Nezināmais par Rīgu: kā un kad Rīgā radušās pirmās slidotavas?

15. Decembris, 2017

Reiz Bolderājā pie kāda no gados vecākajiem Rīgas iedzīvotājiem es pamanīju 1930. gada slidas. Tās sirmajam kungam atsauca atmiņā bērnību – ar šīm slidām viņa vectēvs esot mācījis mazdēlam slidot. Rīdziniekiem slidas bija pazīstamas jau kopš viduslaikiem. Par to katrs pats var pārliecināties Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kura ekspozīcijā atrodamas senlaicīgas slidas, kas izgatavotas no cūkas kauliem. Tās tika stiprinātas nevis pie zābakiem, bet sietas tieši pie kājām: slidās izveidoja caurumiņus, caur kuriem izvēra auklu, ko pēc tam piesēja pie kājas. Lai uzlabotu slīdēšanu, no ledus atgrūdās ar nūjām.


Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka slidas izmantojuši jau senlatviešu priekšteči – Daugmales un Aizkraukles apmetņu teritorijā ir atrastas pat slidas no 12. gadsimta!

Rīdziniekiem – no holandiešu tirgotājiem

Metāla jeb holandiešu slidas šeit parādījās 17. gadsimtā. Uz Rīgu visticamāk tās atveda holandiešu tirgotāji, kas Daugavas ostā bija bieži viesi. Savukārt Sanktpēterburgā jaunā kaluma slidu parādīšanās tiek saistīta ar Pētera I vārdu – viņš bija piekritējs visiem jaunievedumiem, it īpaši no Holandes nākušajiem. Jāsaka gan, ka tālaika metāla slidas ļoti maz līdzinājās mūsdienās pazīstamajām. Kāds laikabiedrs šīs slidas aprakstīja šādi: „Tās bija darinātas no koka, kam apakšā bija gara un šaura dzelzs – labi nopulēta un priekšpusē uzlocīta uz augšu, lai labāk varētu griezt ledu.”

Foto: no autora kolekcijas

Puškina „slidošanas slimība”

Ilgu laiku aristokrāti tādu blēņošanos kā slidošana uzskatīja zem sava goda – viņuprāt, tā bija vienkāršo ļaužu izklaide. Tomēr 1839. gadā tika izdota īpaša, aristokrātu auditorijai domāta pamācību grāmata, kas uzskaitīja slidošanas pozitīvos ieguvumus. „Starp visām ziemas izpriecām nav piedienīgākas un derīgākas nodarbes par slidošanu. Tā stiprina veselību, vairo ķermeņa kustību grāciju, spēku un veiklību, un tai ir jākalpo par laika pavadīšanas veidu jauniešiem, kā arī jāiedvesmo pieaugušie,” pamācīts grāmatā.

Viens no slavenākajiem šīs jaunās nodarbes cienītājiem bijis Aleksandrs Puškins. Slidot viņš iemācījās jau liceja laikā, un pēc absolvēšanas viņu bieži varēja redzēt vizināmies pa aizsalušās Ņevas ledu. Laikā, kad dzejnieks dzīvoja Mihailovskā, viņš pat šķitis gluži kā pārņemts ar slidošanu. „Kas tā tāda par slidošanas slimību?” nekādi nespēja saprast viens no viņa spalvasbrāļiem.

Paldies Verneram Rozenbaham!

Rīgā pirmā publiskā slidotava tika izveidota 1858. gadā uz pilsētas kanāla ledus. Tā bija visai gara un stiepās no tagadējās tirgus apkaimes līdz pat Bastejkalnam. Slidotavu apsaimniekoja privāts uzņēmums, kura īpašnieku sauca Verners Rozenbahs. Pirms dažiem gadiem viņš Rīgā bija ieguvis slavu, izveidojot pirmo labiekārtoto peldvietu – tā atradās Daugavmalā pie Pontonu tilta. Pāris gadus vēlāk Rozenbahs apliecināja, ka nav aizmirsis arī par tiem, kas no sportošanas neatsakās pat ziemas aukstumā. Ieeja slidotavā bija par maksu. Taču par to tika piedāvāta tāda līmeņa apkalpošana un ērtības, ko nekādi nevarētu saņemt slidojot pa kādu aizsalušu ezeru vai dīķi. Vienā krastā bija izvietoti soliņi atpūtai, bet otrā atradās apjumta pagaidu būve, kur varēja pārģērbties un sasildīties.

Foto: no autora kolekcijas

Kārtību uzraudzīja ģimnāzisti

Pilsētas kanāla slidotava turpināja pastāvēt līdz pat Pirmajam pasaules karam. Par to stāsta arī vecās atklātnēs attainotie sižeti. Tajos ir redzami gan jaunieši, gan vecāka gadagājuma cilvēki, gan laulāti pāri. Gulbju namiņu ziemā pārvietoja tālāk, bet tā vietā atradās pagaidu būve, kas kalpoja par slidotāju ģērbtuvi un sildīšanās vietu. Kārtību slidotavā uzraudzīja ģimnāzisti no Reālskolas, kura atradās turpat netālu – toreizējā Nikolaja bulvārī jeb tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā. Starp tās audzēkņiem bija arī tādas slavenas personības kā Sergejs Eizenšteins un Fridrihs Canders, kuri, pēc visa spriežot, arī slidotavā nebija gluži svešinieki.

Foto: no autora kolekcijas

Ģenerālgubernators izrāda cieņu rīdziniekiem

Slidotavas tika ierīkotas arī Rīgas parkos. Viena no pirmajām šādām parku slidotavām atradās Cara dārzā jeb tagadējā Viesturdārzā. 1867. gadā pilsētas rāte vērsās pie ģenerālgubernatora, lūdzot viņu atteikties no savas vasaras rezidences, kas atradās šajā parkā, lai to varētu iznomāt, dažādām vajadzībām, tostarp sportam un aktīvajai atpūtai. Lai izrādītu cieņu pilsētas varasiestādēm un iedzīvotājiem, gubernators šim piedāvājumam piekrita. Pēc neilga laika vasarā parkā tika izveidoti veloceliņi – drosminiekiem, kuri pārvietojās ar „divriteņu zirgiem” kā toreiz dēvēja velosipēdus. Bet ziemā te tika uzlietas slidotavas. Cara dārzā notika arī vizināšanās ar ragaviņām, kam izmantoja īpaši izveidotus ledus kalniņus. Starp citu, priekšpilsētu bērniem šī izprieca bija pazīstama jau sen – viņi bija ieraduši vizināties pa parastiem dabas veidotiem uzkalniņiem Āgenskalnā, Iļģuciemā, Maskavas forštatē…

Pēc Cara dārza slidotavas tika atklātas arī pilsētas centra parkos – Vērmanes dārzā, Strēlnieku dārzā.

Foto: no autora kolekcijas

30.gadu labākā slidotava

Vērmanes dārzā 1878. gadā tika uzbūvēta koncertzāle, kur vasarā iedzīvotājus ik dienu  izklaidēja militārie orķestri. Savukārt ziemā šeit tika ierīkota slidotava. Pagājušā gadsimta 30. gados Rīgas slidotavu adreses mainījās un viena no populārākajām slidotavām tagad atradās Esplanādē. Kāds gados vecāks rīdzinieks man pastāstīja, ka par sliktām sekmēm mācībās vecāki viņam lieguši iet uz slidotavu. Tas bijis patiešām skumīgi – sēdēt mājās, kamēr draugi, dzirksteles šķildami, brāzušies pa ledu.

Pirmskara slēpju vilcieni

Pirmskara laikā ne mazāk populāra ziemas izklaide rīdziniekiem bija arī slēpošana. Galvaspilsētas slēpotāji bija iecienījuši ne tikai Mežaparku, bet arī Ogri, Gaiziņu un Ērgļus, kur varēja ar slēpēm braukt lejup pa kalniem. Slēpošana kā atpūtas veids piedzīvoja īstu bumu – specializētie slēpju veikali Rīgā auga kā sēnes pēc lietus. Tika organizēti arī īpaši slēpotāju vilcieni, kuru galamērķi bija Ogre, Gaiziņš un Ērgļi.

Olimpiāde Rīgā…

„Rīdzinieki jau kopš seniem laikiem ir bijuši draugos ar sportu – gan vasarā, gan ziemā,” stāsta Sporta muzeja darbiniece Rita Apine. „Cariskajā Krievijā Rīga bija viena no četriem vadošajiem sporta centriem – līdzās Maskavai, Pēterburgai un Rēvelei. Ne velti otrā Viskrievijas olimpiāde 1914. gadā tika sarīkota tieši Rīgā…

Foto: no autora kolekcijas

… un pirmais hokeja mačs

Starp citu, arī cariskās Krievijas pirmais hokeja mačs norisinājās Rīgā, 1909. gada 15. februārī. Uz ledus sacentās divas Rīgas komandas – „Strēlnieku dārzs” un „Unions”. Taču tās pagaidām vēl bija tikai amatieru sacensības. Profesionāļi Rīgas hokejā parādījās tikai aizvadītā gadsimta 60. gados, un arī tad tautā viņus turpināja saukāt par parastiem amatieriem...

Mīļās relikvijas

Par rīdzinieku ziemas izklaidēm mūsdienās stāsta ne tikai muzeju ekspozīcijas. Teju ikvienam mājās ir arī pašam savs neliels mājas muzejs, kurā atrodamas fotogrāfijas, dokumenti, sadzīves priekšmeti… Nereti starp šīm lietām atrodamas arī vecas slidas, ar kurām veikti pirmie nedrošie soļi uz ledus, turoties tētim vai mammai pie rokas. Gan šīs slidas, gan atmiņas par tām vienmēr paliks mīļas seno laiku relikvijas.

Iļja Dimenšteins

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm