Nezināmais par Rīgu – pilsētas jūras vārti

19. Marts

Kronvalda parkā, kanālmalā pie Rīgas brīvostas pārvaldes, skatu piesaista īpaša čuguna bāka. Interesanti, ka 19. gadsimtā šī bāka atradās uz Mangaļsalas dambja, kur tā sagaidīja kuģus, kas tuvojās Rīgas ostai.


Magnusholmas dambis

Bākas vēsture sniedzas līdz 19. gadsimta 50. gadiem. Tolaik pēc cara Nikolaja I pavēles tika sākta dambja būvniecība Magnusholmas pussalā jeb tagadējā Mangaļsalā. Šī stratēģiski svarīgā apkaime šķita interesanta arī topošajam imperatoram Aleksandram II. Viņš 1856. gadā apmeklēja Mangaļsalas molu, par ko šodien atgādina seni laukakmens bluķi ar uzrakstiem – tautā tos mēdz saukt arī par ķeizara akmeņiem.

Bolderāja un Daugava 18. gadsimta 80. gados. Broces zīmējums
Foto: no autora kolekcijas

No ugunskuriem līdz laternām

Krāšņāka biogrāfija ir Daugavgrīvas bākai Daugavas pretējā krastā, par kuru pirmās ziņas fiksētas jau 16. gadsimtā. Šajā bākā uguni iededza vēl Pētera I valdīšanas laikā, 1721. gadā, kad tika veikta visu Krievijas bāku uzskaite. 1788. gadā uguni sāka kurināt arī uz bākai piebūvētas platformas. Napoleona kara laikā – 1812. gadā –, kad vairums Rīgas priekšpilsētu tika nodedzinātas, liesmu mēles neaizsniedzās ne līdz Bolderājai, ne tās bākai. Tomēr tas nepasargāja bāku no nojaukšanas, kad pienāca jaunie laiki ar jaunām prasībām un risinājumiem. Vecā torņa vietā tika uzbūvēts jauns – arī no koka, tikai augstāks un masīvāks. Šajā tornī par gaismu gādāja nevis ugunskurs, bet gan eļļas laternas. Jāpiemin, ka Rīgas ielās šis jaunais apgaismojuma veids ienāca tikai vairākus gadus vēlāk.

Daugavgrīvas bāka 1863. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Koka, čuguna, dzelzsbetona…

1865. gadā koka bākas vietā tika uzbūvēta čuguna konstrukcija, ko 1921. gadā aizstāja ar dzelzsbetonu. Arī šodien uz Daugavgrīvas mola joprojām slejas cilindriska dzelzsbetona bāka 35 m augstumā, taču tā ir būvēta krietni vēlāk – jau padomju laikos.

Automātikas laikmets

Bāka ir ne tikai daudzreiz pārbūvēta, bet arī spridzināta – to stratēģisku apsvērumu dēļ darīja gan Krimas kara laikā 19. gadsimta 50. gados, gan Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. 1944. gadā torni uzspridzināja, atkāpjoties vērmahta vienībai. Jau pēc gada tika uzbūvēta jauna bāka – pagaidu konstrukcija no koka, kuru 1957. gadā nomainīja dzelzsbetona bāka – tā pati, kura kuģiem ceļu izgaismo vēl šodien.

Bāka 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Padomju laikos bākā pastāvīgi dežūrēja uzraugs, bet tagad apkalpojošais personāls te ierodas tikai nepieciešamības gadījumā. Viss šeit darbojas automātiski, tostarp arī spuldze, kas ieslēdzas, iestājoties tumsai.

Rīgas ziemas osta

Daugava ne reizi vien ir mainījusi savu tecējumu, taču tagadējo veidolu upes grīva ieguva 19. gadsimta vidū, kad iepretim Daugavgrīvas cietoksnim tika uzbūvēts Mangaļsalas mols. Kopš tā laika arī var runāt par Rīgas „jūras vārtiem”.

Starp citu, vēl vairākas desmitgades pēc tam pilsētas galvenā ziemas osta bija Bolderāja, nevis Rīgas osta, kas ziemā aizsala. Šī iemesla dēļ kuģi piestāja Bolderājā, no kurienes preces tika krautas ratos un pēc tam nogādātas pilsētā.

„Pirmais dzelzceļa tilts pār Daugavu 1870. gadā tika uzbūvēts tieši tādēļ, lai būtu vieglāk pārvietot preces no Bolderājas uz Rīgu,” stāsta novadpētnieks, sabiedriskās organizācijas „Bolderājas grupa” biedrs Vladimirs Jakušonoks. „Bet tikai vēlāk pa šo tiltu sāka kursēt arī vilcieni uz Rīgas Jūrmalu un Tukumu. Starp citu, tilta būvniecībai un tā finansēšanai tika izveidota Rīgas−Bolderājas dzelzceļa sabiedrība.”

Drīz vien Bolderāja zaudēja savu nozīmi kā galvenā ziemas osta, jo Rīgā parādījās pirmie ledlauži un kuģi tagad varēja nokļūt līdz pilsētas galvenajai ostai.

Bākas pakājē… cietums

Bolderājas novadpētnieki ir apkopojuši daudz interesantas informācijas arī par bāku. Kādreiz tai blakus esot atradies cietums. Par to raksta slavenais etnogrāfs un novadpētnieks Johans Kristofs Broce. Pašu cietumu zīmējumā viņš gan nav iemūžinājis, taču ir uzzīmējis spīdzināšanas rīkus, kas tur tikuši izmantoti.

„Kādas personas tika turētas šajā cietumā, var tikai minēt,” savu stāstījumu turpina V. Jakušonoks. „Iespējams, tas bija līdzās esošā Daugavgrīvas jeb Dinamindes cietokšņa cietums…”

Mīnu nosprostojumi

Pirmā pasaules kara laikā „jūras vārti” tika nosprostoti ar mīnām, kas neļāva pa tiem iekļūt ienaidnieka zemūdenēm un kuteriem. Par to stāsta jūras kara vēsturnieks Jurijs Melkonovs. Saskaņā ar viņa teikto, šodien Rīgas ostā ienākošie kuģi orientējas ne tikai pēc Daugavgrīvas un Mangaļsalas krastu ugunīm, bet arī starmeša, kas atrodas Vecmīlgrāvī, Rīnūžu Baltās baznīcas zvana tornī.

„Tas viss kopā – gan krasta ugunis, gan bākas – veido navigācijas sistēmu ienākšanai Rīgas ostā…”

Rīnūžu baznīca 18. gadsimtā
Foto: no autora kolekcijas

Baznīca kā bāka

Pati Rīnūžu baznīca, kas celta 18. gadsimtā, ir Vecmīlgrāvja vecākā būve. Turklāt, pasaulē nav daudz dievnamu, kas vienlaikus pildītu arī bākas lomu.

Kā notika bākas atjaunošana

Vecā bāka no Mangaļsalas tika aizvākta 2000. gadā. Šajos darbos piedalījās arī Vladimirs Jakušonoks.

„Rekonstrukciju finansēja Rīgas osta, bet vadīja Dzintars Zilgalvis. Čuguna bāka ar ceļamkrāna palīdzību tika pārvesta no Mangaļsalas uz Bolderāju. Tur mēs to restaurējām tieši uz mola –  strādājām trijatā. Čuguna daļas lielākoties nācās atliet no jauna…”

Atjaunotā bāka Kronvalda parkā
Foto: no autora kolekcijas

Par vienu apskates objektu vairāk

Pēc tam atjaunotā bāka tika pārvesta uz tās jauno mājvietu Kronvalda parkā pie Rīgas brīvostas pārvaldes. Tagad tā ir viens no pilsētas neparastākajiem apskates objektiem, kas, līdzīgi Rīgas „jūras vārtiem”, glabā ne mazums interesantu atmiņu. Bet tas jau ir cits stāsts...

Iļja Dimenšteins