Nezināmais par Rīgu: kā pilsēta kopš viduslaikiem ir aizstāvējusi savas tiesības

28. Februāris

Jau viduslaikos Rīga prata stingri iestāties par savām tiesībām – galvaspilsētas iedzīvotāji muguras nelieca ne krustnešu, ne arhibīskapu priekšā. Tādēļ nav nejaušība, ka vārtos, kas attainoti pilsētas ģerbonī, jau kopš 1347. gada sēž draudīgs lauva. Tā ir simboliska liecība par rīdzinieku bezbailību un vīrišķību, savukārt potenciālajiem ienaidniekiem tiek dots nepārprotams mājiens: lauvu aiz ūsām labāk neraustīt!


Pirmās tirdzniecības savienības

Jau neilgi pēc Rīgas dibināšanas rīdzinieki skaidri lika manīt, ka turpmāk pilsētas likteni grib noteikt paši – 1225. gadā viņi ķērās pie ieročiem, lai aizstāvētu savu neatkarību un nepakļautos bīskapa Alberta pavēlei, kas paredzēja tiem kļūt par Dānijas karaļa vasaļiem. Kopš šī notikuma par visām svarīgajām lietām Rīgas dzīvē lemj pilsētas pašvaldība. Viduslaikos tieši pilsētas rāte bija tā, kas noteica, kādi nodokļi jāmaksā, ar kādām pilsētām jāslēdz ekonomiskās sadarbības līgumi un kurp jānorīko sūtņi. Pirmos tirdzniecības līgumus ar saviem Baltijas jūras kaimiņiem – Visbiju un Lībeku – Rīga noslēdza jau 1282. gadā. Bet 15. gadsimtā Rīgai pievienojoties Hanzas savienībai, tā kļuva par daļu no vairāk nekā 160 pilsētu tīkla, kas pletās no Vācijas, Holandes un Skandināvijas robežām līdz pat senajai Krievzemei.

16. gadsimtā Rīgā kaltās monētas: mārkas, vērdiņi, feniņi, šiliņi un pusmārkas
Foto: no autora kolekcijas

Rātskungi, konsuli un Rīgas komūna

Pirmā rāte bija vēlēta institūcija. Pilsētnieki tajā ievēlēja 12 rātskungus, kurus tolai mēdza dēvēt arī par konsuliem. Viduslaiku „deputātus” ievēlēja pilsoņu sapulce jeb Rīgas komūna, un sākotnēji tas tika darīts katru gadu. Taču jau 13. gadsimta beigās rātskungi paši sāka izvēlēties savus pēctečus, un pie amata krēsliem turējās visu mūžu. 14. gadsimta izskaņā atgriezās zināma demokrātija, liekot rātskungiem atkal startēt vēlēšanās – tiesa gan, kandidāti tika izraudzīti tikai no bagāto tirgotāju vidus. Tolaik no 12  līdz 16 konsuliem tika palielināts arī rātes locekļu skaits. Pieauga arī pilsētas iedzīvotāju daudzums – no viena tūkstoša, kas te dzīvoja Rīgas dibināšanas laikā, iedzīvotāju skaits sniedzās jau tuvu pie astoņiem tūkstošiem.

Tas Rīgai ļāva 16. gadsimtu sagaidīt kā vienai no lielākajām Baltijas jūras piekrastes pilsētām – ar 16 tūkstošiem iedzīvotāju.

Rīgas rātes 1591. gadā izdotie aizgādnības noteikumi
Foto: no autora kolekcijas

Rātsnama adreses

Viduslaiku rāte no sava vidus izraudzījās četrus birģermeistarus, kas baudīja pilsētas priekšnieku varu un funkcijas. Visas lietas un darījumi tika kārtoti Rātsnamā, taču tolaik tas atradās citā adresē – tagadējās Tirgoņu un Šķūņu ielas apkaimē. Tikai pēc vairākām desmitgadēm, kad pirmais Rātsnams bija sagrauts, tagadējā Rātslaukumā jeb toreizējā Tirgus laukumā tika uzbūvēta jauna rāte. Šī vieta kļuva par lielāko pilsētas laukumu, kur rīkoja svētku izpriecas, bruņinieku turnīrus un sacensības, bet uz platformām izrādīja viduslaiku teātra uzvedumus jeb mistērijas.

Rātslaukums 1780. gadā. Johana Kristofa Broces zīmējums
Foto: no autora kolekcijas

Likumus lasīja no balkona

Reizi gadā šeit tika nolasīti arī rātes pieņemtie likumi. Tradicionāli tas notika septembra beigās –dienā, kuru mēs pazīstam kā Miķeļdienu jeb rudens ražas svētkus. Likumi tika lasīti no Rātsnama balkona. 1575. gada Rātslaukumā sāka skanēt arī dzīvā mūzika – to spēlēja muzikanti, kas bija ērti iekārtojušies šajā pat balkoniņā.

Rīgas panorāma 1795. gadā. Autors: Johans Kristofs Broce
Foto: no autora kolekcijas

Kameras sievietēm – slepkavām

Viduslaikos Rātsnamā ne tikai pieņēma likumus un muzicēja, bet arī ieslodzīja likumpārkāpējus. Pagrabos tika turēti noziedznieki no zemākajiem sabiedrības slāņiem, savukārt turīgākie likumpārkāpēji arestu izcieta nama tornī. Cietumā varēja tikt par nodokļu nemaksāšanu, krāpniecību vai slepkavībām. Bija arī īpašas kameras, kur turēja par slepkavībām aizturētās sievietes.

Spāņu knaibles un kauna akmens

Viens no cietumsargu baisākajiem instrumentiem bija spāņu knaibles, ko inkvizīcijas laikā mēdza lietot spīdzināšanai. Tiesa, Rīgā šo instrumentu talkā ņēma ārkārtīgi reti – parasti tās kalpoja vien par biedinājumu likuma pārkāpējiem. Biežāk izmantotie soda mēri bija pēriens ar rīkstēm, kauna zīmes iededzināšana ar nokaitētu dzelzi vai stāvēšana uz kauna akmens. Pēdējais soda mērs nozīmēja, ka vainīgajam nācās stāvēt uz Rātsnama priekšā novietota plakana akmens ar kaklā pakārtu dēlīti, uz kura bija norādīts noziedznieka vārds un nodarījums. Par nozieguma veidu varēja uzzināt arī no kauna zīmes, kas ar nokaitētu dzelzi tika iededzināta pierē vai vaigā. Taču izplatītākais profilaktiskais sods bija pēriens, ko izpildīja ar rīkstēm – metāla stieņiem līdzīgu rīku. Katrs piespriestais rīkšu pāris nozīmēja, ka sodāmais saņems trīs sitienus. Četrdesmit pāri rīkšu jau tika pielīdzināti nāvessodam.

Rātslaukums 1816. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Par ko sodīja rātskungus

Visbiežāk sodus piesprieda tautas dumpošanās laikā. Piemēram, 1584. gadā Rīgā sākās iedzīvotāju sacelšanās, kas iegājusi vēsturē kā Kalendāra nemieri. Tos izprovocēja pavēle pāriet uz Gregora kalendāru – laika skaitīšanas sistēmu, kuras pamatā ir cikliska Zemes riņķošana ap Sauli un gada vidējais ilgums ir 365,2425 diennaktis. Tolaik pilsēta atradās poļu valdīšanā, un rāte tikai izpildīja Polijas karaļa Stefana Batorija rīkojumu. Taču rīdzinieki bija pret kalendāra reformām un par grēkāžiem izvēlējās savus nemīlētākos rātskungus Gothardu Velingu un Johanu Tastiju. Šos kungus sodīja ar nāvi turpat Rātslaukumā, un procesu vadīja Mārtiņš Gīze – Lielās ģildes vecākais. Viņš arī pasludināja rātes atlaišanu, taču dažus gadus vēlāk Stefans Batorijs nosūtīja uz Rīgu kareivjus, kas apspieda sacelšanos un tās vadoņus arestēja. 1589. gadā tajā pašā vietā, kur tika nocirstas galvas rātskungiem, bez galvām palika arī pats Mārtiņš Gīze un viņa līdzgaitnieks Hanss Brinkens. Arī soda izpilde tika uzticēta tam pašam bendem, kurš pirms četriem gadiem bija nemiernieku uzdevumā izpildījis nāvessodu iepriekšējiem rātskungiem.

Birģermeistars bēg pa jumtiem

Sacelšanās dienās mata galā karājās arī paša birģermeistara Nikolaja fon Ekes dzīvība. Viņam nācās vārda tiešā nozīmē mukt no nemierniekiem pa jumtiem, pārlecot no ēkas uz ēku. Dažus gadus nogaidījis, līdz nemieru kaislības noplaka, viņš atgriezās pilsētā un neilgi pēc tam atvēra patversmi vientuļām atraitnēm. Šī ēka ir saglabājusies vēl šobaltdien – tā atrodas Skārņu ielā un joprojām saucas kādreizējā pilsētas priekšnieka vārdā par Ekes konventu.

Rātslaukums 19. gadsimta sākumā. Krāsu zīmējums
Foto: no autora kolekcijas

„Visi ir izglītoti ļaudis…”

Laikam ejot, rāte zaudēja dažas savas vēsturiskās pilnvaras, taču to vietā ieguva citas. Tomēr vēl 18. gadsimtā rāte joprojām bija institūcija, kas pārvaldīja visu pilsētas dzīvi. Par to liecina arī „Rīgas pilsētas apraksts” – dokuments, kuru Rīgas maģistrāta uzdevumā 1764. gadā sastādīja, gaidot Katrīnas II ierašanos. Tajā lasāms, ka „pilsētu jau izsenis veido trīs kārtas. Pirmā ir maģistrāts, proti, 4 birģermeistari un 14 rātskungi, kuri kopā veido pilsētas maģistrātu. Otrā kārta ir tirgotāji jeb sīkpilsoņi no Lielās ģildes, bet trešā – amatnieki jeb sīkpilsoņi no Mazās ģildes… Pilsēta uz īpašu privilēģiju pamata pārvalda sevi pati… un tai ir daudz no pilsētas kases atalgotu kalpotāju un daudz publisku būvju. Maģistrāta locekļi tiek ievēlēti no kancelejas kalpotājiem, kuri visi ir izglītoti ļaudis, kā arī no tirgotāju vidus…”

Ardievu, rāte! Sveika, dome!

Bija pienācis jau 19. gadsimts, taču Rīgā joprojām tika godā turētas senās tradīcijas. Likumus šeit pieņēma tāpat kā pirms teju 700 gadiem, nolasot tos no balkona. Pēdējoreiz šāda likuma pasludināšana notika vēl 1877. gadā, bet pēdējā rātes sēde sanāca 1899. gada 9. decembrī. Līdz ar jaunu gadsimtu bija pienācis laiks arī jaunai pārvaldes formai – pilsētas domei, kuru turpmāk ievēlēja paši rīdzinieki. Taču pilsētas ģerbonis gan kopš viduslaikiem nav īpaši mainījies. Tāpat kā tolaik vārtos joprojām sēž lauva, nepārprotami brīdinot visus mūsu pilsētas ienaidniekus: labāk neraustiet lauvu aiz ūsām!

Iļja Dimenšteins