Nezināmā Rīga: kā pilsēta izskatījusies 19. gadsimta 40. gados?

21. Novembris

Mākslinieks Teodors Rikmanis ir iemūžinājis unikālas ainas no Rīgas dzīves 19. gadsimta 40. gados. Viņa darbi ir kā liecības gan par tirgiem un svētkiem, gan pilsētnieku etniskajām grupām. Attēli ļauj ieraudzīt malkas tirgu krastmalā pie Rīgas pils, zāļu tirgus krāšņumu un dārzkopju rosību Ģertrūdes un Stabu ielas apkaimju sakņu dobēs – toreizējā Pēterpubrgas priekšpilsētas nomalē, kas mūsdienās kļuvis par centru. Būdams Rīgā dzimis vācietis, viņš glezniecību vispirms apguva Vācijā, bet pēc tam turpināja izglītoties Pēterburgas mākslas akadēmijā. Tomēr uzreiz redzams, ka autors labi pārzinājis vidi, kas kļuva par galveno motīvu viņa darbos.


Umurkumurs Esplanādē

Visi līdz mūsdienām nonākušie mākslinieka darbi ir radīti 19. gadsimta 40. gados. Mūsdienās daudziem ir interesanti apskatīt, piemēram, kā tolaik izskatījās Esplanāde. Rikmanis gleznā attaino Umurkumuru – tautas svētkus, kas saistīti ar lauku darbu pabeigšanu. Laukuma vidū tika uzstādīts milzīgs stabs, kura galā bija iekārta vilinoša balva – zābaki, žakete vai bikses, bet pašu stabu visā garumā bagātīgi iezieda ar ziepēm, lai apgrūtinātu kāpšanu. Tas, kurš uzrāpās līdz staba galam, ieguva vērtīgo balvu. Gribētāju bija daudz, taču līdz augšai tikt izdevās vien retajam.

Umurkumurs Esplanādē.
Foto: no autora kolekcijas

Starp citu, Umurkumurs tika rīkots arī Jēkaba laukumā, kuru nesen pārdēvēja par Neatkarības laukumu. Šos svētkus vienā no saviem dzejoļiem ir pieminējis arī 19. gadsimta dzejnieks Pjotrs Potjomkins: „Jēkaba laukumā uzsliets ir stabs, Jēkaba laukumā ņudz ļaužu bars...”

„Malkas Jāņi”

Mākslinieks Teodors Rikmanis ir attainojis arī Daugavas krastmalu iepretim Rīgas pilij. Viņa dzīves laikā tur pletās milzīgs malkas tirgus. Darba nosaukums vēsta, ka tur attainoti „Latvieši malkas tirgū pie Rīgas”. Kādēļ ne pašā Rīgā? Kā redzams, tirgus atradās ārpus pilsētas cietokšņa mūriem, tātad aiz pilsētas robežas. Zīmējuma kreiso pusi piepilda daudz mazu burukuģīšu, ar kuriem malka no Kurzemes un Vidzemes tika nogādāta pilsētā. Šo kuģīšu īpašniekus vietējie tolaik sauca par „Malkas Jāņiem”.

Krievu dārzkopji Pēterburgas priekšpilsētā.
Foto: no autora kolekcijas

Krievu dārzkopji

Mākslinieka darbos attēlota arī Pēterburgas priekšpilsēta, kas tagad atrodas pašā pilsētas centrā. Tālumā redzamas Pētera, Doma un Jēkaba baznīcu smailes, taču no ierastajām Rīgas kontūrām iztrūkst Ģertrūdes baznīcas tornis, jo tās būvniecība sākās tikai 1864. gadā. Aiz vecpilsētas robežām, vietā, kur tagadējā Brīvības ielas krustojas ar Ģertrūdes ielu, toreiz pletās koku biezokņi. Protams, priekšpilsētās atradās arī divstāvu koka namiņi, taču tie attēlā nav redzami. Šajā apkaimē pirmie mūra nami parādījās tikai 19. gadsimta 80. gados, kad Rīga zaudēja cietokšņpilsētas statusu un priekšpilsētās atļāva būvēt mūra mājas.  Līdz tam tā bija tikai priekšpilsēta, kuru no pārējās teritorijas atdalīja palisāde un sargbūda. Šī darba paraksts vēsta, ka tajā redzami „Krievi sakņu dārzos pie Rīgas”. To, ka daudzi krievu tautības rīdzinieki tolaik nodarbojās ar dārzkopību, apliecina arī pilsētas novadpētnieks Johans Broce. Viņš Rīgas krievus ir gan dokumentējis, gan attainojis zīmējumos. 1826. gadā Rīgas dārzeņu audzētāju sarūpētajiem brīnumiem bija veltīts pat priekšlasījums pilsētas literātu apvienības sēdē. Referents, kurš, starp citu, pats bija vācietis, klāstīja: „Kopš seniem laikiem krievu dārzkopji apgādā mūs ar sparģeļiem, melonēm un gurķiem, kurus tie audzē lecektīs, nomātos dārziņos, kas atrodas pilsētā un tās nomalēs. Neatkarīgi no sezonas viņi mums piegādā arī dažādus dienvidu augļus un dārzeņus par tik niecīgu cenu un tik lielos daudzumos, ka ārzemēs tam neviens nenoticētu…” Priekšlasījuma autors ziņoja, ka krievu dārzkopji ik gadu meloņu audzēšanai atvēl 300 lecekšu, arbūziem – 30, krievu gurķiem – 450, bet holandiešu gurķiem – 100 lecekšu. Dārzkopji neaizmirsa arī par burkāniem, pētersīļiem, salātiem un redīsiem.

Malkas tirgus
Foto: no autora kolekcijas

Poļu hasīdi Rātslaukumā

Vēl kādā zīmējumā ir iemūžināti poļu ebreji Rātslaukumā. Vietējo ebreju Rīgā tolaik bija pamaz – 1850. gada tautas skaitīšanā minēti vien 605 ebreju tautības iedzīvotāji. „Mozus ticības” sekotājiem tolaik bija atļauts mitināties tikai Maskavas forštatē, turklāt dzīvesvietai vajadzēja būt īrētai. Savs nekustamais īpašums ebrejiem piederēt nedrīkstēja. 1841. gada 17. decembrī pilsētas rāte par šo jautājumu pieņēma īpašu dokumentu. Tiesa, gadu iepriekš ar Nikolaja I personīgu piekrišanu pilsētā jau bija atvērta pirmā ebreju laicīgā skola, kurā varēja apgūt aritmētiku, ģeogrāfiju, vēsturi un dabaszinības, taču tas nemazināja rūgtumu par netaisnīgajiem ierobežojumiem. Vairums ebreju šeit bija ieradušies veikt dažādus darījumus.

Poļu ebreji Rātslaukumā
Foto: no autora kolekcijas

Poļu hasīdu unikālo tēlu veidoja tradicionālie peisaki, garās bārdas, kažokādu cepures – štreimeli, un garie mēteļi, kas stiepās līdz pat zemei. Var redzēt, ka mākslinieks ir precīzi uztvēris un attēlojis nacionālo iezīmi – aktīvu ķermeņa valodu, kas izpaudās žestos. Nav nejaušība arī tas, ka šie ļaudis ir attēloti tieši tirgus tuvumā. Poļu hasīdi noteikti nebija šeit ieradušies tikai uz vienu dienu vien, bet nakšņot viņi tolaik būtu varējuši tikai noteiktās, ebrejiem paredzētās iebraucamajās vietās. 1842. gadā Rīgā varēja atrast piecas šādas iebrauktuves – viena atradās pilsētā, netālu no Daugavas, bet četras – Maskavas un Mītavas priekšpilsētās.

Seno zīmējumu pēdas

Pats autors, kura darbos tik bagātīgi iemūžinātas ainas no 19. gadsimta 40. gadu Rīgas dzīves, nodzīvoja ļoti īsu mūžu – 38 gadu vecumā viņš Drēzdenē gāja bojā mīklainos apstākļos. Rikmanis Rīgai ir veltījis vairākus desmitus darbu – 1901. gadā aptuveni 20 no tiem iegādājās Rīgas vēsturnieku un novadpētnieku biedrība, taču šo darbu pēdas ir izgaisušas. Par laimi, saglabājušās ir astoņas citas gravīras, kuras no mākslinieka meitas Matildes Šillingas 1901. gadā atpirka pilsētas Vēstures un kuģniecības muzejs. Šie darbi joprojām ir apskatāmi muzeja fondos. Bet atklātnes ar zīmējumu reprodukcijām glabājas arī filokartistu arhīvos. Tādas ir arī manā kolekcijā.

Iļja Dimenšteins

Lasiet arī:

Kur un kā Viduslaiku Rīgā tika izpildīti nāvessodi?

Kāpēc Rīgu sauc par Rīgu? Un citi interesanti fakti

Nezināmais par Rīgu: kas kādreiz atradies Pļavnieku apkaimes vietā?