Nezināmā Rīga: Venēcijas stūrītis Vecrīgā

20. Novembris

Vecpilsētā ir kāda vieta, kas arhitektūras ziņā līdzinās Venēcijai – šī vieta meklējama Pils un Jēkaba ielu stūrī, kur atrodas mākslas muzejs “Rīgas birža”. Kādreiz šī ēka tika būvēta kā īsts Biržas nams – iespaidīgajā apjomā un stilistikā tas mērojās ar Renesanses laika Venēcijas pilīm. Šai ēkai 19. gadsimta otrajā pusē vajadzēja kļūt par Rīgas bagātības un pārticības simbolu. Neilgi pēc tam Jēkaba ielā tika uzcelta vēl viena Itālijas arhitektūras iedvesmota ēka – Vidzemes bruņniecības nams, kurā tagad atrodas Saeima.


Zem sveša jumta

Biržas namu pie tagadējā Doma laukuma sāka būvēt 1851. gadā. Pirmā Birža Rīgā bija darbojusies jau kopš 18. gadsimta, taču tai nebija pašai savas ēkas, tādēļ pārmaiņus tā mitinājās gan Rātsnamā, gan Melngalvju namā. Laika gaitā Birža pilsētas dzīvē ieguva arvien lielāku nozīmi, sākot konkurēt ar Lielo ģildi. Biržas komiteja aizstāvēja eksportētāju intereses un tādējādi kļuva par ko līdzīgu ārējās tirdzniecības ministrijai. Taču telpas šādai svarīgai organizācijai bija pārāk mazas un šauras, turklāt atradās sveša jumta paspārnē. Tad nu arī tika lemts būvēt pašiem savu namu.

Birža un daļa no tagadējā Doma laukuma. 20. gadsimta sākumā tas bija apbūvēts.
Foto: no autora kolekcijas

„Sarkano lentīšu” tradīcijās

1851. gadā Biržas komiteja iegādājās zemesgabalu kvartālā starp tagadējām Pils un Jēkaba ielām (toreiz tās sauca par Lielo Pils ielu un Lielo Jēkaba ielu). Tur atradās sešas viduslaiku koka ēkas, kas visas tika nojauktas. Kā jau pienākas, tika izsludināts konkurss par labāko projektu. Arhitektiem izvirzītais uzdevums gan nebija viegls – vērienīgo būvi vajadzēja izvietot visai nelielajā zemesgabalā. Ar šo uzdevumu vislabāk tika galā Pēterburgas mākslas akadēmijas profesors Haralds Jūliuss fon Bose, kurš, starp citu, ir dzimis Rīgā. Ēkas pamatakmens tika ielikts 1852. gada jūnijā, bet svinīgā atklāšana norisinājās 1856. gada maijā – cara Aleksandra II vizītes laikā. Tas ļauj domāt, ka jau tolaik amatpersonas bija dažādos zīmīgos datumos iecienījušas pārgriezt sarkanās lentītes, atklājot jaunus projektus.

Marmors un zeltījumi

Ernsts Plātess Rīgas ceļvedī, kas tika izdots 1901. gadā par godu pilsētas 700. jubilejai, Biržas interjeru raksturoja šādi:

„Apakšstāvā ir izvietota liela biržas zāle un biržas komitejas kantoris, bet augšstāvā – apspriežu istaba, liela balles zāle, balkona istaba un ēdamistaba, kas ir izcilas ne tikai arhitektoniskā, bet arī iekārtojuma ziņā…”

Birža un Smilšu iela
Foto: no autora kolekcijas

Ārzemniekus esot pārsteigusi greznā Biržas zāle, kas bija veidota marmorā un zeltījumos. Stāstiem par grezno interjeru gan mums jāuzticas tā laika autoru vērojumam, jo nav izdota neviena atklātne, kurā ēkas iekštelpas būtu apskatāmas. Toties ēkas fasāde ir fiksēta neskaitāmos uzņēmumos. Birža 20. gadsimta sākumā bija viena no varenākajām vecpilsētas ēkām un, spriežot pēc atklātnēs dokumentētajām ainām, tajā valdīja liela rosība.

Par kādu naudu uzcēla Mākslas akadēmiju

Pēc pārcelšanās uz jaunajām telpām Biržas loma pilsētas dzīvē kļuva vēl nozīmīgāka. Biržas komiteja iesaistījās ostas, dzelzceļu un uzņēmumu būvniecībā. Par komitejas līdzekļiem ir celta arī tagadējā Mākslas akadēmijas ēka. Tiesa, sākotnēji – 1904. gadā – tajā atradās vācu komercskola. Pilsētai, kas tik strauji attīstījās, bija vajadzīgi jauni, spējīgi komersanti.

Mākslas akadēmijas būvniecību finansēja Birža.
Foto: no autora kolekcijas

… un pat vijoļu darbnīca

Arī 20. gadsimta 20. un 30. gados Birža joprojām atradās agrākajā adresē. Tikai tai nācās saspiesties ciešāk, jo ēkā tika atvērts liels skaits juridisku firmu un biroju. Tolaik te atradās vieta pat vijoļu darbnīcai! Starp citu, tās saimnieks – izcilais latviešu rūpnieks un filantrops Augusts Dombrovskis – telpas savai darbnīcai nebija izvēlējies nejauši. Uzņēmēja kaislība bija vijoļu izgatavošana, un viņš bija pirmais entuziasts Latvijā, kurš pievērsās šai nodarbei. Dombrovska kolekcijā atradās 1200 instrumentu, kurus viņš uzdāvināja dēlam – muzikantam Augustam Dombrovskim. Pēc dēla nāves kolekciju mantoja vedekla – čehu pianiste. 20. gadsimta 30. gados viņa gandrīz visu kolekciju aizveda uz savu dzimteni, atstājot Pilsētas vēstures muzejam vien divas vijoles. Vēl vienu vijoli mūsdienās var apskatīt Dombrovska muzejā, kas iekārtots kultūras pilī „Ziemeļblāzma” Vecmīlgrāvī. Šo vijoli muzejam uzdāvināja kāds sens apkaimes iedzīvotājs, kuram meistars reiz to esot izgatavojis.

Pie Biržas ēkas valdīja tāda rosība, ka nebija, kur adatai nokrist.
Foto: no autora kolekcijas

Jaunā vecā Birža

Taču atgriezīsimies pie Biržas. Pēc kara „Venēcijas pils” pārvērtās par vietu, kurā norisinājās visas iespējamās konferences un izstādes. 1979. gadā tika pabeigta vērienīga rekonstrukcija, taču pēc neilga laika ēkas interjers gāja bojā ugunsgrēkā. Viena no versijām vēsta, ka pie vainas esot bijuši celtnieki, savukārt cita – nelaimes gadījums noticis, pavadot pensijā kādu augstu ierēdni.

Rekonstrukcija tika sākta vēlreiz, un šoreiz to pabeidza tikai 2008. gadā. Vēl pēc trim gadiem senajā „Venēcijas pilī” tika atvērts mākslas muzejs „Rīgas birža”. Mūsdienās „ēka ar izcilo arhitektūru”, kā to aprakstīja 1901. gada ceļvedis, joprojām priecē gan rīdziniekus, gan pilsētas viesus.

Iļja Dimenšteins