Nakts autobusa pasažieri: kas viņi ir un kur viņi brauc?

9. Maijs, 2017

Pārvietošanās ar sabiedrisko transportu nakts laikā vienmēr ir sava veida piedzīvojums – tu nekad nezini, kas būs tavi ceļabiedri. Portāls riga.lv nolēma uzzināt, kādus cilvēkus naktī no sestdienas uz svētdienu liktenis ir iedzinis sabiedriskajā transportā un kāda ir šo vēlo ceļotāju nakts dzīve.


Alīna, skolniece
Dodas maršrutā Pļavnieki – Daugavgrīva pēc diviem naktī

“Šajā vēlajā stundā braucu no darba – strādāju par oficianti restorānā – bārā. Man ir ļoti draudzīgs kolektīvs, sabiedriski klienti, atmosfēra ir tāda… īpaša (smaida).

Un braukt naktī man pilnīgi nešķiet bailīgi, esmu jau pieradusi, tikai nāk miegs.

Pat tagad runāju ar jums, bet galvā domas ir tikai par to, kā es ieradīšos mājās un došos pie miera savā siltajā un mīkstajā gultiņā. Pašlaik es gatavojos beigt 12. klasi un, teikšu godīgi, nav viegli apvienot mācības un darbu. Taču šāds ritms man neļauj atslābināties, visu laiku sevi “bakstu”, lai attīstītos, nevis degradētos, guļot uz dīvāna un neko nedarot. Un tāpat ir arī parādījusies cieņa no vecāku puses, jo es patstāvīgi varu segt noteiktus savus finansiālos izdevumus.”


Jans, latīņamerikāņu deju dejotājs
Dodas maršrutā Pļavnieki – Daugavgrīva pustrijos naktī

“Braucu mājās no deju ballītes, jo brīvajā laikā no pamatdarba, kas, starp citu, ir saistīts ar finansēm, es nodarbojos ar latīņamerikāņu dejām. Visvairāk man patīk samba, zumba, bačata, un, protams, kizombu – tā ir afrikāņu deja, kas ir ļoti populāra Eiropā un Latīņamerikā.

Ballītēs dejojam sociālās dejas, tā ir neapstrīdama priekšrocība, ka tu vari ierasties jebkurā pasaules nostūrī un dejot vienu un to pašu deju ar dažādiem partneriem.

Tā kā es vēl tikai iepazīstu dažādus deju virzienus, nevaru sevi saukt par profesionāli. Taču es uz to tiecos – savu brīvo laiku es veltu treniņiem, apgūstu jaunus deju stilus, citiem vārdiem sakot – attīstos”.


Madara, psiholoģijas fakultātes studente
Dodas maršrutā Pļavnieki – Daugavgrīva pustrijos naktī

“Ar savu puisi dodos mājās no bāra, kur dzērām alu. Godīgi sakot, šāds laika pavadīšanas veids mums pilnīgi nav pierasts, vienkārši šodien nolēmām atrauties no visa, atpūsties.

Parasti vakarus es pavadu mājās: lasu, zīmēju, skatos filmas… Tagad mācos bakalaura programmā psiholoģiju, tāpēc rūpju ir gana.

Manuprāt, profesionāls psihologs ir cilvēks, kurš neliek savus aizspriedumus pāri visam, bet gan ir spējīgs uzklausīt, un, pats galvenais – sadzirdēt cilvēku, paskatīties uz to vai citu problēmu svešām acīm un palīdzēt atrisināt problēmu no profesionālā viedokļa. Un vēl es uzskatu, ka pats galvenais cilvēka dzīvē ir būt laimīgam, nevis “grābt naudu”. Un, jā, es nevēlos, lai mani fotografētu, vienkārši paņemiet kādu fotogrāfiju no mana Facebook”.


Beāte, skolniece
Dodas maršrutā Pļavnieki – Daugavgrīva pustrijos naktī

“Tik vēlu dodos mājās no saviem draugiem, jo mamma nez kāpēc nolēma, ka man steidzami jābūt mājās. Man bija nedaudz neomulīgi doties mājās trijos naktī ar sabiedrisko transportu, bet es sevi nomierināju, jo tas ir mikroautobuss un blakus ir vadītājs, ja nu kaut kas atgadās. Savas brīvdienas man patīk pavadīt ar draugiem, jo darba nedēļas laikā mums neizdodas satikties tāpēc, ka nemācāmies vienā skolā.

Lielāko daļu laika es veltu mācībām un pašizaugsmei, jo uzskatu, ka galvenais meitenē ir viņas smadzenes.

Ārējais izskats ir tikai vāks, pirmais iespaids, bet, kad saziņas laikā tu atklāj savu iekšējo pasauli, ir svarīgi, lai prāts būtu zināšanu pilns, nevis tikai pārpildīts ar domām par kosmētiku un zēniem. Mana galva ir “pilna” gan ar domām par mācībām un nākotni, gan ar domām par kosmētiku un zēniem (smaida)”.


Genādijs
Nakts autobusa vadītājs

“Par transporta vadītāju strādāju jau 44 gadus. Tikko pabeidzu skolu, no armijas atsūtīja pavēsti: jābūt vai nu izpletņlēcējam, šoferim vai radio operatoram.

Visa šī romantika ar debesīm un izpletņiem mani nepiesaista, tāpēc es izvēlējos stabilitāti – biju šoferis.

Kad biju jaunāks, strādāju arī valsts iestādēs – biju tālbraucējs, apbraukāju visu Eiropu no viena gala līdz otram, bet pēc tam man vienkārši apnika nakšņot salonā. Man patīk būt nakts transporta vadītājam, jo braukt dienas laikā, godīgi sakot, nervi netur: visi šie sastrēgumi, nepacietīgie autovadītāji uz ceļiem… Ļoti gribētos izkāpt no salona un pieklauvēt pie loga un pajautāt, vai viņi vispār prot braukt. Kas attiecas uz nakts pasažieriem, kontingents, protams, ir dažāds, bet daudz kas ir atkarīgs arī no maršruta. Reizēm  gadās tādi cilvēki, kas pat nesaprot, kur viņi atrodas.”

Kur 5.00 no rīta dodas pirmā autobusa reisa pasažieri?