Nezināmais par Rīgu: kā Cūku iela kļuva par Peldu ielu un Siļķu iela – par Kungu ielu

3. Jūnijs

Lielākajai daļai Vecrīgas ielu ir doti aprakstoši nosaukumi, piemēram, Kalēju, Aldaru, Tirgoņu, Kungu, Gleznotāju… Varētu šķist, ka ielu nosaukumi norāda uz arodu, kādu viduslaikos piekopuši to iemītnieki, tomēr tā nebūt nav. Bieži vien bijis pavisam pretēji – piemēram, Kungu ielā kungi nekad nav mitinājušies, toties kopš senseniem laikiem te notikusi siļķu tirdzniecība. Šī iemesla dēļ 1550. gadā iela ir nodēvēta par Siļķu ielu jeb vācu valodā – Heringstrasse, taču 19. gadsimtā neliela kļūdua nosaukuma rakstībā pārvērta to par Herrenstrasse jeb Kungu ielu. Tā, pateicoties nejaušībai, iela tikusi pie  smalkāka un elegantāka vārda.


Peldu iela, kurā turēja cūkas

Līdzīgs liktenis piemeklējis arī Peldu ielu. Tās tuvumā nekad nav atradusies neviena peldētava, un nav arī ziņu par to, ka te būtu dzīvojis kāds slavens peldētājs. 1401. gadā ielai tika dots nosaukums, kas ar īpašu poētiskumu neizcēlās – Swynestrate jeb lejasvācu valodā „Cūku iela”. Viduslaikos ielas vienā pusē slējās dzīvojamās mājas, bet otrā – saimniecības ēkas, kūtis, zirgu staļļi un ratnīcas. Acīmredzot Cūku ielas malā atradās arī kūtis, kur tika turētas cūkas. Agrīnajos viduslaikos lopus naktīs turēja pilsētā, bet pa dienu dzina ganībās – starp citu, tieši tā ir radies Ganību dambja nosaukums. Veidojoties priekšpilsētām, lopu turēšana pilsētā tika aizliegta, un Cūku ielas nosaukums rīdziniekiem sāka šķist pārāk vulgārs. Tādēļ 18. gadsimtā Swynestrate (Schweinstrasse) bez lielām diskusijām tika pārveidota par Swymstrate (Schwimmstrasse) jeb Peldu ielu.

Kungu iela. Skats no 13. janvāra ielas
Foto: no autora kolekcijas

Krievu sēta

Viena no senākajām pilsētas ielām – Aldaru iela, kas ved uz Zviedru vārtiem – savu tagadējo nosaukumu ieguva tikai 19. gadsimta izskaņā. Kopš 1345. gada šo ielu sauca par Krievu ielu jeb Russenstrate. Tajā atradās krievu sēta, kurā bija gan dzīvojamās mājas, gan tirdzniecības noliktavas, gan baznīca. Sētas robežas stiepās līdz tagadējam Pulvertornim un Jēkaba ielai, ietverot arī teritoriju, kur pašlaik atrodas Saeima. Šīs liecības ir saglabājušās senās vācu kartēs un pilsētas plānos. No kādreizējās krievu sētas līdz mūsdienām ir nonākusi gan tikai viena ēka – 15. gadsimtā celtais mūra nams Aldaru ielā 11.

Aldaru iela jeb kādreizējā Krievu iela
Foto: no autora kolekcijas

Vai mālētāji bija gleznotāji?

Gleznotāju ielas saistība ar glezniecību gan ir visai pastarpināta. Proti, tad par māksliniekiem ir jādēvē mālētāji jeb krāsotāji, kas devuši ielai tās kādreizējo vācisko nosaukumu Malerstrasse – agrāk šajā ielā mitinājās krāsotāju cunftes meistari. Tikai 1914. gadā tā izvēlējās skaistāko tulkojuma variantu un kļuva par Gleznotāju ielu, jo vārdu Maler no vācu valodas var tulkot gan kā „krāsotāji”, gan „gleznotāji”…

Pa mucinieku pēdām

Droži zināt, vai Mucinieku ielā patiešām ir dzīvojuši mucu darinātāji, mēs nevaram. Tomēr nevar noliegt, ka šis amats kādreiz bijis ļoti svarīgs. Senos laikos mucās glabāja un pārvadāja ne tikai pārtikas produktus – sāli, eļļu, siļķes un citus labumus, bet pat sudraba pulveri.

Kungu iela (Herrenstrasse) reiz saucās Siļķu iela (Heringstrasse)…
Foto: no autora kolekcijas

Smēdes – tikai Kalēju ielā

Jāteic gan, ka ir arī tādas ielas, kuru nosaukumi precīzi atbilst šo ielu funkcijām un realitātei. Piemēram, Kalēju ielā kopš seniem laikiem ir atradušās kalēju smēdes. Viduslaikos šeit tecēja Rīdzenes upīte, tādēļ kalējiem arodu bija ļauts piekopt tikai šeit, jo citur smēdes ar atvērto liesmu varēja apdraudēt kaimiņmājas. Upes krastā ugunsnelaimes riski bija mazāki, turklāt veseru troksnis netraucēja turīgāku kārtu ļaudīm baudīt atpūtu, jo šī iela vecpilsētas nomalē, izvieota pie nocietinājumu sienas, atradās pietiekami tālu no kungu mājām.

Skārņu ielas skārņi

Arī Skārņu ielas nosaukums ir saistīts ar tās iemītniekiem – miesniekiem. Skārņu ielā esošie gaļas veikaliņi minēti jau 1295. gada dokumentos! Tie bija saglabājušies pat vēl 20. gadsimta 30. gados, taču vēlāk gan tika nojaukti. Starp citu, pirmais pilsētas tirgus atradās tieši šajā apkaimē un tikai vēlāk pārcēlās uz Rātslaukumu un Daugavmalu.

Tirgoņu iela

Īsts fenomens ir Tirgoņu iela, kas atrodas Vecrīgas pašā sirdī un nekad nav mainījusi savu nosaukumu. Turklāt, šis nosaukums lielā mērā raksturo ielas būtību un ir saglabājies kopš 1333. gada, kad to rakstīja latīņu valodā – platea mercatorum. Atrazdamās blakus Rātslaukumam, Tirgoņu iela viduslaikos bija viena no galvenajām tirdzniecības ielām, kur bija izvietojušies gan tirgotāju nami, gan veikaliņi. Savukārt Tirgoņu un Krāmu ielu stūrī bija ierīkoti maģistrāta vīna pagrabi. To paliekas tika atklātas arheoloģisko izrakumu laikā pagājušā gadsimta 60. un 80. gados.

Tirgoņu iela
Foto: no autora kolekcijas

Un slavenais „Zilais putns”…

Tirgoņu iela vēl 20. gadsimta sākumā varēja lepoties ar turīgumu – te atradās labākie koloniālpreču veikali, kur tirgoja dārgus cigārus, vīnus, tējas un garšvielas. Bija arī grezni restorāni, daži no tiem  pat ar ierīkotām koncertzālēm. Daudziem iela būs iegūlusi labā atmiņā no no pagājušā gadsimta 70. un 80. gadiem, kad šeit atradās kulta kafejnīca „Zilais putns”. 1980. gadā tās telpās tika uzņemta filma „Ideāls vīrs” ar neatkārtojamo Ludmilu Gurčenko un Juriju Jakovļevu galvenajās lomās.

Iļja Dimenšteins