Nezināmais par Rīgu: kā veidojušies Vecāķi?

19. Jūlijs

Vecāķus ar pilsētas centru mūsdienās savieno lielisks veloceliņš, kas šķērso Vecmīlgrāvi un Vecdaugavu. Pie Vecdaugavas daudzi riteņbraucēji un kājāmgājēji nogriežas uz Zvejas ielu, ceļu tālāk turpinot gar upi. Taču ne visiem ceļotājiem būs zināms, ka šajā vietā, tikai dažu kilometru attālumā no kūrorta centra, pirmskara laikā atradās kuģu piestātne. Te pienāca tvaikoņi no Rīgas, jo līdz 1933. gadam kuģis bija vienīgais satiksmes līdzeklis, kas savienoja Vecāķus ar pārējo pilsētu.


Septiņas zvejnieku būdas

Senos laikos šī apkaime varēja dižoties ar savu pili. Tā tika būvēta pēc bīskapa Alberta – Rīgas dibinātāja – pavēles, lai aizsargātu ieeju Daugavā. Tolaik tieši šeit atradās Latvijas lielākās upes grīva, un tikai vēlāk tās gultne pārvietojās uz savu pašreizējo atrašanās vietu. 17. gadsimtā Vecāķu apkaimē parādījās pirmās ciemata iedzīvotāju mājas. 1797. gadā tapušā zīmējumā, kura autors ir pazīstamais Rīgas novadpētnieks Johans Kristofs Broce, var redzēt dažas visai noplukušas būves. „Vecāķos ir septiņas zvejnieku būdas,” zīmējumu parakstījis tā autors.

Pasažieri izkāpj krastā
Foto: no Ilonas Jahimovičas un Iļjas Dimenšteina kolekcijām

Pils vietā

Būdas mūsdienās redzēsiet vairs tikai zīmējumos, taču no senlaiku pils gan joprojām saglabājusies pavisam īsta vēstures liecība – zemes aizsargvalnis. To var apskatīt Airu ielā 79A, bet aiz šī vaļņa atrodas mājas ar nosaukumu „Skanstnieki”. Šo māju laipnā saimniece pastāstīja, ka mājas ir uzbūvētas kādreizējās pils vietā. 20. gadsimta 20. gados šeit notika arheoloģiskie izrakumi, un tikai pēc tam tika dota atļauja būvniecībai. Bērnībā pati saimniece šeit spēlējoties ir atradusi gan senlaiku monētas, gan munīciju.

Zvejas ielas senā iemītniece

Pastaigā pa Zvejas ielu mani pavada Inta Vītiņa, kura šajā apkaimē mitinās jau ļoti sen. Viņas tēvs Alfrēds Vība 1924. gadā sāka strādāt Mangaļu pagastā par mērnieku, bet divus gads vēlāk valsts viņam piešķīra zemesgabalu tagadējā Zvejas ielas rajonā. Tā nu 1934. gadā viņš sācis būvēt savu ģimenes māju. Gadu vēlāk viņš no Rīgas pārvedis sievu – diplomētu agronomi Emīliju.

„Tolaik šeit bija tikai biezs mežs. Tēvs šīs vietas sauca par džungļiem,” stāsta šejienes pirmskara dzīves aculieciniece. „Bet tētim patika neskartā daba, jo viņu aizrāva gan medības, gan zveja. Tādēļ viņš arī izlēma piestāt šajā krastā.

Pats projektēja, pats arī būvēja, par kokmateriāliem izmantojot apkārtnes priedes. Līdz karam ielai bija cits nosaukums – Zvejnieku. Jāpiezīmē gan, ka par ielu to varēja saukt tikai nosacīti. Šajā vietā bija vien dažas mājas, bet braucamo daļu veidoja īsti smilšu kalni.”

Lāča romānu varoņi

Ielas daļu, kas atrodas tuvāk Mangaļu prospektam, pirms kara iedzīvotāji sauca par Innusciemu. Tur dzīvojuši zvejnieki, starp kuriem bijis ļoti izplatīts uzvārds Innuss.

Iegriežamies šķērsielā, un mūsu priekšā paveras būda, kas atgādina ainas no romāna „Zvejnieka dēls”. Tā ir vienīgā vecā zvejnieku māja, kas saglabājusies Vecāķos, un šķiet, šī vieta varētu bez bažām kalpot par uzņemšanas laukumu filmai pēc latviešu literatūras klasiķa motīviem.

„Lācis ļoti precīzi ir aprakstījis zvejnieku sadzīvi. Viņu dzīve bija nabadzīga un grūta,” stāstījumu turpina mana gide. „Es atceros viņu sievas, kuras gandrīz vienmēr lāpīja vecos tīklus. Vīri slimoja – daudziem uz kājām bija čūlas. Tas tāpēc, ka kājas visu laiku atradās ūdenī. Pludmale bija pilna ar zvejnieku laivām. Tīklus vilka ne tikai cilvēki, bet arī zirgi. Vēlavu ielas galā atradās šķūnis, kurā glabājās zvejas rīki.”

Kuģītis piestātnē
Foto: no Ilonas Jahimovičas un Iļjas Dimenšteina kolekcijām

Vecā piestātne

Pa Zvejas ielu izejam pie upes.

„Šī ir tā vieta, kur pirms kara atradās piestātne. Mana mamma pirmoreiz izkāpa šajā krastā vēl pirms iepazīšanās ar tēvu – 1929. gadā. Bet tagad šeit uz kaimiņu pļavām pāri peld zirgi no staļļiem, kas atrodas ielas galā.”

Inta rāda, kur viņas bērnībā atradusies peldvieta. To saukuši par radziņu, bet pašu upīti – par Ipalu. Tolaik vietējie iedzīvotāji pārsvarā peldējušies upītē, bet uz pludmali gājuši reti. Meitenes vecāki to vispār neesot apmeklējuši, jo izklaidēm nav bijis laika.

Ilonas Jahimovičas atklātnes

Pārcelties pagātnē mums šodien palīdz arī žurnāliste un Vecāķu biedrības priekšsēdētāja Ilona Jahimoviča, kura ir savākusi unikālu senu atklātņu kolekciju par Vecāķiem. Starp tām ir redzami arī attēli ar pirmskara piestātnēm.

Uz Vecāķiem – ar trolejbusu

Kuģīši uz Vecāķiem sāka kursēt jau cara laikā, kad to nodrošināja Aleksandra Augsburga privātuzņēmums. Rīgas pusē kuģīšu piestātne atradās pie vecpilsētas, un biļete braucienam līdz Vecāķiem jeb Wezahken, kā tos tolaik sauca, maksāja 15 kapeikas. Pagājušā gadsimta 30. gados cena par pusotru stundu ilgo braucienu bija 50 santīmu. Šis satiksmes veids saglabājās arī tad, kad uz Vecāķiem jau kursēja vilcieni. Tika pat kalti plāni šeit ieviest pirmo trolejbusu maršrutu visā Latvijā. Laikraksts „Latvijas Kareivis” 1935. gada 5. septembrī ziņoja, ka „Rīgas būvvalde ir nolēmusi nākamajā gadā sākt Latvijā pirmās trolejbusu līnijas būvniecību. Jaunā līnija šķērsos Mīlgrāvja tiltu, lai to tālāk varētu pagarināt līdz Vecāķiem”. Rīgas būvvaldes vadītājs arhitekts Pāvils Dreijmanis informēja, ka trolejbusu maršrutā kursēs „elektrobusi ar gumijas riteņiem”.

Igors Vasiļjevs ar savu mīļo suni
Foto: no Ilonas Jahimovičas un Iļjas Dimenšteina kolekcijām

Populārā iela

Ar Zvejas ielu ir saistīti daudzu slavenību vārdi. 20. gadsimta 60. gados šeit dzīvoja tēlnieki Igors Vasiļjevs un Valentīna Zeile. Pie jaunā pāra, kas tolaik vēl bija precējušies, reiz ieradās meistars, kura vārdu tagad zina visā pasaulē, –  Ernsts Ņeizvestnijs. Tolaik viņš bija students, kurš apbrīnoja Latvijas kolēģu mākslinieciskā rokraksta novitāti. 1982. gadā Valentīnai Zeilei izdevās pārcelties uz Franciju, un vēlāk viņa Parīzē atvēra mākslas salonu, kas atnesa pasaules slavu. Savu dzīvi viņa ir aprakstījusi atmiņu grāmatā, kuru uzdāvināja šo rindu autoram.

Valentīna Zeile darbā
Foto: no Ilonas Jahimovičas un Iļjas Dimenšteina kolekcijām

Šajā pašā ielā dzīvoja arī latviešu teātra patriarhs Kārlis Sebris. Uzbūvēt vasarnīcu viņam palīdzēja kolhozs „9. maijs”.

Pirms kara šeit dzīvoja arī kūrorta skaistākā sieviete – jātniece Venta Marta. Tolaik tika rīkots skaistumkonkurss „Miss Vecāķi”, kur skaistule no Zvejas ielas plūca uzvaras laurus. Šīs tradīcijas mūsdienās  turpina Intas Vītiņas meita Inga – 1998. gadā viņa ar panākumiem piedalījās konkursā „Miss Latvija”.

Kārlis Sebris ar paziņu uz savas vasarnīcas jumta
Foto: no Ilonas Jahimovičas un Iļjas Dimenšteina kolekcijām

P.S. Vēl arī kāds svarīgs paziņojums. Viens no aizgājuša laiku kūrorta pieminekļiem ir obelisks, kas veltīts 1988. gadā vētras laikā bojāgājušajiem burātājiem. Tas tika uzstādīts Vecāķu kāpās, taču šobrīd ir teju iznīcināts, pazūdot smilšu kalnos. Ilona Jahimoviča ierosina pārvietot obelisku uz kādu drošāku vietu. Kur tieši šī vieta varētu atrasties? Par to viedokli aicināts izteikt ikviens, kam nav vienaldzīgs pieminekļa liktenis, jo īpaši – pašu burātāju piederīgie, kā arī toreizējās regates dalībnieki. Sanāksme notiks 21. jūlijā pulksten 11, Vecāķos, Pludmales ielā pie skulptūras „Jūrā”. Ar Vecāķu biedrības vadību var sazināties arī rakstot uz elektronisko adresi vecakubiedriba@gmail.com. Biedrības vadītāji būs pateicīgi ikvienam, kurš sniegs jebkādu informāciju par kūrorta pagātni.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm