Nezināmā Rīga: Marijas iela. Veikali, slavenības, nosaukuma maiņas

15. Jūlijs

Pirmskara Rīgā viena no rosīgākajām ielām bija Marijas iela – saskaņā ar 1938. gada datiem, vislielākie nodokļu ieņēmumi tur tika iekasēti no sieviešu apģērbu veikaliem un konditorejām.


Par īpašo statusu iela var pateikties savam novietojumam tieši pretim dzelzceļa stacijai. Tolaik stacija bija gluži kā pilsētas galvenie vārti, un visi iebraucēji – gan no tuvām, gan tālām vietām –vispirms devās uz Marijas ielu. Tā bija labi zināma apkaime, kur vienmēr varēja labi iepirkties un nobaudīt maltīti.

Marijas iela un dzelzceļa stacija pie viesnīcas „Bellevue”
Foto: no autora kolekcijas

Ebreju iela

Tolaik šo ielu bieži mēdza saukt arī par ebreju ielu, jo vairums veikalu piederēja tieši šīs mazākumtautības pārstāvjiem. Par to liecina, piemēram, Rīgas 1928. gada adrešu grāmatā uzskaitītie Marijas ielas apģērbu veikalu īpašnieku uzvārdi: Rafailovičs, Springfelds, Rabinovičs, Salmonsons, Frīdmans, Meijerovičs, Hiršhorns, Abramovičs, Finkelmans, Jahņins…

Kā tika pievilināti klienti

Viens no populārākajiem bija Solomona Jahņina apģērbu veikals – tas atradās Marijas ielas krustojumā ar Blaumaņa ielu jeb Lielo Ņevas ielu, kā to dēvēja līdz 1923. gadam. Pati neoklasicisma stilā celtā ēka pēc arhitekta Eižena Laubes projekta bija uzbūvēta jau 1913. gadā. Ēkas apakšējos stāvos atradās apģērbu veikali, bet augšstāvos – dzīvokļi. Vecāko pilsētas iedzīvotāju atmiņu stāsti liecina, ka pie veikala skatlogiem klientus parasti gaidījuši enerģiski jaunekļi, kuru uzdevums bijis pierunāt potenciālos klientus ielūkoties veikalā. Tālākais uzdevums jau bija pārdevēja izveicības ziņā – panākt, lai klients nedotos prom bez pirkuma. Runā, ka veikalā arī strādājuši īsti sava amata profesionāļi, kas ar šo uzdevumu nevainojami tikuši galā.

Solomona Jahņina apģērbu veikals Marijas ielā 21a
Foto: no autora kolekcijas

Berga bazāra pagātne

Starp Marijas ielas ievērojamākajām ēkām ir arī Berga bazārs. Tā modernizācija mūsdienās veikta pēc arhitektes Zaigas Gailes projekta, taču sākotnēji ēka uzbūvēta jau 1893. gadā. Tolaik tur atradās veikalu komplekss un viesnīca. 20. gadsimta 30. gados par īpašnieku kļuva rūpnieks Kristiāns Bergs, kura mantinieki 90. gados atguva īpašumu. Vairums ebreju veikaliņu saimnieku kopā ar tuviniekiem gāja bojā nacistiskās okupācijas laikā.

Ņesterovu nams

Viena no skaistākajām dzīvojamajām ēkām atrodas Marijas ielā 9, pretī tagadējam Maskavas namam. Tās fasādē joprojām redzams būvniecības gads – 1900. Šī ēka tika uzcelta pēc pirmās ģildes tirgotāju Ņesterovu pasūtījuma. Tirgoņiem piederēja sava ķieģeļu rūpnīca Mītavā, un viņi nolēma uzbūvēt savam statusam atbilstošu namu. 20. gadsimta 80. gados šo rindu autors iepazinās ar Vladimiru Ņesterovu – slavenās ģimenes mantinieku. 1941. gadā viņš kopā ar radiniekiem tika izsūtīts uz Sibīriju, bet 50. gados atgriezās dzimtajā pilsētā. Vladimirs pastāstīja daudz interesanta gan par saviem senčiem, gan pirmskara Rīgu. Starp citu, iecienītākā tirdzniecības vieta Marijas ielā tolaik bijusi Tirdzniecības pasāža iepretim stacijai, kur 50. gados tika izveidots stacijas laukums.

Trešais tramvajs

Līdz karam pa Marijas ielu kursēja 3. maršruta tramvajs. Vēl cara laikos ierīkotā tramvaja līnija saglabājās līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem. Galapunkts atradās Jāņa Asara ielā, pie 1905. gada parka. Spriežot pēc 1936. gada saraksta, tramvaji kursēja ar 4–5 minūšu intervālu. Darbdienās pirmais reiss bija pulksten 5.42, bet pēdējais – 23.50. Maršruta sākums atradās Vecrīgā.

Pa Marijas ielu kursēja 3. maršruta tramvajs
Foto: no autora kolekcijas

Par godu Marijai Fjodorovnai

Mūsdienās ielas posms līdz Blaumaņa un Avotu ielai ir saglabājis savu vēsturisko nosaukumu – Marijas iela. Tā šī iela tika nodēvēta 1885. gadā par godu cara Aleksandra II dzīvesbiedrei Marijai Fjodorovnai. Taču vēstures gaitā tā ne reizi vien ir tikusi pārdēvēta: 1941. gadā, vācu laikā, tā kļuva par Kalpakštrāsi, pēc tam – par Pleskavas šoseju, bet 1950. gadā, komunistu valdīšanas laikā, tai tika dots Suvorova vārds. 1991. gadā Suvorova iela tika sadalīta divos posmos, no kuriem vienam atdeva seno nosaukumu – Marijas iela, bet otru nodēvēja Aleksandra Čaka vārdā. Dzejnieks no 1922. līdz 1937. gadam bija dzīvojis šīs ielas 51. numura namā, to iemūžinot arī savos dzejoļos. Iela ir saistīta arī ar vairākiem citiem ievērojamiem latviešu kultūras darbiniekiem, tostarp mākslinieku Kārli Padegu un publicistu un uzņēmēju Vili Olavu.

„Madonna no Marijas ielas”

Marijas ielā mitinājās Padega sirdsdāma. Ēkas pirmajā stāvā atradās veikals, un savus veltījumus mīļotajai sievietei Padegs atstājis tieši veikala skatlogā. Tur uz ielas bieži pulcējušies ziņkārīgi dīkdieņi, jo vairumā zīmējumu mākslinieka sirdsdāma bija attēlota gluži kaila. Reiz tikumīgās Rīgas kundzītes bija pat izsaukušas policiju, paužot savu sašutumu par šādu pornogrāfiju un izvirtību. Kārtībsargi ilgi nespēja noskaidrot, kurš ir šo „nepiedienīgo ainu” autors, jo veikala saimniece, pa otrā stāva logu pamanījusi viņu klātbūtni, steidzīgi nozuda. Galu galā tomēr viss noskaidrojās, bet „Madonna no Marijas ielas”, kā savu mīļoto kādā no zīmējumiem bija nodēvējis Padegs, skaidroja, ka tā esot tikai veikala reklāma. Katrs taču var reklamēties kā vēlas! Sods netika piemērots, bet kopš tā laika veikala tuvumā tika izveidots kārtībsargu postenis.

Marijas iela pie krustojuma ar Lāčplēša ielu 1914. gada priekšvakarā – tramvajs un ormaņu pajūgi
Foto: no autora kolekcijas

Netapusī Olava iela

Vilis Olavs 1904. gadā Marijas ielā atvēra sieviešu komercskolu. 20. gados, jau pēc Olava nāves, skola pārcēlās uz jaunām telpām – tagadējo Mākslas akadēmiju, kur tā atradās līdz pat 1940. gadam. Jūs jautāsiet, kur tad visu šo laiku zinības apguva topošie mākslinieki? Atbilde – tagadējā Satiksmes ministrijas ēkā, kas 1913. gadā tika uzbūvēta Rīgas–Orlas dzelzceļa pārvaldes vajadzībām. Tā gan izrādījās pārāk plaša, tādēļ daļa telpu 20. gados tika atvēlēta topošo mākslinieku izglītošanai. Tikai pēc kara šī izglītības iestāde pārcēlās uz tagadējās Mākslas akadēmijas korpusiem Krišjāņa Valdemāra ielā.

Bet Marijas iela varēja arī kļūt par Olava ielu. 1927. gadā pilsētas dome nolēma, ka ielas vēsturiskais nosaukums būtu jāmaina. Tas gan neizdevās, jo vairākums deputātu balsoja pret. Tas gan nenozīmē, ka Vilis Olavs ir aizmirsts. Pie ēkas Aleksandra Čaka ielā 30 ir uzstādīta viņam veltīta piemiņas plāksne.

Iļja Dimenšteins