Mana māja: „Staļinka” Valdemāra ielā 106/108

20. Maijs, 2016

Skarbo piecstāvu „staļinku” Valdemāra ielā 106/108 droši vien atpazīs lielākā daļa rīdzinieku. Bet vai jūs esat aizdomājušies par to, kas un kā tur dzīvo? Portāls riga.lv uzsāk publikāciju sērija „Mana māja”, kurā par pašām interesantākajām un pamanāmākajām Rīgas ēkām pastāsta to iedzīvotāji. Mūsu žurnālists parunāja ar Marinu, kura dzīvo leģendārajā Valdemāra ielas „staļinkā” jau no pašas bērnības. Marina pastāstīja par to, kā ķert sikspārņus, kur Rīgā ir visgardākās bulciņas ar magonēm, un kā pusgadsimta laikā mainās viena paglama dzīve.


Foto: Alise Īlena

Mana māja, kurā dzīvoju, ir būvēta 1958. hadā – tā ir tā saucamā Staļina laika būve. Es esmu šeit no dzimšanas, mēs ar māju esam gandrīz vienaudzes – es šeit biju arī dienā, kad nams Gorkija ielā 106/108 saņēma savu jauno adresi – Valdemāra 106/108.

Visspilgtākās bērnības atmiņas – šis pagalms. „Kazaki - razboiņiki”, ķēriņi, lēcamaukla, klasītes... Pagalma vidū atradās milzīga smilšu kaste. Bērnu bija ļoti daudz – dzīvokļus saņema dīzeļbūves rūpnīcas darbinieki, visi viens otru pazina. Pašlaik maz, kas dodas ārā – bērniem ir internets, tikai māmiņas ar ratiņiem šad tad dodas ārā.

Foto: Alise Īlena

Dzīvoklī jau sen veikts kapitālais remonts, viss ir jauns. No tā, kas palicis no bērnības – man ir rotaļlieta, kuru man uzdāvināja, kad biju pavisam maza – sanāk, ka tai ir 57 gadi.

Foto: Alise Īlena

Pagalma leģendas – protams, ka tādas ir bijušas. Mums ir milzīgs koks ar dobumu, es atceros, kā draudzene visam pagalmam stāstīja, ka tajā dzīvojot lācis. Un es noticēju, gāju tam apkārt.

Garāža – tur bija manas mīļākās nodarbes. Uzkāpt augstāk un skriet, slēpties. Pieaugušie, protams, nebija ļoti priecīgi, atceros, ka mamma teica: „Skatos pa logu – ak, tie briesmīgie puikas atkal uz garāžām kāpj! Un pēc tam redzu – parādās sarkana berete, mana Marina!” Jā, un, protams, ka mašīnu toreiz nebija tik daudz, cik tagad.

Foto: Alise Īlena

Foto: Alise Īlena

Bēniņi vienmēr bijuši aizslēgti – reiz tur iegājām, bet neko interesantu neatradām. Un sikspārņi dzīvoja pašā pagalmā - mēs ar puikām ķērām tos ar baltu papīru – sikspārņi vienmēr lido uz gaišām lietām.

Pāri ielai, kur tagad ir māja, kādreiz bija bija purbains – mēs tur ierīkojām štābiņu un spēlējām indiāņus. Kādu dienu mans draugs paslīdēja un līdz gurniem iekrita dubļos. Paveicās, kad sākās lietus – mums parādījās alibi.

Foto: Alise Īlena

Agrāk lejā bija modes ateljē. Bērnībā skrējām pēc lupatām – mums deva atgriezumus, no kuriem mēs šuvām kleitas lellēm. Man vēl joprojām patīk šūt.

Blakus, uz stūra, bija maizes veikals – katru vasaru pie ieejas stāvēja kvasa muca un mēs ar kanniņām stāvējām rindā. Visgardākais maiznīcā bija bulciņas ar magonēm – salocītas kā akordeons, nekur tādas vairs neesmu redzējusi.

Tur, kur pašlaik ir Statoil atradās vilnas pārstrādes rūpnīca, bet Rimi vietā – ādas miecētava. Lūk, tā arī dzīvojām – no vienas puses ādas apstrādes smaka, no otras – kodes.

Foto: Alise Īlena

Foto: Alise Īlena

Uz Zirņu ielas kādreiz bija bruģakmeņi un tālāk – mazdārziņi. Mēs tur ar draudzenēm gājām plūkt ziedus, pēc tam bēgām no sarga.

Mājas telefona dzīvoklī mums nebija līdz 71. gadam, taču pie maiznīcas bija tālrunis – automāts, kuru mēs kā bērni izmantojām, ja, piemēram, vajadzēja piezvanīt mammai uz darbu.

Netālu no mājas atrodas Pokrova kapi. Tagad tur viss ir iztīrīts, bet 65. gadā tā bija lieliska vieta bērnu rotaļām. Tur uzņēma filmu – „Divas biļetes uz dienas seansu”. Pēc sižeta varoņi tur apraka kapu – tad mēs arī skrējām un to meklējām. Tagad šajā kapsētā ir apglabāta Vija Artmane.

Mājā mēs pazinām visus kaimiņus. Dzīvojām mierīgi, savācoties kopā svētkos. Taču gadījās arī izņēmumi. Mums bija suns – liels, izmācīts ganu suns. Tad,lūk – kāds kaimiņš, tāds riebīgs onkulis, pienāca pie durvīm un sāka klusi skrapstināties gar durvīm – suns rēja, bērns pamodās. Reiz viņu pieķērām – gribējām doties pastaigāties, atvērām durvis – un tur viņš bija!

Pašlaik mūsu pagalmā, blakus kāpņu telpā, dzīvo Lilita Ozoliņa (latviešu teātra un kino aktrise, info.riga.lv piezīme). Vēl „Bez Tabu” vadītājs un Reģionālo ziņu vadītājs Andrejs Filipovs – viņš šeit arī dzīvo no pašas bērnības.

Foto: Alise Īlena

Šeit blakus ir Miera iela, visi svētki un pasākumi ir tur. Mājā nekas nav dzirdams, bet, ja dodas uz veikalu, daudz var redzēt. Savukārt aizpagājušajā gadā pie mums pagalmā filmēja seriālu „Kvests” ar Paulu Prilučniju un Agati Mucenieci galvenajās lomās.

Foto: Alise Īlena

Bērnībā puķu dobēs vienmēr bija milzīgas dālijas – iedzīvotāji paši par tām rūpējās, ienesa skaistumu. Un pašlaik kāda sieviete uztur kārtību, stāda puķes. Kāpņu telpas kopumā nav mainījušās – tās ir tādas pašas, kā pirms 50 gadiem.

Foto: Alise Īlena

Foto: Alise Īlena

Mārtiņš Vilnītis, RTU asociētais profesors, Būvražošanas institūta vadītājs:

Staļina laika nami – tie kā reiz ir tie, par kuriem saka: būvēts uz ilgu laiku. Akmens sienas 2,5-3 ķieģeļu biezumā, kas nodrošina ne tikai augstas kvalitātes izolāciju, bet arī palielina ēkas mūžu. „Staļinkas” pēc kalpošanas laika ne ar ko neatšķiras no Vecrīgas ēkām. Augstie griesti, lielas, caurstaigājamas istabas – atbilst mūsu priekšstatiem par ērtībām un komfortu.

Projekti no lieliem, krāsotiem un dekorētiem akmeņiem vai ķieģeļiem parādījās Krievijā 1930-tajos gados un Latvijā – tikai pēc Otrā pasaules kara. Taču šādus namus nebūvēja ilgi – līdz 50-to gadu beigām. Lai gan „Staļinkas” ir ļoti izturīgas, tās nav ļoti vienkāršas. Un Latvijas līmenis ir krietni audzis, lai nodrošinātu ātrāk būvējamus paneļu māju projektus.

Tāpēc Staļina laika māju Rīgā nav daudz. Lai gan tās ir augstas kvalitātes, tās pēdējos gados pieredzējušas daudzas pārbūves. Par kvalitāti var spriest, aplūkojot māju fasādes šodien: dāžas māja ir saglabājusi savu spēku un greznību. Viena no Staļina laika māju iezīmēm – sarežģīta komunikāciju sistēma. Pēc kara liela uzmanība tika pievērsta drošībai un iespējai mājām būt bumbu drošām.

Ja šādā mājā veic kapitālo remotnu, nomaina liftus un to nosiltina un padomā par energoefektivitāti, tad tā varētu nokalpot vēl ļoti ilgi.

Foto: Alise Īlena