Nezināmais par Rīgu: kā ledus sagrāvis tiltu pār Daugavu

3. Janvāris

Raugoties senajās atklātnēs ar mūsu pilsētas ziemas skatiem, rodas īpaša noskaņa – domas nemanāmi aizklīst uz to Rīgu, kāda tā bijusi pirms daudziem gadu desmitiem. Liekas, var pilnīgi sajust vēju šalcam gar ausīm, kad kamanas slīd pa piesnigušo Aleksandra jeb Brīvības bulvāri vai soļi ved pa „ledus tiltu” no Zaķusalas uz centru pāri aizsalušajai Daugavai un tālāk uz Ziemassvētku tirdziņu Esplanādē…


Vairums atklātnēs redzamo ziemas ainavu ir zīmētas ar roku. Bet vienā no retajām kartītēm, kuru rotā fotogrāfija, ir redzams Lībekas tilts, ko sagrāva palu ledus. Pie šī stāsta ir vērts pakavēties nedaudz vairāk.

Sapieri – tilta būvnieki

Lībekas tiltu uzbūvēja 1917. gadā – tā koka konstrukcijas dažu mēnešu laikā uzslēja sapieri no ķeizara armijas, kas bija ieņēmusi Rīgu. Tolaik pilsētā pēc kara nebija palikusi neviena neskarta būve, kas ļautu šķērsot Daugavu. Dzelzceļa tiltu uzspridzināja, bet Pontonu tilta daļas aizveda uz Krievijas dzīlēm – tālāk no karadarbības zonas. Tieši kādreizējā Pontonu tilta vietā tad arī tika uzcelts jaunais koka tilts. Pie sava vārda tilts tika par godu Rīgas radiniecei – Hanzas pilsētai Lībekai.

Ledus pie Lībekas tilta
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Kas grib braukt, tie maksā!

Pastkaršu kolekcijā var atrast zīmētu atklātni, kurā attēlots Lībekas tilts. Kā redzams, to būtu grūti nosaukt par arhitektūras šedevru. Taču nekādu lielo mākslu arī nevarēja gaidīt, jo tilts galvenokārt tika būvēts armijas vajadzībām, lai nodrošinātu tai nepārtrauktu apgādi. 1919. gadā, kad vācu armija tika padzīta, pilsētas varasiestādes noteica braukšanas maksu pār tiltu. Tilts veidoja svarīgu maģistrāli, savienojot Grēcinieku ielu ar Šoneru ielu Klīversalā. Pa to pārvietojās kājāmgājēji, kursēja ormaņu pajūgi un pat aizrūca pa kādam retam automobilim. Savukārt tramvaju satiksmei bija atvēlēts cits tilts – Dzelzceļa. Tā kā Lībekas tilts netika uzskatīts par pārāk izturīgu, ledus iešanas laikā gājējiem un transportam bija aizliegts pa to pārvietoties.

Zīmēta ainava ar Lībekas tiltu
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Kā papīra kuģītis…

Liktenis koka tiltam bija atvēlējis viens septiņus gadus ilgu mūžu. 1924. gada aprīlī, pavasara palu laikā ledus to samīcīja kā papīra kuģīti. Rīdziniece Felicita Laipniece, kura dzīvoja turpat netālu, Kuģu ielā, reiz stāstīja šo rindu autoram, kā bērnībā kopā ar draudzenēm skrējusi uz tiltu, lai vērotu ledus iešanu. Līdz ar ledu no Rīgas ainavas tad aizgāja arī pats tilts.

Ledus sagrautās konstrukcijas
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Paldies fotogrāfam!

Slavenais Rīgas vēsturisko fotohroniku autors Jānis Rieksts ir iemūžinājis dramatisko tilta bojāeju. Attēlā ir redzami ledus gabali pie tilta balstiem un pa Daugavu izsvaidītas koka konstrukcijas. Lai arī lielu daļu no tilta detaļām straume aiznesa uz jūras līci, fotogrāfs bijis uzdevumu augstumos un īstajā laikā atrada pareizos lenķus, lai paspētu nofotografēt kādu liecību no šī notikuma.

Jauns vecais tilts

Jau uz Jāņiem – 1924. gada 24. jūnijā – vecā tilta vietā tika uzbūvēts jauns pagaidu tilts. Daļu no tā veidoja vecā tilta koka konstrukcijas, bet daļu – pontoni, kas bija palikuši no vecā Pontonu tilta. Projektu steidzamības režīmā izstrādāja Rīgas inženieri I. Kočugovs un M. Krivošapkins. Iesākumā pa atjaunoto tiltu drīkstēja iet tikai kājāmgājēji, bet no novembra tas tika atvērts arī  transportam – pajūgiem un automobiļiem. 1931. gadā šo pagaidu konstrukciju nomainīja jauns tilts. Arī šis, līdzinoties savam priekštecim, bija pontontilts, un tā konstrukciju izgatavoja Liepājā. Atšķirībā no Lībekas tilta, jaunais pārvads kļuva par visai bieži fotografētu Rīgas ainavas daļu, un atklātnes ar šī tilta uzņēmumiem var atrast arī manā kolekcijā.

Fotogrāfijas, kurās redzams jaunais 1931. gadā uzbūvētais Pontonu tilts
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Ciemos pie projektētāja

Starp citu, sens Rīgas iedzīvotājs Nikolajs Ivaņenko man stāstīja, ka ir savām acīm skatījis Lībekas tilta maketu – 1924. gadā uzbūvētās konstrukcijas modeli. To viņš redzējis vēl bērnībā, kad kopā ar vecomāti ciemojušies projektētāja Kočugova Bolderājas dzīvoklī – tur, labi redzamā vietā, stāvējusi izlikta šī vēstures liecība.

Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Fotogrāfijas meistars

Fotogrāfs, kuram izdevās iemūžināt Lībekas tilta bojāeju, nodzīvoja ilgu mūžu. Jānis Rieksts bija dzimis Iecavas pagastā 1881. gadā un jau pavisam agri kļuva par bāreni. 1898. gadā viņš ieradies Rīgā, kur izmācījās par fotogrāfu. 1901. gadā Rieksts atvēra savu pirmo fotosalonu Torņakalnā, bet 1909. gadā – vēl vienu Aleksandra ielā. Izcilais meistars ir atstājis mums ne tikai unikālas ainas no Rīgas pagātnes, bet arī slavenu kultūras personību fotoportretus, kuros redzami Rainis, Aspazija, Krišjānis Barons, Rūdolfs Blaumanis, Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols… Līdz pat savas dzīves pēdējiem mirkļiem meistars nešķīrās no fotoaparāta. Līdz pat došanās pensijā 1964. gadā, viņš strādāja fotoateljē „Rīgas foto”. Fotogrāfs mira 1970. gadā. Pateicoties viņam, mums ir saglabājušās liecības par daudziem unikāliem laikmeta notikumiem, kas citādi jau sen būtu nogrimuši aizmirstībā. Starp citu, Rīgas parkos un ielās nav nemaz tik daudz vēstures personībām veltītu skulptūru. Varbūt ir pienācis laiks akmenī vai bronzā iemūžināt arī Rīgas fotogrāfa – laikmeta fotohronikas meistara – piemiņu?

Iļja Dimenšteins