Nākamā stacija „Imanta”

2. Aprīlis, 2016

Braucot ar vilcienu Jūrmalas virzienā, dzelzceļa stacijas pārsteidz ar savu jauno veidolu. Pieturām nomainot citai citu – „Zolitūde”, „Imanta”, „Babīte” – visur redzami jauni, paaugstināti peroni, soliņi, elektroniskie tablo… Imantā izslējusies pat jauna stacijas ēka, un tieši par šo dzelzceļa staciju ir vērts uzzināt nedaudz vairāk.


Barona fon Fītinghofa īpašumi

Daudzas rīdzinieku paaudzes atceras necilo koka ēku, gar kuru vilcieni traucas uz Jūrmalu. Tā tika uzcelta 1894. gadā, kad apkārtējo apkaimi vēl sauca par Solitūdi, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē „vientulība”. Pie neparastā nosaukuma šī vieta tika, pateicoties pazīstamajam rūpniekam un mecenātam baronam Oto Hermanim fon Fītinghofam. Viņu mums jātur gaišākajā piemiņā arī par citu ieguldījumu – pirmo pilsētas teātri, kur mūsdienās atrodas koncertzāle, un ko barons par saviem līdzekļiem uzcēla tagadējā Riharda Vāgnera ielā 4. Līdzās šai ēkai, krustojumā ar tagadējo Kaļķu ielu, Fītinghofs pasūtīja savas privātās mājas celtniecību. Arī šo lielisko savrupmāju projektēja kāds slavens rīdzinieks – arhitekts Kristofs Hāberlands.     

Barons bija patiešām izcila personība. Ja viņa vietā būtu bijis kāds vienkāršāks cilvēks, kas spēj saskatīt vien savu privāto labumu, tad nekad nebūtu uzsākta celtniecība tādā vietā kā Zolitūte, kas toreiz izskatījās vienkārši pēc purva vidus. Un tas nebija nejauši, ka barons muižai piešķīra franču vārdu „solitude” – vientulība, lai arī viesiem, kas šeit ieradās no Rīgas vai pat pašas Pēterburgas garlaikoties galīgi nenācās. Kāds dižciltīgais galvaspilsētas viesis vēlāk ziņoja ķeizarienei, ka „ šeit alejas tīkami mijas ar pļavām un dīķiem”,  turklāt šeit esot arī burvīgi paviljoni un oranžērijas… Barons šeit ne vien pieņēma viesus un rīkoja piknikus, bet arī iemanījās izaudzēt dārzeņus un saražot pienu un saldo krējumu, kuru no muižas veda uz Rīgu – viņš Zolitūdē izveidoja īstu lauksaimniecības kompleksu.

Fītinghofam piederēja muižas, kas atradās tagadējā Imantā. Bijušās muižas Anniņmuižas (Annenhof) vecā kungu māja saglabājusies līdz mūsdienām. Šo muižu barons bija nodēvējis par godu savai sievai Annai, taču viesi to sauca par „lustīgo muižu” – tur bieži tika rīkoti teatralizēti priekšnesumi, balles un pikniki.

Kad dažādiem tituliem apbērtais padomnieks jau bija sasniedzis cienījamu vecumu, viņu aicināja uz Sanktpēterburgu, kur iecēla par Krievijas Medicīnas kolēģijas ģenerāldirektoru. Viņa uzraudzībā tika nodotas visas valsts slimnīcas un aptiekas, un baronu var uzskatīt arī par Krievijā medicīniskās izglītības augstskolu idejisko tēvu – viņš izveidoja Medicīnas ķirurģijas akadēmiju, kurā mācījās 120 studentu.

1877.gadā gar bijušajām Fītinghofa muižām tika uzbūvēts dzelzceļš, taču vilcieni virzienā no Rīgas uz Jūrmalu šajās vietās nepiestāja. Toreiz tur nebija ne stacijas „Imanta”, ne pieturas „Zolitūde”. Vilciens pieturēja vien Babītē, kuras toreizējais nosaukums bija Pūpe. Staciju tur uzbūvēja tajā pašā gadā, kad atklāja vilcienu satiksmi, bet Imantā stacija tika uzcelta vien 1894. gadā. Turklāt, toreiz to vēl dēvēja franciskajā „Solitūdes” vārdā.

Zemnieka māja Zolitūdē XX gadsimta 20. gados.
Foto:

Aeroplāni virs Zolitūdes

Apkaimes uzplaukums iesākās 1910. gadā, kad hipodromā netālu no stacijas notika pirmais aeroplāna lidojuma paraugdemonstrējums. Tas nebija vienīgais hipodroms Rīgā – pirmais tika atklāts vēl XIX gadsimta 80. gados tagadējās Strēlnieku ielas rajonā, taču tas bija paredzēti zirgu skriešanās sacīkstēm, nevis lidošanai.

Šī iemesla dēļ Solitūdei palaimējās iekļūt aviācijas vēsturē. Īpaši daudz cilvēku hipodroms uzņēma kādā 1912. gada dienā – to apliecina laikraksts „Rižskij vestņik”: „Bija sabraukuši sporta kluba un studentu biedrības pārstāvji, armijnieki un augstmaņi … kopumā 10 000 cilvēku.” Lielā publikas interese ir viegli saprotama – todien debesīs virs Solitūdes pacēlās pirmā krievu sieviete aviatore Lidija Zvereva.

Drīzumā viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur tagadējā Šampētera ielā atvēra aviācijas darbnīcu. Kopā ar vīru Vladimiru Sļusarenko viņa būvēja un izmēģināja jaunas lidmašīnas, un apmācīja jaunos pilotus. Viņas skolnieku vidū bija ne mazums dāmu, turklāt mācības šeit bija vislētākās visā Krievijā. Pēdējo lidojumu Solitūdē drosmīgā lidotāja veica 1914. gada 19. maijā, nodemonstrējot „nāves cilpu”. Pēc diviem gadiem  viņa nomira, būdama vien 25 gadus veca. Vainīgs bija tīfs. Tikai pēc lidotājas nāves viņas lādītē atrada krievu aviācijas karaļa un „nāves cilpas” autora Pjotra Ņesterova vēstuli, kurā viņš sajūsminājās par viņas toreizējo Solitūdes lidojumu …

Piena vagoni no Imantas

Tagadējais nosaukums Imantas stacijai piešķirts vien 1928. gadā. Pirms kara no šejienes uz pilsētu speciālos piena vagonos tika sūtīts gan piens, gan sviests. Kā lasāms senā dzelzceļa rokasgrāmatā, 1929./1930. gadā no Imantas ceļā devušies vagoni ar kopumā 3 tonnām piena.  

„Pati stacijas ēka nedarbojās visu gadu – tikai no 14. maija līdz 15. oktobrim,” man pastāstīja pazīstamais Latvijas dzelzceļa vēsturnieks Toms Altbergs. „1929./1930. gadā stacija apkalpoja 61,3 tūkstošus pasažieru. Biļešu cena bija atkarīga no vagona klases. Biļetes līdz Rīgai 3. klases vagonā maksāja 25 santīmus, 2. klasē – 50 santīmu. Atsevišķi bija jāmaksā par bagāžu. 10 kg smaga bagāža tās īpašniekam izmaksāja 5 latus un 15 santīmu.”

Padomju laikā elektriskie vilcieni bieži traucās garām Imantas un Babītes stacijām, tur nepieturot. Šis fakts apspēlēts kādreiz populārajā televīzijas humora raidījumā, kura ievadā dzirdama dziesma ar vārdiem „Imanta – Babīte, atkal pietur...”

1930.gada rokasgrāmatā atrodams arī dzelzceļa satiksmes saraksts uz Imantu.
Foto:

Pirmskara saraksti

Manā privātajā arhīvā glabājas 1930. gada vilcienu saraksts Rīga–Jūrmala un Jūrmala–Rīga.

Tāpat kā mūsdienās, toreiz bija divi saraksti – viens darbdienām, otrs brīvdienām. Astoņi no pavisam 25 vilcieniem darbdienās Imantā nepieturēja. Jāsaka gan, ka vairums no tiem Rīgā pēc centrālās stacijas vispār nekur neapstājās, un tuvākā stacija pēc galvaspilsētas bija „Priedaine”. Toreiz kursēja arī Rīgas ekspresis, kas 1 stundas un 3 minūšu laikā pasažierus nogādāja Ķemeros. Savukārt ceļā no Rīgas līdz Imantai pagāja 21–22 minūtes. Pirmais vilciens uz Rīgu devās plkst. 6.08 no rīta, pēdējais – plkst. 23.43. No Rīgas uz Imantu – plkst. 6.19 un 0.30.

Pirmskara periodā Imantā varēja nokļūt arī ar 31. autobusu. Atkarībā no attāluma un diennakts laika par biļeti bija jāmaksā 20–40 santīmu. Pavisam neilgi pirms Pirmā pasaules kara no Rīgas līdz Jūrmalai bija plānots uzbūvēt ātrgaitas tramvaja līniju, kuras pirmā pietura būtu Priedainē (Kiefernhalt), bet galapunkts – Asaros. Līnijas ierīkošanu uzņēmās paveikt beļģu akciju sabiedrība, taču darbus aprāva karš.    

1989.gadā, kad Zolitūdē tika uzbūvēts jauns mikrorajons, tur uzcēla arī staciju ar šādu nosaukumu, savukārt Imantas stacijas ēka no IX gadsimta tā arī palika vēsturē – to nojauca 2012. gadā, lai vietā uzceltu jaunu.  

Iespējams, jaunajā ēkā būtu izvietojams neliels stends ar informāciju par stacijas un apkaimes vēsturi. Nevajadzētu aizmirst arī par Fītinghofu, Zverevu, hipodromu…

Kādreizējo apkaimes muižu nosaukumi saglabājušies apkārtējo ielu nosaukumos: Anniņmuižas, Dammes… Starp citu, Dammes (Dammenhof) muižas īpašnieks XIX gadsimta vidū bija Georgs Dumpis – viens no tā laika septiņiem visturīgākajiem latviešiem.

Bet es, būdams vietā, kur reiz no hipodroma gaisā pacēlās drosmīgā Zvereva, atceros rindas no Ivana Buņina stāsta „Vieglā elpa”, kas lidotājai bijis ļoti tuvs. „Tagad šī vieglā elpa atkal izgaist pasaulē, šajās mākoņainajās debesīs, šajā aukstajā pavasara vējā.”

Iļja Dimenšteins

Atklātnes un dokumenti no autora kolekcijas.