Nezināmais par Rīgu: kā ārstēja viduslaikos

15. Februāris

Kad mūsu pilsētā sāka darboties pirmie ārsti? Kā apslimušie rīdzinieki tika pie veselības viduslaikos? Vai taisnība, ka tolaik zobus rāva kalēji, bet locekļus amputēja ar visai trūcīgu anestēziju un baismīgu infekciju risku? Atbildes uz jautājumiem par šo tematu atradīsiet Iļjas Dimenšteina jaunajā rakstā.


Kurš amputēja kājas un rāva zobus?

Pirmie dakteri pilsētā bija sastopami jau 13. gadsimtā, bet Vācijas universitātēs diplomētie ārsti šeit ieradās divus gadsimtus vēlāk. Rīgu gan viņi apmeklēja tikai vizītēs, jo savu pastāvīgo ārstu pilsētā tolaik nebija. Tādi šeit parādījās 16. gadsimtā, aizsākot pat veselas mediķu dinastijas.

Hospitālis Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas rajonā

Hospitāļi, kuros palīdzību varēja saņemt slimnieki un nespējnieki, tika atvērti jau neilgi pēc Rīgas dibināšanas. Viens no senākajiem – Svētā Jura jeb Georga hospitālis – darbojās tagadējās Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas rajonā, kas tolaik atradās aiz pilsētas nocietinājuma mūriem. Kādēļ hospitālis neatradās pilsētas centrā? Tādēļ, ka tur ārstēja nabadzīgos pilsētniekus, turklāt ar dziedniecību nenodarbojās ārsti, bet gan mūki. Ar laiku hospitālis pārvērtās nespējnieku un vientuļnieku patversmē.

Foto: no autora kolekcijas

Ārsts izrakstīja… dārgakmeņus

Ārsta pakalpojumus varēja atļauties tikai turīgi ļaudis. Klīniku vai  privātprakšu tolaik nebija, tādēļ dakteri pie saviem pacientiem devās mājas vizītēs. Ne ārsta apmeklējums, ne medikamenti nebija lēts prieks. Ārsts varēja izrakstīt gan dziedinošas zālītes un uzlējumus, gan arī dārgakmeņus, zeltu un sudrabu… Ārstēšanas arsenāls bija atkarīgs no daktera apgūtajām zināšanām un fantāzijas. Piemēram, talantīgais krievu literāts Deniss Fonvizins, slavenā „Pusaudža” autors, kurš 18. gadsimtā apmeklēja ūdensdziedniecības procedūras Baldonē un Ķemeros, atminējās, ka dakteris esot licis viņam vārtīties cūku iekšējos orgānos… Izrādās, šādas metodes bija populāras vēl Apgaismības laikmetā!

Foto: no autora kolekcijas

Pulss, urīns un asins nolaišana

Diagnozes tika noteiktas pēc pulsa, urīna un asinīm. Ārsti urīnu analizēja, izvērtējot tā krāsu, smaržu un pat garšu. Šādi izvērtējot grūtnieču urīnu dakteris spēja noteikt, kas ģimenē gaidāms -  zēns vai meitene. Tik izsmalcināta diagnostika gan bija pieejama tikai sabiedrības augstākajiem slāņiem.

Plaši izplatīta ārstēšanas metode bija asins nolaišana. Asinis ar īpašu instrumentu  ņēma ne tikai no roku vēnām, bet arī citām ķermeņa daļām – vīriešu un sieviešu dzimumorgāniem, galvas ādas, kājām… Dažkārt dakteri tā aizrāvās ar asins nolaišanu, ka veica to vairākas dienas pēc kārtas, līdz slimnieks zaudēja pārāk lielu asiņu daudzumu un viņa stāvoklis tikai pasliktinājās.

Foto: no autora kolekcijas

Neaizstājamā klizma

Populāra procedūra bija klizma. Par to liecina viduslaiku zīmējumi – litogrāfijas, kas glabājas Medicīnas vēstures muzejā. Arī vemšana bija iecienīts līdzeklis, ko mediķi ieteica vispārīgai organisma attīrīšanai.

Foto: no autora kolekcijas

Atradums Doma baznīcā

Vai viduslaikos tika veiktas arī ķirurģiskas operācijas? Jā – to apliecina arheologu atradums Doma baznīcā. Starp mirušajiem tika uziets cilvēks ar amputētām kājām. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo viduslaikos tik tiešām nodarbojās ar locekļu amputēšanu. Vienīgi infekciju dēļ izdzīvošanas iespējas bija visai niecīgas – ap 5 līdz 10%. Taču atradums baznīcā pierāda, ka vismaz dažos gadījumos cilvēks tomēr varēja pārdzīvot šādu operāciju – Doma baznīcā apbedīto pacientu nāve bija panākusi vēlāk, mēra epidēmijas laikā.

Meklējat ķirurgu? Tad jums jādodas uz… pirti

Mūsdienās izbrīnu rada apstāklis, ka diplomēti ārsti nenodarbojās ar ķirurģiju – tā tolaik neskaitījās pietiekami cieņpilna nodarbe. Ķirurģiskas operācijas visbiežāk veica bārddziņi vai pirtnieki. Tieši viņi atbrīvoja ķermeni no bumbuļiem vai amputēja ekstremitātes. Galvenais ķirurģiskais instruments bija zāģis. Savukārt, ja vajadzēja izraut zobu, sirdzēji devās pie kalēja, kuram pa rokai vienmēr bija knaibles.

Foto: no autora kolekcijas

Tracis ar ārstiem un aptiekāriem

Pēc ārstnieciskiem līdzekļiem vienkāršie ļaudis gāja uz aptieku. Tas bija lētāk nekā izsaukt ārstu. Pirmā aptieka Rīgā atvērās jau 1357. gadā, bet tā dēvētajos “zviedru laikos” aptieku skaits jau sasniedza astoņas. Ārsti gan bija tikai četri, taču viduslaiku pilsētai ar 10 tūkstošiem iedzīvotāju tas bija pietiekami. Ārsti gan dedzīgi protestēja pret aptieku skaita palielināšanu, jo farmaceiti bieži aizvilināja viņu klientus. Pilsētas galvenais ārsts ar važoņa cienīgo uzvārdu Fūrmanis bija vērsies pie pilsētas varasiestādēm ar prasību darīt galu anarhijai, aizliedzot aptiekāriem izrakstīt visu, kas ienāk prātā. Šāda prakse lielam skaitam slimnieku dāvāja nevis gaidīto veselību, bet ātru ceļu uz viņpasauli. Tā vietā Fūrmanis pieprasīja, lai zāles pircējiem tiktu dotas tikai pēc ārsta ieteikuma. Varasiestādes pieņēma kompromisa lēmumu, nosakot, ka vienkāršā tauta var arī turpmāk ārstēties pie aptiekāriem, taču aptiekāru pienākums ir dot tikai „veselībai nekaitīgas zāles”. Taču, lai arī no viņiem tika prasīts tikai nekaitēt, nevis palīdzēt, aptiekāri vienalga mierā nelikās. Tādēļ Fūrmanis rakstīja ziņojumu par aptiekāriem, kuri piedāvājot kukuļus, lai ārsti ieteiktu saviem pacientiem tieši viņu aptiekas.

Mēra izplatītājas

Starp citu, kad pilsētu pārņēma epidēmijas, palīdzēt nespēja vairs ne ārsti, ne aptiekāri. Par visbriesmīgākajām sērgām tolaik uzskatīja lepru un mēri. Laimīgā kārtā lepru izdevās apturēt jau 16. gadsimtā, taču pēdējā mēra epidēmija Rīgā plosījās vēl 1710. gadā. Par tās upuriem krita gandrīz 60 % rīdzinieku. Tagadējās Latvijas teritorijā bija arī tādas apdzīvotas vietas, kur mēris dzīvu neatstāja nevienu pašu dvēseli. Lielākas izredzes pārdzīvot epidēmiju bija attālos, aizmirstos nostūros, turpretī pie lielceļiem slimība izplatījās ātrāk. Mēra izplatītājas bija blusas, kas inficējās no žurkām. Tā kā žurkas vienmēr bija klātesošas armijas pārtikas vezumu pavadones, tad mēra epidēmijas parasti izcēlās vienlaikus ar kariem. Tolaik cilvēki pielīdzināja epidēmiju apokalipsei. Valdīja uzskats, ka infekcija izplatās pa gaisu un ir uzsūtīta kā sods par kādiem nezināmiem grēkiem. Taču inficēties varēja arī baznīcā, kur epidēmijas laikā stāvēja zārki ar mirušajiem. Šī iemesla dēļ pilsētā sāka aizliegt dievkalpojumus. Tas gan tika darīts nevis lai ierobežotu sērgas izplatību, bet vairāk neciešamās smakas dēļ, kas bija pārņēmusi dievnamus.

Foto: no autora kolekcijas

Senie apbedījumi Brīvības ielā

Brāļu kapu tolaik nebija. Turīgos pilsētniekus glabāja baznīcās, bet vienkāršākos – kapsētās ārpus pilsētas mūriem. Šādas kapsētas bija gan Maskavas, gan Vidzemes priekšpilsētā – tagadējās Brīvības un Dzirnavu ielas rajonā, kur tika atrasti 1601. gada apbedījumi. Tolaik Vidzemē plosījās bads un mēris, un cilvēki centās paglābties Rīgā. Taču arī šeit neviens nebija pasargāts no briesmīgās sērgas.

Arheologi laiku pa laikam uzduras seniem apbedījumiem un daudzos no tiem ir guldīti mēra inficētie rīdzinieki. Vai tiešām nav pamata bažām, ka viduslaiku apokalipse varētu atkal atgriezties Rīgā?

Foto: no autora kolekcijas

Mēris nav uzvarēts

Saskaņā ar zinātnieku pētījumiem, mēra baktērijas zemē nesaglabājas ilgāk par 100 gadiem. Turklāt aukstajā Baltijas klimatā tās bojā iet vēl ātrāk. Tomēr pasaulē viduslaiku mēris, kuru tagad dēvē par buboņu mēri, pilnībā nav vēl izskausts. Viens no tā pēdējiem uzliesmojumiem bija Madagaskarā, taču mūsdienās ir arī daudz briesmīgākas slimības, jo pret mēri mūsdienu medicīnai ir izdevies atrast medikamentus.

(Lielu paldies par palīdzību materiāla sagatavošanā raksta autors izsaka Medicīnas vēstures muzeja galvenajam speciālistam Mārtiņam Vesperim.)

Lasiet arī: 

Kā mēra epidēmija iznīcināja viduslaiku Rīgu

Kur un kā Viduslaiku Rīgā tika izpildīti nāvessodi?