Nezināmais par Rīgu: kā izskatījušies bulvāri pirms 100 gadiem?

27. Augusts

Viduslaiku Francijā par bulvāriem sāka dēvēt alejas, kas veidojās bijušo nocietinājumu vaļņu vietā. Vecākais no Rīgas bulvāriem ir Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris, ko kādreiz sauca arī par Basteja bulvāri. 1860. gadā tas radās vietā, kur kādreizējo nocietinājumu valni nomainīja aleja.


Pirmā ķieģeļu ēka

Alejas stādīšanu kādreizējā nocietinājumu vaļņa vietā uzsāka pēc projekta, kuru izstrādāja īpaši šim nolūkam no Vācijas pilsētas Lībekas uzaicinātais dārznieks. Bet pirmā ķieģeļu ēka Rīgas pirmā bulvāra malā parādījās 19. gadsimta 60. gados. Šo ievērojamā Rīgas arhitekta Heinriha Šēla projektēto savrupnamu mūsdienās joprojām iespējams apbrīnot Meierovica bulvārī 16.

Rīgas omnibusi

Meirovica bulvāris var lepoties ar pirmrindieka statusu vairākās jomās. Pa to kursēja Rīgā pirmais maršruta omnibuss – kariete, kuru vilka zirgi. Šī bija pirmā vieta pilsētā, kur 1862. gadā iededza gāzes apgaismojums. Bet vēl pēc gada Pankoku (Pankūku) bastiona vietā durvis vēra pilsētas Vācu teātris – tagadējais Operas nams.

Basteja bulvāris 20. gadsimta sākumā
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Kurp veda „konka”

Viens no pilsētas ilglaicīgajiem iedzīvotājiem Ernests Kārkliņš, kura tēvs 19. gadsimta beigās strādājis slavenajā kafejnīcā „Otto Švarcs” (tagadējā „Makdonalda” vietā), man stāstīja, kā omnibusus nomainīja „konka” – pa sliedēm kursējošs zirgu tramvajs. Arī tad daudzi maršruti joprojām veda uz Basteja bulvāri.

Zirgu tramvajs 20. gadsimta sākumā
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

− Tramvajiem numuru vietā bija burti „A”, „B” un „C”.

Es tolaik dzīvoju Rēveles jeb tagadējā Tallinas ielā un parasti braucu uz centru pa līniju „A” – no Rēveles ielas uz Aleksandra, jeb tagadējo Brīvības, un pēc tam līdz Basteja bulvārim. 1901. gadā, kad parādījās elektriskie tramvaji, vienu no tiem norīkoja arī uz vecpilsētu. Tas gāja pa Smilšu ielu un apgriezās Doma laukumā, pie tagadējās Biržas.

Dāmas pie veikalu vitrīnām
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Aizgājušo laiku „šopings”

Bulvāra popularitāti rīdzinieku vidū vairoja brīnišķīgais dekoratīvais kalns, kuru izveidoja 19. gadsimta 60. gados. To uzbēra no smiltīm un nodēvēja par Bastejkalnu – godinot vareno bastionu, kas reiz slējās šajā vietā. Pasēdējuši mājīgā kafejnīcā pašā kalna virsotnē un veltījuši apbrīnas pilnus skatus graciozajiem gulbjiem, kas spoguļojās kanāla ūdeņos, pilsētnieki devās pastaigā pa bulvāri, lai nodarbotos ar to, ko mūsdienās mēdz saukt par „šopingu”. Veikali tur bija daudz un dažādi: mūzikas, trauku, modes…

Skats uz Brīvības bulvāri, „Laimas” pulksteni un Kolonādes kiosku 20. gadsimta 30. gadu beigās
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

No Veckalna pulksteņa līdz Laimas pulkstenim

1929. gadā bulvārim pirmoreiz tā pastāvēšanas laikā tika mainīts nosaukums – tas ieguva traģiski bojāgājušā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vārdu. Tolaik par bulvāra galveno uzsvaru kļuva „Laimas” pulkstenis. Arī toreiz to greznoja reklāma – tika reklamēti saldumi, ko ražoja slavenā konfekšu fabrika „Rigerts”, bet vēlāk – „Ķuze”. Starp citu, pulkstenis tika uzstādīts pēc Saeimas deputāta sociāldemokrāta Veckalna lūguma, un pulksteņa uzdevums sākotnēji nebija saistīts ne ar pilsētas greznošanas, ne reklāmas funkcijām.

Deputāts uzstāja, ka pulkstenis pilsētas centrā ir nepieciešams darbaļaudīm, „lai tie par agru neierastos darbā pie kapitālistiem”.

Pirms kara pulksteni tautā tā arī sauca – par Veckalna pulksteni.

Skats uz Basteja bulvāri un gāzes rūpnīcu
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Daškovu Kolonādes kiosks

Tāpat kā mūsdienās arī tolaik blakus pulkstenim slējās Kolonādes kiosks, pie kura atradās tramvaja pieturas. 1938. gadā izdotā Rīgas ceļvedī ir teikts, ka te atrodas „Michaila Daškova augļu kiosks”. Šis uzvārds Rīgā bija labi pazīstams – pats kioska saimnieks bija pirmās ģildes tirgotājs, savukārt viņa dēls Aleksandrs vēlāk kļuva par Latvijas operas solistu.

Pirmskara laikā Kolonādes kiosku plānoja nojaukt, lai paplašinātu Brīvības bulvāri. Lēmums pat tika pieņemts Saeimā. Tomēr šo ievērojamo arhitektūras objektu, kas 1924. gadā celts pēc Rīgas arhitekta Aleksandra Medlingera projekta, izdevās nosargāt.

Neatņemama dzīvīgā krustojuma sastāvdaļa 20. gadsimta 30. gados – policists
Foto: no I.Dimenšteina kolekcijas

Vecā bulvāra jaunā seja

Neatņemama sastāvdaļa dzīvīgajā Meierovica un Brīvības bulvāru krustojumā bija policists. Stāvēdams uz īpaša paaugstinājuma, viņš diriģēja tramvaju, kariešu un automašīnu plūsmu.

1943.gadā bulvāris pārdēvēja otro reizi, un tas kļuva par Vācu Ordeņa gatvi. Pēc kara bulvāra nosaukums tika mainīts atkal – šoreiz tas nesa Padomju bulvāra vārdu, bet 20. gadsimta 90. gados atguva savu vēsturisko nosaukumu Basteja bulvāris. Tomēr vārdu maiņas ar to vēl nebeidzās, un kopš 2008. gada tas atkal ir zināms kā Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris.

Šodien bulvāra seja atrodas pārmaiņu procesā. Rodas jaunas fasādes, veikali, kafejnīcas un restorāni. Tomēr joprojām ejot pa šo moderno bulvāri garām “Makdonaldam”, Jēkaba arkādei, veikalu vitrīnām un kafejnīcām, neaizmirstiet, ka tikai pirms nedaudz vairāk nekā simt gadiem šeit atradās vien milzu smilšu kalni, kas sargāja Rīgas cietoksni no ienaidniekiem.

Iļja Dimenšteins

Lasiet arī:

Nezināmais par Rīgu: kas kādreiz atradies Pļavnieku apkaimes vietā?

Kas pasniegts labākajā Rīgas restorānā pirms 100 gadiem?

Kas agrāk atradies viesnīcas "Latvija" vietā?