"Mans varonis" - pulkvedis Ansis Zeltiņš, kurš uzņēmis gan prezidentu, gan nabadzīgos zemniekus

8. Maijs

Par godu valsts simtgadei izveidots īpašs projekts - "Latvijas varonis — no senatnes tagadnē", kura ietvaros portālā www.mansvaronis.lv ikviens interesents - no universitātes profesora līdz pat pirmklasniekam var iesūtīt savu stāstu par jebkuru cilvēku, kurš cīnījies par Latvijas neatkarību. Portāls riga.lv palūdza varoņa un slavenā kara komandiera Anša Zeltiņa dēlam Namejam pastāstīt par savu tēvu un viņa dzīvi. 


Namejs Zeltiņš iznāk no Zinātņu akadēmijas ēkas, kurā viņš strādā, ar sarkanu un baltu rožu pušķi. Viņš ir kārtīgs, garš un nosvērts, un pat nepateiksi, ka viņam ir 82 gadi. Kopā ar riga.lv žurnālistiem Namejs dodas uz Brāļu kapiem, kur apglabāts viņa tēvs – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Ansis Zeltiņš.

Foto: Riga.lv

 “Es nerunāšu par sevi, saviem bērniem un darbu. Šodien galvenais mūsu sarunā ir mans tēvs kura 155. dzimšanas dienu atzīmēsim šogad 30. oktobrī,” pa ceļam uz Brāļu kapiem saka Namejs Zeltiņš. Dodoties uz tēva kapavietu, Namejs pastāsta Brāļu kapu vēsturi un nedaudz par savu tēvu.

 “Kad es piedzimu, manam tēvam bija 71 gads un  Mammai – 38 gadi. Tēvs nomira 1942. gada 11. septembrī, kad man bija septiņi gadi. Tāpēc viss, ko es zinu par savu tēvu, ir īslaicīgas bērnības atmiņas un mammas stāsti. Viņa viņu ļoti mīlēja un nomira 1984. gadā,” stāsta Namejs, dodoties pie tēva kapa pa gadiem iestaigātu maršrutu.

Pirmā pieturvieta ir pie Latvijas pirmā aizsardzības ministra Jāņa Zālīša kapa, pēc tam Namejs noliek ziedus uz piecpadsmitgadīgā strēlnieka Andreja Mihailova kapa, kas atrodas pretī Anša Zeltiņa kapam.

Foto: Riga.lv

“Ar sievu nākam un vienmēr atstājam ziedus uz šiem kapiem, tā ir iegājies… Šis karavīrs, kurš apglabāts pretī tēvam – paskatieties uz datumiem, viņš vēl bija pavisam bērns,” dalās Namejs Zeltiņš.

Foto: Riga.lv

 “Ko es varu pastāstīt par savu tēvu kā par cilvēku? Viņš pārvaldīja sešas valodas, tostarp arī ķīniešu. Daudz kustējās – dienā nogāja 20 kilometrus. Mūsu mājā uzņēma Valsts Prezidentu Kārli Ulmani, grāmatas  “Dvēseļu putenis” autoru Aleksandru Grīnu un apkārtējos zemniekus – pret visiem tēvs attiecās ar vienlīdzīgu cieņu un godbijību, ko viņš iemācīja arī man – ikviens cilvēks ir jāciena,” stāsta Namejs Zeltiņš.

Pulkveža dēls atceras, ka viņš jau no agras bērnības bijis ļoti atbildīgs, ticot, ka citādāks viņš nemaz nebūtu varējis izaugt, jo tādi biji viņa vecāki.

“Kad man bija pieci gadi, pie mūsu dīķa sapulcējās lauku zēni, uzmeistaroja makšķeres un ķēra zivis. Zēni aizgāja un man teica: tu pieskati mūsu makšķeres, mēs pēc tām atgriezīsimies. Otrajā dienā es konstatēju, ka makšķeres no koridora it  pazudušas. Jautāju mammai, vai debesīs ir labi – es taisījos mirt, jo biju lauzis doto vārdu un nebiju nosargājis sev uzticēto īpašumu. Kā noskaidrojās, tos žagarus bija atradusi mana mamma izmetusi… laimīgas beigas,” ar smaidu atceras Namejs.

Dalieties ar stāstu arī Jūs!

Pastāstiet par saviem radiniekiem, kaimiņiem vai paziņām, kuri dažādos laikos cīnījušies par Latvijas valsts neatkarību!

Iesūtiet savus stāstus elektroniski - mansvaronis@riga.lv vai pa pastu: Gaujas iela 19A, Rīga, LV -1026.

Sīkāk par projektu - šeit un portālā mansvaronis.lv


Pulkvedis Jānis Hartmanis ir sarakstījis grāmatu par Anša  Zeltiņa komandēto 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku, kurā atrodamas fotogrāfijas, vārdi un fakti. To var izlasīt šajā saitē.