Nezināmais par Rīgu: kur reiz atradās pasta galvenā ēka?

7. Oktobris

Viena no interesantākajām Aspazijas bulvāra ēkām atrodas netālu no tramvaja galapunkta pie krustojuma ar Krišjāņa Barona ielu. Mūsdienās šī ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, taču pirms simts gadiem šajā vietā atradās galvenais pasts. Turklāt, šīs vietas vēsture saistīta arī ar operu jeb kādreizējo Rīgas pilsētas teātri. Pēc ugunsgrēka savu pagaidu mājvietu teātris atrada tieši šajā vietā.


Kristiāna ravelīns

Kad Rīgu, aizsarggrāvju un vaļņu ielokā, vēl sargāja cietoksnis, šajā ielu krustojumā atradās Kristiāna ravelīns. Pēc smilšu vaļņu nojaukšanas te izauga linu tirgus. Zemnieki pajūgos šurp veda linus un tepat tos arī pārdeva. Taču 1882. gadā tirgum nācās atkāpties, jo blakus esošo teātra namu piemeklēja ugunsgrēks, ko bija izraisījušas gāzes laternas. Tādēļ uz teātra remonta laiku tirgus vietā tika uzbūvēts pagaidu teātris jeb „Interim” (no latīņu valodas – „tajā laikā”, „tikmēr”). Piecus gadus vēlāk durvis vēra atjaunotais teātra nams, un lietas atkal varēja atgriezties ierastajās sliedēs.

Pasts un telegrāfs 20. gadsimta otrajā desmitgadē
Foto: no autora kolekcijas

Pastmeistars un pirmie zīmogi

19. gadsimta beigās šo izdevīgo vietu, kas atradās pašā pilsētas centrā, savām vajadzībām nolūkoja pasta iestāde. Pasts aizņem īpašu lappusi pilsētas vēsturē. Rīgā pirmais pastmeistars, kas organizēja regulāru sūtījumu piegādi, sāka strādāt 1632. gadā – tā dēvētajos “zviedru laikos”. Pirmo korespondenci pasta pajūgi nogādāja uz Mēmeli, kā tolaik sauca Klaipēdu. 1767. gadā Rīga kļuva par Krievijas Impērijā pirmo pilsētu, kurā sāka izmantot pasta zīmogus. Sākotnēji zīmogos bija norādīta tikai nosūtītāja pilsēta, bet vēlāk – arī datums.

Ardievu, linu tirgus!

19. gadsimta vidū pasta kantora telpas atradās Vecrīgā – Kungu ielas un Kārļa jeb tagadējās 13. janvāra ielas stūrī. Ar laiku sūtījumu skaits tikai turpināja pieaugt, un telpas kļuva par šauru. Turklāt, pastam nācās maksāt bargu naudu par telpu īri, jo ēka piederēja privātīpašniekam. Tā kā ēkā atradās arī pasta darbinieku dzīvokļi, tad īres maksa kļuva vēl dārgāka. Tādēļ 19. gadsimta beigās tika piemeklēta vieta jaunas pasta ēkas būvniecībai – tā atradās vietā, kur iepriekš bija atradies linu tirgus.

19. gadsimta vidū pasts atradās Kungu ielas un Kārļa (13. janvāra) ielas stūrī
Foto: no autora kolekcijas

Visvērtīgākā korespondence

Pēc Pēterpils arhitekta Leonīda Novikova projekta celtā ēka tika atklāta 1904. gadā. Būvdarbus vadīja Rīgā pazīstamais būvuzņēmējs, bijušais mūrnieks Krišjānis Ķergalvis. Nams, kura centrālo daļu rotāja četrstūra formas tornītis ar vējrādi uz kupolveida jumta, padevās iespaidīgs. Jaunuzceltajā namā bija paredzētas telpas ne tikai pasta administrācijai, bet arī darbinieku mitekļiem. Pagalmā atradās zirgu staļļi, jo tolaik vērtīgāko sūtījumu – naudu – pārvadāja ar droškām.

Pēc tālaika mērogiem Rīgas pasts bija viens no modernākajiem visā Eiropā. Ēkā bija gan autonoma apkure, gan elektriskais apgaismojums, bet pagrabā – centrālapkures katls un pašiem sava elektrostacija.

Skats uz Teātra (Aspazijas) bulvāri 20. gadsimta pirmajā desmitgadē
Foto: no autora kolekcijas

Rīgas radiofons

1929. gadā ēka tika pārbūvēta, tiekot pie diviem jauniem stāviem. Tajos tika izvietots radiofons – tagadējā radio priekštecis. Tieši no šejienes ar radio starpniecību savulaik tautu uzrunāja Kārlis Ulmanis. Radiofons atskaņoja arī deju mūziku – ik vakaru no tālaika Rīgas labākā restorāna „Alhambra” tika translēti muzikāli priekšnesumi orķestra „The Alhambra Band” izpildījumā.

Rīgas 215 pastnieki

Darbs nepārstāja kūsāt arī galvenās pasta nodaļas telpās. Tur atradās vienīgā vieta, no kuras varēja nosūtīt aviopastu, un turp ienāca visa korespondence, ko 215 pastnieki pēc tam iznēsāja pa 400 tūkstošu pilsētas iedzīvotāju pastkastītēm. Pasta darbinieki baudīja salīdzinoši priviliģētu stāvokli, jo pelnīja divreiz vai pat trīsreiz vairāk nekā kvalificēti strādnieki – no diviem līdz četriem simtiem latu.

Mazā Venēcija

Vecākie pilsētas iedzīvotāji atminas kādu neatņemamu pirmskara pasta atribūtu – ieejas portālu, ko greznoja milzīgs pulkstenis, zem kura sēdēja apavu spodrinātājs. Viņu ielenca neskaitāmi baloži, kuri ēda viņam tieši no rokas, sasēduši uz vīra galvas un muguras. Tā bija gluži vai maza Venēcijas ainiņa pašā Rīgas viducī…

Pasts 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Paldies atklātnēm!

Vecā pasta mūžs skaistajā ēkā ilga 40 gadu. 1944. gada oktobrī ēkā izcēlās ugunsgrēks, bet jaunais pasts tika atvērts jau pavisam citā vietā – toreizējā Ļeņina ielā, pretim veikalam „Sakta”. Tomēr atmiņas par skaisto ēku, kurā reiz mitinājās galvenais pasts, ir saglabājušās atklātnēs un fotogrāfijās. Gan cara laikos, gan pirmskara gados pasta nams tika fotografēts pat biežāk nekā opera. Tas vēlreiz apliecina gan pasta lielo nozīmi tālaika pilsētas dzīvē, gan arī ēkas arhitektonisko vērtību. Pēc kara ēka tika atjaunota, taču savu dominanti – burvīgo četrstūra formas tornīti ar kupolveida jumtu un vējrādi – tā arī neatguva. Mūsdienās šo tornīti apbrīnot ļauj vien tikai senās atklātnes.

Iļja Dimenšteins