Marijas iela un Krišjāņa Barona iela pirms 100 gadiem
Ko stāsta senās atklātnes

9. Marts

Manā kolekcijā ir atklātnes, kuras var dēvēt par īstām ceļotājām. Katra no tām var pastāstīt savu īpašo stāstu par mūsu pilsētu.


Atradums Amsterdamā

Dodoties ārzemju ceļojumos, es vienmēr cenšos apmeklēt lielākos tirgus un antikvariātus. Lai arī iepriekš nekad nevar zināt, vai gadīsies uziet kādu veiksmīgu atradumu, zināma cerība pastāv vienmēr. Tāda man bija arī arī iegriežoties Amsterdamas krāmu tirdziņā Waterlooplein, kur cerēju atrast ko savai kolekcijai piemērotu. Cerības toreiz diemžēl nepiepildījās. Izslavētais tirdziņš drīzāk atgādināja milzīgu lietoto preču tirgotavu, nevis vietu, kur varētu atrast senlaiku priekšmetus ar kolekcijas vērtību. Tomēr gluži tukšām rokām no Amsterdamas arī neatvadījos  – manā īpašumā nonāca kāda atklātne, kuru atradu veikalā ar izkārtni „Old Postcard”. Antikvārs vispirms nocēla no plaukta vecas aploksnes, kas savulaik bija sūtītas no Latvijas, un pēc tam uz letes nolika arī atklātnes. Tur varēja redzēt pirmsrevolūcijas Ventspili, Cēsis, ainiņas no paplukušās Rīgas... līdz piepeši manu uzmanību piesaistīja atklātne, kuras dēļ bija vērts pāršķirstīt simtiem mazvērtīgu attēlu: es ieraudzīju Marijas ielu Pirmā pasaules kara priekšvakarā!

Otrā pusē redzams, ka atklātne ir sūtīta uz Amsterdamu
Foto: no autora kolekcijas

Senā viesnīca

Manā kolekcijā ir pat vairākas atklātnes ar Marijas ielu, taču šādu attēlu vēl nebija gadījies redzēt. Atklātne aizved tālā pagātnē – uz 1911. gada jūniju. Lielākā daļa no redzamajām ēkām ir saglabājušās arī mūsdienās. Pašā pirmajā no tām tagad atrodas viesnīca „Opera Hotel & Spa”, un arī pirms simt gadiem tur bijusi viesnīca, kas toreiz gan saucās „Bellevue”. Ēka ir būvēta 1884. gadā pēc arhitekta Jāņa Baumaņa projekta. Sākotnēji tā kalpoja kā īres nams, bet pēc tam pārtapa viesnīcā. 1922. gada 3. maijā tur bija apmeties Vladimirs Majakovskis. „Aģitators, klaigātājs un barvedis” uz deviņām dienām bija ieradies Rīgā, lai iepazītu jaunās valsts galvaspilsētu. Šī apmeklējuma iespaidi ir ietverti viņa dzejolī „Kā darbojas demokrātiska republika”, kas stāsta par nepamatotu policijas aizliegumu autoram lasīt lekciju.

Viesnīca šajā ēkā atradās arī padomju laikā – no 1950. gada tās nosaukums bija „Staļingrada”, bet no 1961. gada – „Baltija”.

Severjaņina priekšlasījumi

Tālāk uz priekšu – tur, kur tagad atrodas Maskavas nams, kādreiz atradās kinoteātris „Kolizejs”. 1928. gadā tur varēja dzirdēt vēl kādu dzejnieku – Igoru Severjaņinu, kurš pēc revolūcijas bija apmeties uz dzīvi Igaunijā. Tie gan nebija atsevišķi dzejas vakari, bet drīzāk nelielas uzstāšanās pirms kinoseansu sākuma. Līdzās dzejniekam publikas uzmanību centās iekarot arī iluzionisti un klauni. Saprotams, vecās Krievijas dzejnieks šādā balagānā piedalījās ne jau aiz laba prāta, bet gan smago apstākļu spiests…

Marijas iela 1911. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Stacijas laukuma mīklas

Spriežot pēc atklātnes, Marijas ielas sākumā pirmsrevolūcijas laikā bija tik daudz pajūgu, ka starp tiem bija grūti pat izspraukties. Tas gan nav nekāds brīnums, jo turpat netālu atradās dzelzceļa stacija. Tolaik pa ielām kursēja arī tramvaji. Manā kolekcijā ir arī atklātnes, kas tramvajus ļauj aplūkot tuvplānā. Taču visnoslēpumainākā ēka atradās iepretim viesnīcai „Bellevue” – to rotāja augsts, no sarkaniem ķieģeļiem būvēts skurstenis. Kāds mans paziņa izteica minējumu, ka tā esot kapela, kas reiz bijusi ierīkota blakus stacijai. Taču tā nav taisnība, jo Stacijas kapela atradās citā vietā – Gogoļa ielas pusē. Savukārt šī sarkano ķieģeļu būve ir skurstenis, kas pieder katlumājas un tvaika lokomotīvju remontdarbnīcas ēkai. 19. gadsimta 80. gados, neilgi pēc stacijas atklāšanas, šeit izvietoja Rīgas–Orlas dzelzceļa lokomotīvju depo. Pēc tam depo pārcēlās uz Šķirotavas staciju, bet darbnīcas palika šeit līdz pat Pirmajam pasaules karam. 20. gadsimta 20. gados to vietā uzbūvēja tirdzniecības pasāžu, kuru vakaros izgaismoja neona reklāmas. Pasāža ir saglabājusies līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad sākās jaunā Stacijas laukuma izbūve. Mūsdienās šajā vietā atrodas stacijas tuneļi un ielas braucamā daļa.

Sveiciens no Tallinas!

Otra ārvalstīs iegūtā atklātne pie manis atceļoja kolekcionāru salidojumā – pirms tam tā bija piederējusi kādam kolēģim no Tallinas.

Šīs atklātnes otrā pusē – kāda adrese Tallinā
Foto: no autora kolekcijas

Šajā atklātnē redzams Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas stūris 20. gadsimta 30. gados. Tā ielas puse, kur mūsdienās atrodas Jāņa Rozes grāmatnīca, neko daudz nav mainījusies. Arī pirms kara šajā ēkā atradās grāmatu veikals tādā pat vārdā, savukārt mūra ēkā ar tornīti pašā ielu stūrī bija izvietojusies Latvijas Amatnieku biedrības krājaizdevumu kase. Interesantākas lietas notikušas ielas pretējā pusē. Divstāvu koka namā, kas tur atradās toreiz, bija izkārtojušies vairāki labi pazīstami iestādījumi: Rūdolfa mēbeļu veikals, Moločajevu gramofonu veikals un populārais restorāniņš „Tempo”. Līdz mūsdienām šis nams gan diemžēl nav saglabājies.

Populārais „Tempo”

Pirmskara krievu avīzes „Vārds” („Slovo”) žurnālists un publicists Heinrihs Grosens restorānā “Tempo” reiz sarunājis tikšanos ar kolēģi Borisu Šalfejevu. Vēlāk savās atmiņās viņš rakstīja: „Ierodos tur ap pulksten 10. Restorāns ir ļaužu pilns. Tad pie ieejas parādās labi atpazīstamais, tievais un garais Borisa Šalfejeva stāvs. No visām pusēm sniedzas rokas sveicienam. „Ah, Boriss!”, „Ak, Šalfejeva kungs!”, „Šalfejev, nāc, sēdies!” Boriss piesārtušiem vaigiem sirsnīgi paspiež pastieptās rokas un apsēžas. Viņam tuvāk tiek piebīdīti krēsli, klāt piesēžas arī cilvēki no blakus galdiņiem... Pēc stundas viņš nonāk pie manis, taču parunāt ar viņu tā arī neizdodas, jo pie mūsu galdiņa ir parādījušies pilnīgi sveši cilvēki, kuri Borisu uzrunā kā vecu paziņu. Es ierosinu pamest šo iestādījumu un pārcelties uz kādu klusāku un mierīgāku vietiņu. Pieceļamies, norēķināmies un dodamies uz izeju, lavierēdami starp sveicienam pastieptajām rokām, un dzirdēdami dažādus uzsaucienus, kas atskan ne tikai krievu un latviešu valodā, bet pat vāciski…”

Starp citu, toreiz kolēģi devušies uz „Mazo Vērmanes dārzu” – restorānu, kas atradās skvērā pie tagadējās Augstākās tiesas. Tomēr arī tur viņiem mierīgi aprunāties neizdevās. Citējot Grosena atmiņu stāstu: „restorāns bija ļaužu pilns”.

Krišjāņa Barona iela 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Ratiņu stūmējs

Taču paraudzīsimies vēlreiz senajā atklātnē. Blakus mēbeļu veikalam uz ielas braucamās daļas ir redzams cilvēks ar ratiņiem. Šādus ratiņu stūmējus dēvēja par “eksprešiem”, un viņi sniedza dažādus preču piegādes pakalpojumus, tostarp pārvadāja mēbeles. Protams, tādam nolūkam varēja izmantot arī zirga pajūgu.

Mūra ēkā aiz mēbeļu veikala atradās birojs tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrībai „Golts & Biedri”, kas nodarbojās ar papīra importu un eksportu. Šajā pašā ēkā bija arī neliela viesnīciņa ar nosaukumu „Centrālviesnīca”. Šis nosaukums nāca kā piemiņa no pirmskara laikā populārās viesnīcas „Centrāle”, kura reiz atradās Vecrīgā, Smilšu ielā.

Atklātņu stāsti

Jau sen mūžībā devušies gan ļaudis, kuri reiz sūtīja šīs atklātnes, gan tie, kuri tajās ir iemūžināti. Taču atklātnes ir izdzīvojušas laikmetu virpuļus, izceļojušas pasauli un tagad atgriezušās Rīgā, lai pastāstītu par pilsētu – tādu, kāda tā ir saglabājusies tikai kinohronikas kadros un atklātņu sūtījumos no pagātnes.

Iļja Dimenšteins

Lasiet arī: 

Kas pasniegts labākajā Rīgas restorānā pirms 100 gadiem?

Kas rādīts Rīgas kinoteātros pirms 100 gadiem?