Nezināmais par Rīgu: kā radās Āgenskalns?

21. Aprīlis

Ja jautātu rīdziniekiem, kura ir senākā Rīgas apkaime, daudzi droši vien nosauktu Juglu vai Ķengaragu. Taču tā būtu maldīga atbilde. Pirmā Rīgas padomju laiku apkaime tika izveidota Daugavas kreisajā krastā, un to nodēvēja par Āgenskalna priedēm.


Pēc rietumu parauga

1958. gadā Agenskalnār izslējās pirmās blokmājas. Tās cēla no izdedžu betona, ko ražoja dzelzsbetona kombinātā Katrīnas dambī. Izdedžu tolaik pilsētā netrūka, jo vairums TEC kurināja ogles. No TEC izdedžus pa caurulēm piegādāja dzelzsbetona rūpnīcai, kur tos iejauca cementā un no radušās masas izgatavoja dzīvojamo māju paneļus.

Ir plaši izplatīts uzskats, ka apkaimes ir tipisks sovjetizācijas piemērs un Rietumos sērijveida māju nav. Tomēr tā nav tiesa! „Padomju varas pārstāvji bija nolūkojuši šo ideju tieši no ārzemēm,” stāsta žurnāla Latvijas Architektūra redaktors arhitekts Jānis Lejnieks.

„1955. gadā PSKP Centrālkomiteja un Ministru padome pieņēma lēmumu izbeigt pārmērības būvniecībā. Saskaņā ar to turpmāk bija aizliegts būvēt monumentālas daudzstāvu ķieģeļu ēkas. Arhitektiem un būvniekiem bija jāmaina savi paradumi un jāceļ sērijveida nami. Pirmā apkaime PSRS tika uzbūvēta Maskavā, Čerjomuškos, 50. gadu beigās,” atceras J. Lejnieks.

Par paraugu kalpoja angļu un zviedru pieredze, kuri savrupnamu vietā apkaimēs cēla sērijveida ēkas. Tajos bija attīstīta sociālā infrastruktūra – bērnudārzi, skolas, veikali un poliklīnikas, ko ideālā gadījumā papildināja arī baseini, stadioni un kinoteātri. Lai arī jaunie tipveida dzīvokļi bija nelieli, tie atbilda lozungam: „Katrai ģimenei atsevišķu dzīvokli!” Komunālie dzīvokļi pamazām iegāja vēsturē.

Eklektika visā

Āgenskalna būvmākslā ir cieši savijušies dažādi laikmeti. Kur gan vēl Rīgā vienkopus mīt tik daudz koka arhitektūras pieminekļu? Īstens koka arhitektūras rezervāts ir Kalnciema iela – savā ziņā to var uzskatīt pat par savdabīgu arhitektūras brīvdabas muzeju, kurā apskatāmas Rīgas koka būvmākslas pērles. Šajā apkaimē ir saglabājušās arī koka muižas no vēl senāka laika. Viena no tām ir tiesneša Henriha fon Hāgena muiža, kuras vārdā vēlāk nosauca visu apkaimi.

Cara laikā apkaimi nodēvēja par Hāgensbergu (vācu val. Hagensberg), kas vēlāk pārtapa tagadējā Āgenskalnā. 1786. gadā Hāgensbergu iekļāva Rīgas trešajā priekšpilsētā. Tolaik tur galvenokārt mitinājās vienkāršie ļaudis. Taču Hāgensbergu bija iecienījuši arī vācu birģeri. Tā bija burvīga vasaras atpūtas vieta ārpus pilsētas vēl ilgi pirms tam, kad Rīgu un Jūrmalu savienoja dzelzceļa līnija. Hāgensbergā bija gan gleznaini parki, gan arī skaistas muižas, turklāt gluži netālu no pilsētas centra. Ko gan vēl vairāk vajag pilnīgai pilsētnieka laimei?

Iela ar vēsturi

Viens no vasarnīcu rajoniem atradās tagadējā Alises ielā. Tajā slejas ūdenstornis, kas ir viena no Pārdaugavas interesantākajām būvēm. Torni projektējis ievērojamais Rīgas arhitekts Vilhelms Bokslafs, kurš radījis arī Mākslas akadēmijas namu.

Pirms psimt gadiem Alises ielā atradās Švarca muiža. 1812. gadā visas priekšpilsētas koka ēkas tika nodedzinātas un no sadegšanas nepaglābās arī tā. Taču dažus gadus vēlāk muižas īpašnieks tās vietā uzbūvēja jaunu. Muižas teritoriju apjoza mežs, alejas un grotas, kā arī lapenes, kurās smalkas vācu jaunkundzes kavēja laiku sarunās par Hofmani un Šilleru. 19. gadsimta beigās muižnieki nolēma atklāt privāto ielu – Luīzes ielu. Viņi iesniedza pieteikumu pilsētas vadībai. Taču varasvīriem negāja pie sirds ielas nosaukums, bet, lai izdomātu jaunu nosaukumu, muižas īpašniekiem bija vajadzīgi vairāki gadi.

Visbeidzot 1901. gada 19. decembrī tika uzstādīta plāksnīte, kas vēstīja par privāto Alises ielu. Pirmā būve Alises ielā bija pilsētas ūdenstornis, kura būvdarbi ilga pus gadus – no 1910. līdz 1912. gadam.

Šīs tehniskās būves ieejas portālu grezno Rīgas ģerbonis ar torņiem, atslēgām un lauvu pilsētas vārtos. Ūdenstorni būvēja no dolomīta un sarkanajiem ķieģeļiem. No šiem materiāliem tapušas daudzas Rīgas tālaika sabiedriskās celtnes. Torni sedza dakstiņu jumts, bet tā smailē slējās vējrādis.

V. Bokslafs savas būves rotāšanā izmantoja arī stikla pudeļu lauskas. Mēļo, ka šim iemeslam viņš tuvākajās apkārtnes ieliņās esot vācis alus pudeles. Nav grūti iztēloties, ar kādu neizpratni ekstravaganto arhitektu uzlūkoja smalki kungi ar pensnejiem un spieķiem.

Tautā ūdenstorni ielas nosaukuma dēļ iesauca par Alisi. Bet tās īpašnieks nodzīvoja ilgu un raženu mūžu. Viņš bija dzimis Rīgā 1858. gadā. Pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas viņš līdz 34 gadiem strādāja par profesora Koha asistentu, bet pēc tam izveidoja pats savu arhitektu biroju. Vilhelma Ludviga Bokslafa ieguldījumu Rīgas arhitektūrā veido vairāk nekā desmit celtņu – daudzstāvu dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Ievērojamākās no tām ir Mākslas akadēmija, Krusta baznīca Teikā, Leitnera velosipēdu fabrika Brīvības ielā 137, kā arī Mārtiņa baznīcas mācītāja māja Baložu ielā 27 (pašlaik tur atrodas Pāvula Jurjāna mūzikas skola). Viņš bija viens no labākajiem Rīgas arhitektiem un mira Poznaņā kara beigās 1945. gadā.

Šaurās Rīgas ielās

Starp rajona nozīmīgākajām mūra celtnēm jāmin arī Āgenskalna tirgus, kas būvēts 1911. gadā pēc Reinholda Šmēlinga projekta. Tas ir jūgendstila arhitektūras piemineklis, kas Pārdaugavā ir visai liels retums.

Mūsdienās Āgenskalnā mīt daudzi radoši cilvēki – mūziķi, rakstnieki un komponisti. Starp viņiem ir arī komponists Aleksandrs Kublinskis, kurš sacerējis skaisto muzikālo veltījumu Rīgai – populāro dziesmu Noktirne.

Autors: Iļja Dimenšteins