Nezināmais par Bolderāju: melnais tirgus, uzņēmīgie zviedri un neparastas celtnes

13. Oktobris

Ja jūs rīdziniekiem vaicātu, kur apskatāma senākā Rīgas koka arhitektūra, jādomā, ka vairākums minētu Maskavas forštati vai Pārdaugavu. Taču viņi kļūdītos! Senākie Rīgas koka nami ir meklējami Bolderājā.


Grāmatas Koka Rīga autors arhitekts Pēteris Blūms raksta, ka tur līdz mūsdienām saglabājies pat 1608. gadā celts nams, kas tika būvēts pirmajai muitai un loču dienestam.

Bolderājas novadpētnieks Vladimirs Jakušonoks stāsta, ka loču māja ir iezīmēta visās senajās Rīgas kartēs un gravīrās. Savulaik tajā strādājuši 20 cilvēku. Mājai līdzās esošais kanāls tika izrakts speciāli loču dienestam. Sākotnēji Bolderājas iedzīvotāji pārsvarā strādāja vai nu muitas dienestā, vai brauca uz zvejas un tirdzniecības kuģiem. Miglas, Brūžu un Lielajā ielā vēl patlaban ir apskatāmi viņu nami… Neticami – šie koka nami ir saglabājušies no zviedru un Pētera I laikiem!

Šīs mājas līdz mūsdienām saglabājušās tādēļ, ka Bolderājā laimīgā kārtā nav bijis tādu lielu ugunsgrēku, kādus ir pieredzējusi Maskavas forštate vai Pārdaugava.

Vienā no tiem 1812. gadā nodega lielākā daļa Rīgas piepilsētas. Bolderāja toreiz atradās ārpus pilsētas, un tās koka apbūve palika neskarta.

Jāatzīst, ka Bolderājas būvmāksla atšķiras no tās, kas atrodama Maskavas forštatē. Bolderājā nav sastopami plašie pajūgu vārti, jo ko gan ar tiem iesāktu vienkāršie zvejnieki. Toties katra kārtīga zvejnieka dzīvojamā nama augšstāvā ir tīklu žāvētava. Šo koka namu griesti ir darināti no cementa, gluži kā Rīgas augstmaņu akmens celtajām ēkām.

V. Jakušonoks uzskata, ka cementa griesti koka ēkās ir saglabājušies kā liecība par zviedru klātbūtni. Tie šeit ieradās jau krievu laikos. Reiz visa jūra bija pilnīgi aizsalusi, tādēļ ragavās uz Rīgu varēja atbraukt pat no Zviedrijas.

Turienes tirgotājiem tā bija liela izdevība – sevišķi tādēļ, ka šeit, gluži kā Igaunijā, tolaik bija melnie tirgi, kuros nevajadzēja maksāt nodevas. Viens no šiem zviedru tirgotājiem apmetās Bolderājā, lai arī jau kopš Pētera I laikiem zviedriem Rīgā bija aizliegts nodarboties ar tirdzniecību. Taču zviedrs bija gana attapīgs un izdomāja, kā stingros noteikumus apiet. Viņš apprecēja latvieti, uzcēla krastmalā māju un pieņēma sev jaunu uzvārdu – Krastiņš. Tieši Krastiņa koka rezidencē vietējie pirmoreiz savām acīm skatīja cementa griestus.

Arī mūsdienu Bolderājā dzīvo Krastiņi. Novadpētnieks uzskata, ka starp tiem varētu būt zviedru uzņēmēja pēcteči.

Bolderājā dzīvoja arī filantropi. Vecmīlgrāvī latvietis Augusts Dombrovskis būvēja strādnieku mājas un skolas, toties Bolderājā vāciešu filantrops Hartvigs cēla dievnamus, ierīkoja parkus un ugunsdzēsēju depo. Tas atradās apkaimes galvenajā – Lielajā – ielā, taču brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā bija vīri no visas apkaimes. Tiklīdz depo saņēma ugunsgrēka zvanu, brīvprātīgie vīri steidzās palīgā. Par unikālajiem koka namiem mēs pašlaik varam lielā mērā pateikties Hartvigam un viņa drošsirdīgajiem ugunsdzēsējiem.

Hartvigs bija turīgs vīrs, kuram Bolderājā piederēja divi uzņēmumi – kokzāģētava un džutas rūpnīca, kurā izgatavoja tolaik ļoti pieprasītos maisus. Līdz mūsdienām Bolderājā ir saglabājies parks, kuru viņš ierīkoja netālu no fabrikas. 19. gadsimta beigās tā bija iemīļota atpūtas vieta ne vien Bolderājas iedzīvotājiem, bet arī Rīgas centra iedzīvotājiem. Tie šurp brauca lūkoties tējnīcu, kuras marmora grīdā bija iestrādāta mozaīka, bet sienas rotāja marokāņu arhitektūras elementi.

Jādomā, ka pie tējnīcas arhitektūras savu roku pielikuši vācu labākie meistari. Tā ir celta no betona, imitējot akmeni. Šī tehnoloģija bija ļoti sarežģīta. Rīgā nebija neviena, kas tajā strādātu, un pat visā Vācijā tolaik bija vien pārītis tik progresīvu meistaru.

Senās Bolderājas ielas ir nosauktas patiesi interesanti vārdos: Miglas, Lielā, Kodola… Dažu segums ir palicis neskarts cauri gadu simteņiem, jo tās klāj smiltis un akmens šķemba. Tādēļ pēc lietus šeit nereti var atrast neparastus priekšmetus, kas ir liecības par aizgājušiem laikiem. Pastaigājoties ar V. Jakušonoku, mums laimējās atrast 17. gadsimta holandiešu pīpes fragmentu, kas izgatavots no baltā māla.

Kodola ielai par savu nosaukumu ir jāpateicas… lodēm. Zviedru laikos tās šeit šāva ne reizi vien. Šajā ielā tolaik bija kareivju rota, kas apšaudīja Daugavgrīvas cietoksni upes viņā krastā. 

Atbildes lādiņi mēdza trāpīt arī Bolderājai. Tos nereti atrod zemē vēl pat mūsdienās. Galvenie kauju upuri bija vietējie, kuri, sākoties apšaudei, bija spiesti glābties pagrabos.

Bolderājā līdz mūsdienām ir saglabājušās arī būves no 19. un 20. gadsimta. Divstāvu ēkā ar interesantajām kolonnām Nikolaja II laikā atradās Zeidela aptieka. Nedaudz tālāk bija kāda cita nozīmīga būve, kurā atradās fotodarbnīca un kinoteātris. To īpašnieks Eilers bija zaudējis vienu roku, taču, par spīti tam, viņš iemanījās apieties ar kinoprojektoru un fotoaparātu. Spriežot pēc tā, ka tieši viņa fotodarbnīcā apmeklētāju bijis visvairāk, arods viņam padevies itin labi. 

Ievērojamākais pagājušā gadsimta 30. gadu Bolderājas arhitektūras piemineklis ir art deco stilā celtā skola. Tās autors ir Pāvils Dreimanis, kas projektējis arī Rīgas Centrāltirgu. P. Dreimaņa projektētā Bolderāja patiesi spēj atstāt paliekošu nospiedumu ikviena šīs apkaimes iedzīvotāja vai viesa sirdī.  
Autors: Iļja Dimenšteins