabāja turpat dievnamos vai tuvu pie tiem, tādēļ pie visām lielajām baznīcām atradās kapi. Apbedījumu vietas bijušas gan pie Pētera baznīcas un Rīgas Doma, gan Svētā Gara konventa, gan arī vietā pie Jēkaba baznīcas, kur mūsdienās atrodas Saeima.


Zem Doma baznīcās plāksnēm

Plāksnes, kas iemūrētas Doma baznīcas sienās, gan vairs nesargā aizgājēju mūža mieru. Izņēmums ir vien divas plāksnes, kas sedz Livonijas arhibīskapu kapavietas. Zem tās, kura atrodas tuvāk altārim, atdusas pirmais šīs zemes bīskaps Meinards, kurš tagadējās Latvijas teritorijā ieradās 1180. gadā. Savukārt zem plāksnes pie sienas zāles centrā ir apbedīts pēdējais Livonijas arhibīskaps – Brandenburgas Vilhelms.

Meinards sākotnēji tika apglabāts Ikšķilē, ordeņa pilī, bet 14. gadsimtā viņa atliekas tika pārvestas uz Doma baznīcu. Kad 19. gadsimtā veica baznīcas restaurāciju un plāksni pacēla tad varēja pārliecināties, ka zem tās patiešām joprojām neskarti dus bīskapa kauli.

Zem Doma baznīcas plāksnēm ir divi apbedījumi
Foto: no autora kolekcijas

Gogolim pat sapņos nerādījās…

1709. gadā Rīgu piemeklēja spēcīgi plūdi. Plāksne, kas Doma baznīcā uzstādīta vairāku metru augstumā no grīdas, ļauj pārliecināties, cik augstu toreiz bija pacēlies ūdens. Tolaik no apbedījumiem izskalotie koka zārki esot peldējuši pa visu baznīcu. Tik asinis stindzinošas ainas nevarēja iztēloties pat Gogolis savā slavenajā šausmu stāstā “Vijs”, kura darbība arī norisinās baznīcā.

Kapenes Pēterbaznīcā

Svētā Pētera baznīcā viduslaikos atradās kapenes, ko bagātie rīdzinieki iegādājās savu tuvinieku apbedīšanai. Tur atdusējās arī pulkveža Mihaela Barklaja de Tolli senči. Uz vienas no sienām var redzēt epitāfiju, kas veltīta slavenā feldmaršala vectēvam Vilhelmam de Tolli – to rotā viņa dzimtas ģerbonis. Vilhelms bija Lielās ģildes vecākais, un 1730. gadā kļuva par Rīgas birģermeistaru.

Reiz Pētera baznīcu ieskāva kapi
Foto: no autora kolekcijas

Izglābtās epitāfijas

Dievnamos atrodamās koka un metāla epitāfijas ir īsti mākslas darbi, jo turīgās ģimenes tās pasūtīja gan pie prasmīgiem tēlniekiem, gan citu mākslu meistariem. Otrā pasaules kara sākumā baltvācieši, kuri pēc Hitlera pavēles repatriējās uz savu tēvzemi, sev līdzi aizveda arī dzimtas epitāfijas. Taču daļa repatriantu ar visu bagāžu netika tālāk par Polijas pilsētu Poznaņu, kur tobrīd jau bija sākusies karadarbība. Tas ļāva pēc kara epitāfijām atgriezties atpakaļ Rīgā, un kopš 1973. gada, kad Pētera baznīca tika rekonstruēta par muzeju un izstāžu kompleksu, notiek šo vēstures liecību atjaunošana. Restaurācijas darbi turpinās vēl joprojām, jo plāksnes atbrīvošana no sēnītēm vien prasa divus vai pat trīs gadus. Savukārt, atjaunošanas procesa noslēgumā epitāfijai tiek atgriezta kādreizējā greznība, to apsudrabojot un apzeltījot.

Brāļu kapi priekšpilsētās

Pilsētas iedzīvotājus, kuri bija miruši mēra vai holēras epidēmijās, mēdza apglabāt kopējos apbedījumos ārpus pilsētas robežām, kur toreiz veidojās priekšpilsētas. Šādi apbedījumi atradās tagadējās Akas ielas un Vecās Ģertrūdes baznīcas apkaimē, kā arī pie tagadējās Dzirnavu ielas un Lazaretes ielas, kur tolaik bija lazarete. Kad pirms kāda laika grasījās nojaukt leģendāro divstāvu koka ēku, kurā kādreiz bija atradusies ar maestro Stroka vārdu saistītā kafejnīca „Flora”, blakus esošajā būvbedrē tika atrasti mēra laika apbedījumi. Ideja būvēt šajā vietā jaunu ēku ātri tika atmesta...

Vecā Ģertrūdes baznīca
Foto: no autora kolekcijas

Pēdējie brāļu kapi, kas glabā epidēmijas upurus, atrodas Sarkandaugavas vietējā kapsētā. Tur 1909. gadā zemē guldīja mirušos, kurus bija pieveikusi holēra. Viņu vidū bija arī rakstnieka Jura Zvirgzdiņa senči.

Pēc carienes pavēles

Pirmā oficiālā kapsēta aiz pilsētas robežām tika ierīkota 1773. gadā. Divus gadus pirms tam Krievijā plosījās mēra epidēmija, un imperatore Katrīna II izdeva rīkojumu, kas aizliedza mirušos apbedīt baznīcās un to tuvumā. Šī iemesla dēļ divu kilometru attālumā no Raunas vārtiem, caur kuriem Rīgā iebrauca ceļinieki no Pēterburgas priekšpilsētas puses, tika izveidota kapsēta, kas vēlāk ieguva nosaukumu Lielie kapi. Baznīcu draudzēm šajos kapos bija atvēlēti savi apbedīšanas sektori – tādi bija Doma baznīcai, Pētera baznīcai, Ģertrūdes baznīcai un Jēkaba baznīcai. Pie savas kapsētas tika arī pareizticīgie, tos nodēvējot par Pokrova kapiem.

Pamazām kapsētas tika labiekārtotas – koka žogus nomainīja akmens sētas, parādījās gājēju celiņi. 18. gadsimta beigās kapsētās sāka slieties ģimenes kapličas. Daudzas no tām ir īsti baroka un klasicisma stila arhitektūras pieminekļi.

Skats uz Pētera baznīcu
Foto: no autora kolekcijas

Krišjānis Barons, Johans Broce, Jeļena Bulgakova

1957. gadā senajos kapos apbedīšanu aizliedza, bet desmit gadus vēlāk šajā vietā sāka veidot Memoriālo parku. Šī vieta patiešām ir īpašas piemiņas vērta, jo te atdusas daudzi slaveni rīdzinieki un viņu tuvinieki – Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs, arhitekts Kristofs Hāberlands un novadpētnieks Johans Broce, kā arī Annas Vērmanes, Veras Muhinas un Jeļenas Nirenbergas (Bulgakovas) tuvinieki. Pēdējā minētā ir tā pati Jeļena, kura kļuva par Margaritas prototipu Mihaila Bulgakova nemirstīgajā romānā „Meistars un Margarita”. Lielajos kapos atdusas gan Jeļenas māsa, gan arī viņas tēvs – žurnālists un pedagogs Sergejs Nirenbergs.

Saeimas vietā viduslaikos atradās kapsēta
Foto: no autora kolekcijas

Ja koki spētu runāt…

Arī vairāku citu kādreizējo kapsētu vietās Rīgas priekšpilsētās ir ierīkoti parki. Tādi ir gan Sarkandaugavā, gan Maskavas forštatē – vietā starp Katoļu un Palisādes ielām, kur kopš 18. gadsimta otrās puses līdz pat 20. gadsimta sākumam tika apbedīti trūcīgie pilsētnieki. 1905. gadā tur sāka veidot parku, kuru mūsdienās sauc par Miera dārzu. Savukārt Sarkandaugavā, Ceļinieku un Sarkandaugavas ielu rajonā, parku sāka veidot 1964. gadā.

Parks tagad atrodas arī seno ebreju kapu vietā – Līksnas ielā, Maskavas forštatē. Savulaik tas bija pirmais zemesgabals, ko 1725. gadā Rīgā atļāva nopirkt ebrejiem. Līdz tam ebreji bija spiesti vest savus mirušos uz Poliju vai Kurzemi. 1941. gada rudenī, kad kapi vairs nedarbojās, tie tika iekļauti geto teritorijā. Taču drīz vien veco apbedījumu vietā tika izraktas jaunas bedres, kur sameta pēc geto komandantu Kurta Krauzes un Eduarda Rošmana nošautos upurus. Tā gada novembrī vien šeit tika nogalināti vairāk nekā 800 cilvēku.

Iļja Dimenšteins

Lasiet arī: 

Kā mēra epidēmija iznīcināja viduslaiku Rīgu 

Kur un kā Viduslaiku Rīgā tika izpildīti nāvessodi?

Nezināmais par Rīgu: kā dambji pārtapa par ielām

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm