Nezināmais par Rīgu: kur Dzirnavu ielā reiz atradās dīķis un dzirnavas?

4. Decembris

Bieži vien mēs mēdzam aizdomāties, kā gan ielas tikušas pie saviem nosaukumiem? Kāds stāsts varētu būt, piemēram, Dzirnavu ielai, un vai tam bijusi kāda saikne ar dzirnavām? Izrādās – saistība ir vistiešākā! Vietā, kur tagad Dzirnavu iela krustojas ar Krišjāņa Barona ielu, vēl 18. gadsimtā bija dīķis, kura krastā atradās dzirnavas. Tieši šo dzirnavu dēļ iela arī tikusi pie sava vārda, kuru tā godam nes vēl šodien.


Vāgnera pēdas

Dzirnavu iela ir viena no nedaudzajām pilsētas centra ielām, kurai nav nācies piedzīvot pārāk biežas vārda maiņas. Politiski neitrālās „dzirnavas” par labām atzina gan cariskā valdība, gan pirmskara laika pilsētas valde, gan arī padomju vara. Izņēmums bija vien vācu okupācija, kuras laikā 1942. gadā Dzirnavu ielu uz diviem gadiem pārdēvēja par Vāgnera ielu jeb Wagnerstrasse. Nosaukums gan nav nejaušs, jo dižā komponista vārds patiešām ir saistīts ar šo ielu – 1839. gadā viņš Brīvības un Dzirnavu ielu krustojumā īrēja dzīvokli. Pašlaik šajā vietā slejas sešstāvu mūra ēka, kas 20. gadsimta sākumā tika uzbūvēta pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Taču kādreiz tur atradās divstāvu koka namiņš, kas piederēja krievu tirgotājam Bodrovam. Vāgners tolaik strādāja par diriģentu pilsētas vācu teātrī, kas atradās Vecrīgā. Uzreiz pēc ierašanās Rīgā, Vāgners noīrēja mitekli turpat kaimiņos, taču pēc tam nolēma pārcelties uz Pēterburgas priekšpilsētu, kā tajos laikos dēvēja pilsētas apkaimi aiz Brīvības pieminekļa. Šajā apkaimē dzīvošana bija lētāka. Jaunais komponists kopā ar sievu un viņas māsu Rīgā bija ieradies no Vācijas, kur jau bija paspējis iestigt parādos, tādēļ ekonomiskie apsvērumi tobrīd šķita izšķiroši. Vēl 19. gadsimta beigās laikrakstā „Rīgas Vēstnesis” bija publicētas priekšpilsētas vecāko iedzīvotāju atmiņas par Vāgneru. Kad ārā bija labs laiks, komponistu varēja redzēt sēžam pie atvērta loga. „Viņš sēdēja logā ar pīpi zobos, viņa seja bija bāla, un tajā vīdēja ciešanu izteiksme…”

Tirgotāja Bodrova nams, kurā mitinājās Rihards Vāgners
Foto: no autora kolekcijas

Šaļapina iecienītais restorāns

Uz Dzirnavu ielu ved arī slavenā operdziedātāja Fjodora Šaļapina pēdas. Mākslinieka biogrāfi apgalvo, ka 30. gados, kad Šaļapins uzturējās Rīgā, viņš esot īrējis dzīvokli tajā pat stūra ēkā, kur kādreiz Vāgners. Tolaik gan  šī ēka jau bija būvēta no mūra. Šaļapinu sastapt varēja restorānā „Alhambra”, kas atradās Brīvības ielā – vietā, kur padomju laikā slējās „Rīgas modes”. Tas bija Rīgas labākais pirmskara laika restorāns ar vislabāko kabarē.

Solists esot iegriezies arī ēkā Dzirnavu ielā 57, kur apmeklēja pirmskara krievu laikraksta „Segodņa” redakciju. Tajā strādāja vairāki viņa draugi, ar kuriem viņš bija iepazinies jau pirms revolūcijas Pēterburgā.

Pirmskara Rīgas debesskrāpis

Dzirnavu ielas kvartāls, kur pirms kara atradās avīzes „Segodņa”, pēcāk – „Sovetskaja Molodjož” redakcija, vēsturē ir iegājis ne tikai kā krievu laikrakstu mājvieta. Ēka Baznīcas un Dzirnavu ielu krustojumā bija visaugstākā sabiedriskā celtne pirmskara Rīgā. Tā tika būvēta divos posmos – 1926. un 1930. gadā. Projekta sākotnējais autors bija ievērojamais arhitekts Sergejs Antonovs, bet vēlāk viņa kolēģis Alfrēds Birkhāns nolēma ēku paaugstināt. Laikraksts „Brīvā Zeme” rakstīja, ka tiekot būvēts augstākais nams visā Rīgā, virs kura 10. stāva ierīkošot platformu ar skatu laukumu. Ēka bija paredzēta 48 metrus augsta… Vērienīgos darbus pabeigt diemžēl neizdevās – tos pārtrauca 1940. gada notikumi. Šodien nav grūti pamanīt neatbilstību – Brīvības ielas pusē slejas augsta būve, savukārt no Dzirnavu ielas redzamas tikai gluži necila augstuma ēkas.

Arhitekts Alfrēds Birkhāns
Foto: no autora kolekcijas

Baznīcas un Dzirnavu ielas stūrī paredzētās augstceltnes projekts
Foto: no autora kolekcijas

„Aplecināšana” restorānā „Tallina”

Gan pirmskara laikā, gan vēlāk Dzirnavu iela ir varējusi lepoties ar slavenām sabiedriskās ēdināšanas un izklaides iestādēm, starp kurām bija gan varietē „Viktorija”, gan restorāni „Dzirnavnieks”, „Lira” un „Tallina”. Pēdējais no tiem pirms kara saucās „Foxtrott-Diele”, un pagājušā gadsimta 70. gados tur tika ierīkota īpaša zāle valdības locekļiem. Restorāna „Tallina” direktors Sergejs Liba man stāstīja, ka četras reizes gadā šeit tikušies padomju Latvijas un Igaunijas valdību vadītāji, lai apspriestu sociālistiskās sacensības rezultātus. Sabiedriskās ēdināšanas darbinieki šīs tikšanās ironiski dēvējuši par „aplecināšanām”.

Ārzemniekiem liegts!

Taču vēl 20. gadsimta 60. gados šis rajons tika uzskatīts par īstu padibeņu perēkli – te atradās dažādas dzertuves un pulcējās vieglas uzvedības meičas. Nelabā slava vilkās līdzi vēl kopš pirmskara laikiem, kad avīzes rakstīja par mīlas priesterienēm, kas šeit sevi piedāvājušas pat dienas laikā, turklāt tirdzniecība ritējusi visai aktīvi…

Padomju laikos augstākstāvošās amatpersonas bija ieviesušas instruktāžu, kas noteica ārzemniekus Dzirnavu ielas apkaimē nelaist. Taču šie apsvērumi mainījās 70. gados, kad šeit uzbūvēja viesnīcu „Latvija”.

Marijas un Dzirnavu ielas krustojums neilgi pirms Pirmā pasaules kara
Foto: no autora kolekcijas

Atmiņas par dzirnavām

Šodien sliktās apkaimes slava ir palikusi tālu aiz muguras, un Dzirnavu iela kļuvusi interesanta gan rīdziniekiem, gan tūristiem. Tā ir vienīgā iela, kura liecina, ka galvaspilsētā reiz slējušās dzirnavas. Turklāt, tās atradās ne tikai pilsētas apkaimēs – Daugavgrīvā, Mīlgrāvī un Pārdaugavā, bet arī pašā tagadējās Rīgas centrā – Dzirnavu un Krišjāņa Barona ielas krustojumā. Grūti noticēt, ka tikai dažus gadsimtus senā pagātnē šeit bija dīķis, kura krastā spārnus grieza ūdensdzirnavas.

Iļja Dimenšteins