Nezināmā Rīga: glābšanas stacija Vecāķos

5. Augusts

Pirmā glābšanas stacija Vecāķos tika izveidota jau cara laikos, bet tagadējā – daudzas desmitgades vēlāk, pagājušā gadsimta 70. gados.


Viss sākās Dvinskā

Glābšanas staciju vēsture Latvijas teritorijā aizsākās vietā ar nosaukumu Dvinska – tā cariskās Krievijas valdīšanas laikā dēvēja Daugavpili. 1897. gadā tur atklāja pirmo šāda veida staciju. Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā darbojās jau daudzas glābšanas stacijas: Rīgas jūrmalā, Kolkā, Daugavgrīvā, Salacgrīvā un Vecāķos. Taču 1920. gadā no tām bija saglabājusies vairs tikai viena – Salacgrīvā. Daudzas glābšanas stacijas tika atjaunotas, bet citviet – Skultē, Mērsragā, Papē – tās būvēja no jauna. Vecāķi gan šādu atjaunotni nepieredzēja, lai arī tieši pretim vietai, kur krastā reiz bija atradusies glābšanas stacija, katastrofu piedzīvoja pasažieru tvaikonis „Neibāde”. Saeimā toreiz tika spriests par nepieciešamību atjaunot staciju, jo tā būtu varējusi novērst desmitiem cilvēku bojāeju. Parlamentārā opozīcija bija noskaitusies: „Piekrastē pēdējo gadu laikā ir noslīkuši 42 zvejnieki, bet mums par to nospļauties!” Diemžēl tālāk par runāšanu deputāti tā arī netika.

Pirmskara Vecāķu karte
Foto: no autora kolekcijas

Glābšanas stacijas dubultniece?

Bet kas ir tā ēka pirmskara laika Vecāķu atklātnēs, kura tik ļoti atgādina glābšanas staciju? „Tā ir kāpās uzceltā peldu iestāde ar silta jūras ūdens procedūrām,” zina stāstīt senie kūrorta iedzīvotāji. Jaunā glābšanas stacija šeit parādījās vien pagājušā gadsimta 70. gados.

Peldu iestāde ar silta jūras ūdens procedūrām, 20. gadsimta 30. gadi
Foto: no Ilonas Jahimovičas kolekcijas

Arhīvi nemelo

Kāds arhīvā uzmeklēts dokuments vēsta: Rīgas pilsētas deputātu padomes 1970. gada 18. novembra lēmums par zemesgabala piešķiršanu glābšanas stacijas būvniecībai Vecāķos. „Izskatījusi Rīgas pilsētas izpildkomitejas Labiekārtošanas pārvaldes lūgumu, […] izpildkomiteja nolēma: piešķirt Rīgas pilsētas izpildkomitejas Labiekārtošanas pārvaldei zemesgabalu glābšanas stacijas „Vecāķi” būvniecībai Oktobra rajonā, Vecāķu pludmalē […].”

Darbi tika pabeigti 70. gadu vidū. Savās atmiņās par tiem dalījās galvaspilsētas ūdenslīdēju un glābšanas dienesta veterāns Dmitrijs Maksimenko.

Mūsu jaunības komanda

– Esmu uzaudzis turpat netālu, Garciemā. Maniem vecākiem tur bija vasarnīca. Bet mūsu Rīgas bērnudārzs vasarās izbrauca uz Vecāķiem. Tādēļ, kad mani kā jauno ūdenslīdēju-glābēju uzaicināja strādāt Vecāķos, es piekritu daudz nedomādams.

Glābšanas stacijā strādāja daudzi interesanti cilvēki: priekšnieks Viktors Mironovs – bijušais zemūdens komandieris, motorists Otto Grunte – Latvijas brīvvalsts armijas virsnieks, kurš bija pabijis ieslodzījuma nometnēs, politiķis Jānis Jurkāns, kurš tolaik strādāja par nakts matrozi…

– Grunte bija izcila personība, cilvēks leģenda, – atminas Dmitrijs. – Kā Ulmaņa armijas leitnantu viņu 1940. gadā bija izsūtījuši uz Noriļsku. Grunte izdzīvoja un 50. gados atgriezās. Bija sakrājis ziemeļos nopelnīto naudu un pēc atgriešanās Latvijā apmetās Vecāķos. Arī glābšanas stacijas būvniecība Vecāķos ir saistīta ar viņa vārdu. Viņš visu izcīnīja, sadabūja, saskaņoja. Centās panākt, ka no glābšanas stacijas līdz jūrai tiek ierīkots viensliedes ceļš kuterim, lai nebūtu jāzaudē tik dārgās sekundes, kamēr aizstiepjam kuteri līdz ūdenim. Tas gan neizdevās. Grunte nomira 90. gados...

Vecāķu pludmale 20. gadsimta 30. gados. Redzama arī peldu iestāde, kurā tika bija pieejamas silta jūras ūdens procedūras
Foto: no Ilonas Jahimovičas kolekcijas

Zelts un džinsi

Cilvēku tajos gados pludmalē bija vairāk nekā tagad – brīvdienās posmā līdz Kalngalei nebija, kur adatai nokrist. Protams, gadījās arī ārkārtas situācijas. Nebija tādas dienas, kad uz glābšanas staciju netiktu atvesti nomaldījušies bērni. Tad glābēji pa skaļruņiem centās sasaukt modrību zaudējušos vecākus. Bija arī zādzības. Stiepa prom importa apģērbus. Zaga to, kas tajā laikā bija deficīts, piemēram, džinsus. Toties staprgadījumu uz ūdens bija mazāk nekā tagad.

– Glābšanas biedrība veica efektīvu darbu skolās, arodskolās un uzņēmumos, – stāstījumu turpina glābšanas dienesta veterāns. – Katrā stacijā strādāja arī medmāsas.

Kad jūra ir līdz ceļiem…

Īstas ugunskristības mans sarunbiedrs piedzīvojis 1984. gada 5. februārī. Kāds iereibis vīrs todien bija nolēmis aizpeldēt pie gulbjiem. Novilka drēbes, palika vienās apakšbiksēs un jūrnieku kreklā, un tāds arī aizskrēja pāri ledus blāķiem, kur ar plunkšķi ielēca ūdenī.

Glābēji sakāpa laivā. Taču vīrs jau bija sācis slīkt un aumaļām rija ūdeni. Glābēji nira, līdz pārgalvi izdevās izvilkt. Viņu tiešām var uzskatīt par dzimušu laimes krekliņā. Atdzīvināja, nodeva „ātrajiem”.

– Visgrūtāk bija iecelt viņu laivā. Vīrs svēra kādus 120 kilogramus, – atceras Maksimenko. – Mēs bijām seši, bet vienalga nācās pasvīst.

Zvejnieki Vecāķu pludmalē
Foto: no Ilonas Jahimovičas kolekcijas

Pēc tam noskaidrojās, ka gulbju mīļotājs nāk no Valmieras. Bijušais jūrnieks. Atbraucis kopā ar kādu sieviešu kārtas paziņu, pamatīgi paņēmis uz krūts un nolēmis izrādīt savas prasmes. Pēc tam glābšanas stacijā bija ieradusies viņa sieva, lai izprašņātu par notikušā detaļām.

Arī Jurkānam reiz nācās glābt kādu sievieti, kura bija atnākusi slīcināties. Turklāt viņa to darīja skaļi, demonstratīvi, lai pievērstu sev uzmanību. Taču biežāk viņam bijis jāvelk prom no ūdens piedzērušie.

Tajos gados – tāpat kā mūslaikos – līdzās glābšanas stacijai norisinājās volejbola cīņu kaislības. Spēlēt ieradās arī ekstraklases meistari – „Radiotehnikas” volejbolisti.

Valūtas kontrabanda

1985. gadā negaidīti tika nomainīta stacijas priekšniecība. VDK bija nākusi uz pēdām valūtas kontrabandai, un atklājās, ka starp kontrabandistiem ir arī republikas glābšanas dienesta vadība. Vecāķu glābšanas stacijas priekšnieks vienlaikus bija arī atbildīgais par politisko propogandu jeb partorgs – viņš tika izsaukts uz drošības dienestu skaidroties un saņēma pārmetumus par modrības trūkumu. Ar jauno priekšnieku Dmitrijs nesastrādājās, tādēļ nomainīja darba vietu Vecāķos pret Siguldu. Tolaik ūdenslīdēji-glābēji strādāja arī pie Gaujas.

– Šodien glābšanas stacijas visā valstī ir saskaitāmas uz rokas pirkstiem, – saka Maksimenko. – Bet tolaik to bija ap piecdesmit…

Pēckara Vecāķu karte
Foto: no autora kolekcijas

Kūrorta jaunā seja

Tomēr arī mūsdienām ir savas priekšrocības. Piemēram, nav iespējams salīdzināt tālaika un tagadējo Vecāķu pludmali labiekārtojuma ziņā: ērtas pārģērbšanās kabīnes, vasaras kafejnīcas, lielisks sportošanas sektors un bērnu rotaļu laukums. Arī pati glābšanas stacija pēc remonta izskatās ļoti pievilcīgi. Nav nejaušība, ka 2008. gadā Vecāķu pludmalei tika piešķirts UNESCO Zilais karogs – starptautisks kvalitātes sertifikāts.

Iļja Dimenšteins