Nezināmais par Rīgu: Jugla – ezeri un „Šampanieša kaudze”

16. Aprīlis, 2015

Juglu pavisam droši var saukt par Rīgas ezeru apkaimi. Juglas ezers, Bābelītis, Velnezers, Dambjapurva ezers, Ķīšezers... Nekur citur Rīgā jūs neatradīsiet tik daudz ezeru kā Juglā. Arī Juglas nosaukums ir saistīts ar ūdeni – lībiešu valodā ‘ ‘jugla’ nozīmē ‘upe’.


Autors: Iļja Dimenšteins
 
Senākā dokumentārā liecība, kurā minēts Juglas nosaukums, nāk no 1226. gada. Tolaik to apdzīvoja lībieši, kuri pārtika no zvejošanas, medībām, kā arī medus un vaska ieguves. 18. gadsimtā turīgie pilsētnieki meklēja, kur atpūsties no pilsētas kņadas, un Jugla šim mērķim bija lieliski piemērota. Atpūtnieki cēla savas vasarnīcas vietējo ezeru krastos. Starp citu, kādreiz Juglas ezeru un Ķīšezeru sauca vienā vārdā par Ropažu ezeru. 1868. gadā starp pilsētu un vasarnieku apdzīvoto nomali tika atklāta kuģu satiksme. Sākotnēji kuģītis kursēja tikai svētdienās.



Straujā kapitālisma attīstība negāja secen arī pilsētas nostūriem. 19. gadsimtā Juglā darbu sāka vairākas rūpnīcas, starp kurām bija gan tekstila, gan arī papīra, ādas pārstrādes, ķīmijas un pat metāla fabrikas. 1877. gadā tekstila manufaktūras īpašnieka dēls Nikolajs Pihlavs atvēra skolu neredzīgajiem. Pēc vairākām desmitgadēm viņa iesākto darbu turpināja pilsētas pārvaldība. Tā cilvēkiem ar redzes traucējumiem Juglā uzcēla internātskolu un rehabilitācijas centru. 



Cara laikā gan Jugla nav bijusi vienīgi fabriku nomale. Rīgas centra iedzīvotāji šurp brauca, lai paviesotos franču restorānā Coundray. Vēl kāds populārs restorāns – Groß-Schmerl – atradās pie tagadējās Sporta akadēmijas. Bet Rīgas studenti bija iecienījuši Bābelīša kāpu – tur pēc gala eksāmeniem tika dzertas atvadas no studentu dzīves. Tautā šo vietu dēvēja par Šampanieša kalniņu.  



Rīgas rāte rūpējās arī par vietējo infrastruktūru. 1906. gadā pilsētas vadība tramvaja līniju, kas beidzās pie Gaisa tilta, pagarināja līdz Šmerlim, bet 1914. gadā – līdz pat Juglai. 1930. gadā turp sāka kursēt arī 21. maršruta autobuss. Ir vērts uzsvērt, ka 1936. gada sabiedriskā transporta sarakstā atrodama informācija par autobusu tarifiem un to kursēšanas biežumu. Pirmais autobuss darbdienās no centra izbrauca jau plkst. 6, no Juglas – plkst. 6.30, bet pēdējais – attiecīgi plkst. 23.30 un plkst. 23.00. Uz Šmerli reizi stundā kursēja arī nakts autobusi. Lai nokļūtu Juglā, tolaik bija jāšķiras no 30 santīmiem.

Pagājušā gadsimta 30. gados Jugla kļuva plašāk zināma arī ārpus Latvijas robežām, jo tajā tika atklāts Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas ir vienīgais šāds muzejs Baltijā. To atklāja 1932. gadā, un apmeklētāji sākotnēji varēja aplūkot vienīgi Vidzemes sētu.



Ievērības cienīga ir arī Juglas padomju laika vēsture. Visupirms tā ir saistīta ar jaunās apkaimes būvniecību. Lūk, ko par to rakstīja avīze Rīgas Balss 1961. gada 26. septembra numurā: „Rīgas pilsētas cēlāji jau sen vērīgi lūkojušies pilsētas ziemeļaustrumu nomales virzienā. Zaļa, nedaudz pauguraina tā lūkojas debesīs ar divu lielu ezeru un desmitiem mazāku ezeriņu, atteku un līcīšu acīm. Šo 200 ha plašo teritoriju var izmantot liela kultūras objekta, kas tik ļoti nepieciešams pilsētai, būvniecībai.

Jaunie arhitekti Ruta Paikune un Alfrēds Plēsums ķērušies pie Lielās Juglas projekta izstrādes. Drīz vien Latvijas PSR Tautsaimniecības sasniegumu izstādē varēs aplūkot nākamā dzīvojamā rajona rasējumus un maketus... Juglas nākotne – tie ir jauni labiekārtoti mājokļi 160 000 kvadrātmetru platībā. Aprēķināts, ka jaunā dzīvojamā masīva būvniecība izmaksās vairāk nekā 23 miljonus rubļu. Ar centru Juglu savienos ērtas tramvaju, trolejbusu un autobusu līnijas. Speciālisti ir pārliecināti, ka Lielā Jugla tiks uzbūvēta vēl šajā septiņgadē.”



Juglā tika uzbūvēta gan pirmā Rīgas deviņstāvu ēka, gan arī pirmais universālveikals – Tallina. Pīpmaņi turp iegriezās pēc Tallinas cigaretēm, alkohola baudītāji – pēc liķiera Vana Tallinn. Taisnības labad gan jāteic, ka brauciens pēc kaimiņos ražotajām cigaretēm un alkohola varēja izrādīties arī gaužām neveiksmīgs, jo ne vienmēr šie labumi bija izlikti veikala plauktos. Aculiecinieki stāsta, ka 70. gados veikala Tallina atvēršanas dienā pie ieejas pulcējās daudz ļaužu, starp kuriem bija gan varas pārstāvji, gan arī prese un vienkārši ziņkārīgie. Par universālveikala īpašo odziņu vajadzēja kļūt baseinam ar dzīvu karpu. Vakarā pirms atvēršanas to ielaida baseinā, taču naktī notika kāds negadījums –  zivs bija iemanījusies nosprostot atveri, kas paredzēta ūdens noplūšanai. No rīta veikals bija applūdis. Kopš tā laika zivis šajā baseinā vairs netiek laistas...



70. un 80. gados Juglā atradās arī Rīgā vienīgais kāzu salons Pavasaris. Līdz pat oficiālajai laulību ceremonijai precinieki tur varēja iegādāties galvenās deficīta preces – importa apģērbu un apavus. Daži pat iemanījās vairākus mēnešus novilcināt ceremonijas laiku, lai tikai iespējami ilgāk varētu baudīt veikala sniegtās privilēģijas.



Mūsdienu Juglas vizītkarte ir ātrgaitas tramvaja maģistrāle un mūsdienīgi tramvaji, kas nedaudzu minūšu laikā ikvienu aizrauj līdz pašai pilsētas sirdij. Ne velti daudzi apkaimes autoīpašnieki dod priekšroku tramvajiem – tā vienkārši ir ātrāk un ērtāk. Mūsdienu Juglā ir mazāk rūpnīcu, un arī tās ekoloģija salīdzinājumā ar dažu desmitgažu pagātni ir krietni uzlabojusies. Vai šī nav laba un klusa atpūtas vieta tepat mūsu pilsētas robežās?  

16.04.2015.