Nezināmais par Rīgu: Benjamiņu nams, tā īpašnieki un radītāji
jeb Džūlijas Lambertes slavenie apartamenti

25. Aprīlis

Viena no greznākajām pilsētas centra ēkām nenoliedzami ir Benjamiņu nams Krišjāņa Barona ielā 12. Vērienīgais savrupnams, kuru ieskauj vairākas citas vēsturiskās celtnes, ir būvēts 1876. gadā. Vēl senāka ir tikai Mūzikas akadēmijas jeb bijušās Aleksandra ģimnāzijas ēka.


Bagātnieks Pfābs

Iela, uz kuras atrodas Benjamiņu nams, 1858. gadā bija nodēvēta Suvorova vārdā, bet 1923. gadā to pārsauca par godu Krišjānim Baronam. Bagātīgais nams tika projektēts tirgotāja vācieša Ēlerta Pfāba uzdevumā, kurš tolaik bija viens no bagātākajiem rīdziniekiem – viņa namam vajadzēja laistīties žilbinošā zeltā! Pfābs tirgojās ar liniem, viņam Rīgā piederēja gan noliktavu komplekss – „sarkanie spīķeri”, gan iespaidīgais Dannenšterna nams. Arī savas ģimenes savrupnamu viņš vēlējās uzcelt tādu, lai visi par to brīnītos un runātu. Šim nolūkam Pfābs no Berlīnes ataicināja divus arhitektus. Šo speciālistu vārdi gan mums neko daudz neizteiks, toties labi zināmi ir daži citi ēkas celtniecībā iesaistītie – tēlnieks Augusts Folcs un glezniecības akadēmiķis Vilhelms Timms. Starp citu, tieši par Timma atraitnes ziedojumiem vēlāk ir būvēts arī tiltiņš pār pilsētas kanālu pie Operas.

Pfāba nams 20. gadsimta padsmitajos gados
Foto: no autora kolekcijas

Pfāba nams 20. gadsimta padsmitajos gados
Foto: no autora kolekcijas

Pēc Florences paraugiem

Nams tika celts pēc Florences paraugiem – Itālijas „palaco” stilā. Šajā manierē tolaik tika uzbūvēta vēl viena mūsdienās labi zināma ēka vecpilsētā, kur patlaban atrodas Mākslas muzejs „Rīgas birža”. Savukārt, Benjamiņu nams sākotnēji tautā tika iedēvēts par „Pfāba namu”.

Pansija bērniem

Pagājušā gadsimta 20. gados šajā namā dzīvoja pazīstamais komponists Marģeris Zariņš. Tolaik tur atradās pansija bērniem. Savās atmiņās, kas nelielā tirāžā tika izdotas jau padomju gados, Zariņš uzskaita dažas maz zināmas ēkas biogrāfijas lappuses.

Komponists Marģeris Zariņš
Foto: no autora kolekcijas

Kad 1924. gadā Marģeri – tolaik 14 gadus vecu pusaudzi – tēvs no provinces atveda uz Rīgu, nams atstāja visai nožēlojamu iespaidu. No ārpuses tas esot izskatījies pavisam melns un nokvēpis. Tolaik Pfābs vairs nebija starp dzīvajiem, un viņa ģimene tikai ar grūtībām spēja uzturēt lielo namu, tādēļ tajā bija ierīkota pansija meitenēm un zēniem, kuri no laukiem bija ieradušies mācīties Rīgā. Savās atmiņās komponists norāda, ka pansijas uzturētājiem ikviens nosmulējies lauku puišelis deva mazu cerību stariņu – arī tad, ja puišeli sauca par Marģeri Zariņu…

Kaut arī bija jau 20. gadsimta 20. gadi, vienkāršie tautas pārstāvji centās izkarot vietu vāciskajās aprindās. Šī iemesla dēļ bērni tikai sūtīti uz vācu pansiju, lai tie iemācītos nevainojami pārvaldīt vācu valodu.

Benjamiņa nams pirmskara laikā
Foto: no autora kolekcijas

Kur Marģeris Zariņš vingrinājās klavierspēlē

Taču tēvs topošo komponistu no Jaunpiebalgas šeit nebija vedis tikai vācu valodas dēļ – viņa dēls gatavojās iestāties mūzikas skolā, bet Pfābiem bija klavieres, uz kurām varēja vingrināties. Pfāba atraitni Zariņš raksturo kā mazu, izkaltušu un laipnu sievieti, kuras namā mitinājušies arī visi četri viņas bērni: divi dēli un divas meitas. Ar vienu no viņiem – Rolandu – Marģeris bija sadraudzējies.

Pirmskara „preses karalis”

1928. gadā pansijas mazajiem iemītniekiem nācās meklēt jaunu mājvietu, jo namu iegādājās pirmskara Latvijas „preses karaļa” Antona Benjamiņa ģimene. Jaunie īpašnieki uzreiz ķērās pie ēkās pārbūves – izgreznoja telpas ar ozolkoka un palisandra paneļiem un vitrāžām, apaļās zāles griestos iekāra Venēcijas lustru, kamīnus aizstāja ar centrālapkuri. Pagrabā tika ierīkota viesistaba, kā arī alus un vīna bāri, no kuriem veda izeja uz dārzu. Būvdarbus vadīja Eižens Laube – izcilākais arhitekts pirmskara Latvijā. Savos memuāros Laube atminas, ka viņam nācies nemitīgi piekāpties īpašnieku prasībām, un ēkas pārbūve esot krietni mazinājusi tās mākslinieciskās kvalitātes. Pēc darbu beigšanas arhitekts vairs nekad nav varējis spert kāju pār šī savrupnama slieksni.

Krišjāņa Barona iela 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Inteliģences un „mandarīnu” salons

Benjamiņi namā izveidoja literatūras un mākslas salonu. Tur rīkotos vakarus apmeklēja ne tikai radošā inteliģence, bet arī politiķi – ministri, diplomāti un Saeimas deputāti. Protams, ieradās arī miljonāri, kurus pirmskara laikā bija ierasts saukt par “mandarīniem”. Tomēr daži bagātnieki turpināja ignorēt Benjamiņus, uzskatot tos par zemākas šķiras cilvēkiem, kas tikuši pie bagātības, bet kuriem nav ne izglītības, ne intelekta.

Kam nepatika Emīlija Benjamiņa

Vēl 1930. gadā pazīstamais advokāts un miljonārs Arveds Bergs, kuram pilsētas centrā bija dzīvoklis, kas, spriežot pēc avīzēm, greznības ziņā neatpalika no Romas aristokrātu pilīm, laikrakstā „Latvis” indīgi ironizēja:

„Benjamiņi lepojas ar savu jauno, grezno pili un labprāt visiem stāsta, ka par vannas istabas atribūtiem ir samaksājuši 8000 latu. Kas gan tur slikts, ja ir ļaudis, kas par to sajūsminās? Benjamiņi spraucas iekšā smalkajā sabiedrībā, pie kuras viņi nepieder ne ar savu izglītību, ne audzināšanu, ne pagātni. Nauda viņiem ir, limuzīnu – vairāk nekā vajag… Un vai tad nav dabiski, ka gribas arī godu – iespēju apgrozīties un fotografēties augstākajā sabiedrībā?”

Emīlija Benjamiņa
Foto: no autora kolekcijas

Protams, lielā mērā šādu attieksmi izraisīja skaudība. Daudzi bagātnieki nespēja aizmirst, ka Emīlija reiz bija sākusi savu karjeru avīzes redakcijā kā parasta reklāmas aģente.

Savrupnams 20. gadsimta 70. gados
Foto: no autora kolekcijas

Džūlijas Lambertes apartamenti

Zariņam pēc kara radās iespēja atgriezties diženajā savrupnamā. 1945. gadā šeit tika  piešķirtas telpas uzreiz trim dažādām savienībām: rakstnieku, komponistu un mākslinieku. Pieredzes bagātākie rakstnieki joprojām atceras padomju latviešu literatūras klasiķi Andreju Upīti, kuram namā bija atsevišķs kabinets. Tomēr daudziem droši vien interesantāks šķitīs kāds cits fakts: šī nama apartamentus apdzīvoja Vijas Artmanes atveidotā varone Džūlija Lamberte filmā „Teātris”. Bet pirms dažiem gadiem vēsturiskajā ēkā tika atvērta viesnīca.

Iļja Dimenšteins