Medmāsa: pacienti ir nevis domāti mums, bet gan mēs - pacientiem

12. Maijs, 2017

Viņai ir jautra, spēcīga un skaļa balss, emocionāli žesti un laba humora izjūta. Ar savu pozitīvo attieksmi pret dzīvi, neskatoties uz lielām personīgajām traģēdijām, virsmāsa Nataļja Gudinas – Salkovapadara Rīgas 1. slimnīcas Kardioloģijas un internās medicīnas klīnikas darba dienas gaišākas. Varbūt tas izklausās nedaudz banāli, bet vēl precīzāk Nataļju raksturot nav iespējams. Izlasiet interviju, kas veltīta Starptautiskajai māsu dienai, un pārliecinieties par to paši.


Bērnībā es biju ļoti slimīgs bērns. Pirmo reizi es nonācu slimnīcā divas nedēļas pēc dzimšanas un līdz sestajai klasei tās bija manas pirmās mājas. Un, kad man vaicāja, par ko es vēlos kļūt, es vienmēr atbildēju – medicīnas māsu. Un, kā redzat, neesmu pārdomājusi.

Medmāsas ir tuvākas pacientiem, nekā ārsti. Tāpēc es arī nekļuvu par kardioķirurgu vai vēl nez ko. Mēs ar pacientiem pavadām kopā daudz vairāk laika,  liela slodze, bet ir jāprot no tā atpūsties, jo darbu nedrīkst nest mājās, bet mājas – uz darbu. Ja ievēro šos noteikumus, darbs ir mazāk grūts. Un ar laiku tas arī izdodas.

Pacienti ir nevis domāti mums, bet gan mēs – pacientiem. To es mācu visām jaunajām medmāsām. Tās, kuras šo pārliecību nepieņem, profesijā ilgi arī nenoturas. Mūsu jomā ir vietas tikai tiem, kas šai lietai velta visu savu dvēseli, ķermeni un prātu. Medmāsu atalgojums Latvijā nav nekāds noslēpums, tāpēc visbiežāk māsām ir divi vai pat trīs darbi. Tāpēc tos, kas profesijā noturas ilgu laiku, varētu nosaukt par fanātiķiem.

Foto: Riga.lv

Morālais gandarījums ir lielākais apbalvojums par darbu. Daudzus gadus es strādāju par vecāko māsu neiroķirurģijas nodaļā, kurā uzņem cilvēkus pēc ceļu satiksmes negadījumiem, ar mugurkaula lūzumiem, kontūzijām… Piemēram, 20 gadus vecs baikeris smagā stāvoklī, kura dzīvība karājas mata galā. Cīnies par viņu, centies, ieguldi sevi visu. Pēc dažiem mēnešiem viņu izved no nodaļas guļus stāvoklī uz ratiem, uz rehabilitāciju. Viņš ir tievs, kauli un āda, bet dzīvs. Bet pēc gada viņš ierodas nodaļā patstāvīgi, kaut vai ar spieķi, sārts un veselīgs, un tajā ir arī mūsu profesijas jēga.

Ir ļoti smagi zaudēt pacientus. Kad nomira pirmais, mani burtiski iestūma palātā, lai varētu darīt savu darbu… Pierast pie tā nav iespējas, bet var iemācīties kontrolēt savas jūtas un emocijas.

Rīgas 1. slimnīcā es strādāju 22 gadus. Un man ļoti patīk, kā tā tagad ir pārvērtusies. Tīras, skaistas telpas, jauna un mūsdienīga aparatūra gan mums, gan pacientiem ir patīkami. Laiks iet uz priekšu, un arī slimnīca attīstās.

Foto: Riga.lv

Mana otrā ģimene ir mans kolektīvs. Neskatoties uz visām grūtībām un reformām slimnīcā, mēs vēl aizvien strādājam kopā. Viens nav cīnītājs, nepieciešama komanda. Es lepojos ar savu komandu, darbs ar šādiem cilvēkiem sagādā lielu prieku.

Ģimenē mums nav bijuši mediķi, mamma šausminājās, kad izvēlējos medicīnu. Viņa nesaprata, kāpēc tas vajadzīgs un bija pārliecināta, ka man neizdosies, ka es neizturēšu. Bet viņa kļūdījās – ja es kaut ko iedomājos, tad es to arī izdaru. Pagājis jau pietiekami ilgs laiks, un es varu ar pārliecību teikt, ka izvēle bija pareiza.

Kad es sāku mācīties, man piedzimst bērni. Iestājos skolā – piedzima meita, beidzu skolu – piedzima dēls. Lai turpinātu strādāt par vecāko māsu, bija nepieciešama vēl viena izglītība, jau augstākā. Sāku mācīties universitātē, piedzima trešais bērns – meita. Mācīties vairs neiešu! (smejas)

Foto: Riga.lv

Piecu gadu laikā es zaudēju tēvu, mammu un savu pirmo vīru. Es paliku pavisam viena ar diviem bērniem mājās, kuri jābaro un jāmīl. Es pilnībā nogrimu darbā – strādāju kardioķirurģijā un neiroķirurģijā, nodaļās, kurās darbs ir vissmagākais. Mani “izvilka” bērni, darbs, un, lai cik dīvaini arī nebūtu, vadītāja apliecība. Mantojumā es saņēmu vecu Opel, bet tiesību man nebija. Pēc diviem mēnešiem vadāju bērnus mašīnā, pati. Esmu nelabojama optimiste.

Mani bērni ir izauguši par brīnišķīgiem cilvēkiem. Vecākajai meitai ir 26 gadi, gadu viņa mācījās un dzīvoja Japānā. Dēls strādā Norvēģijā, lielisks šefpavārs, gudrs un aktīvs. Es lepojos, ka esmu izaudzinājusi cienījamus cilvēkus.

Pēc darba es “mācos” sestajā klasē. Jaunākajai meitai ir 12 gadi, pašreizējā skolas programma nav ļoti viegla, palīdzu bērnam. Man patīk gatavot – mana ģimene saka, ka mani ēdieni ir visgardākie un neko labāku viņi nav ēduši. Mans vīrs ir vēsturnieks, ar viņu un jaunāko meitu daudz ceļojam pa Latviju, uz vēsturiski nozīmīgām vietām. Mums ir paveicies, mums ir savs gids. Ārzemju kūrorti un pilsētas mūs neinteresē, mums arī Latvijā ir ļoti labi. Mana mīļākā frāze ir “nekur nav tik labi kā mājās”.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm