Mana māja: piecstāvu māja Ķengaragā ar skatu uz dīķi

29. Maijs

Un mēs atkal dodamies ciemos pie rīdziniekiem! Šoreiz par savu māju mums pastāstīja Tamāra Mihailovna, viena no pirmajām šīs Maskavas ielas mājas iedzīvotājām. Mēs uzzinājām par visas mājas draudzību, par slavenā dīķa izcelsmi un par to, kā bebri ir saistīti ar ievu izzušanu.


Mana meita Nadja ir dzimusi 1966. gadā un es tieši no dzemdību nama ierados saņemt dzīvokļa atslēgas. Vīrs toreiz devās jūrā un man uz dzemdību namu pakaļ ieradās mamma, pēc apmēram četrām dienām mēs pārcēlāmies uz šejieni.

Foto: Riga.lv

Ievācāmies no noteikta kooperatīva: iemaksājām naudu, bet pēc tam kopsapulcē sadalījām dzīvokļus, vilkām numuriņus, kurš stāvs un kurš dzīvoklis kuram pienāksies - vilkām lapiņas, gluži kā loterijā! Man paveicās, ka izvilku otro stāvu. Bet pēc tam stāva vecākais man iedeva atslēgas, divu mēnešu laikā māja bija pilnībā apdzīvota.

Mēs šeit ievācāmies tukšā dzīvoklī, bet blakus nebija ne veikalu, ne skolu, tiesa, bērnudārzs pie mājas jau tika būvēts. Mēs ievācāmies, kad Nadjai bija pusotra nedēļa, bet viņas tētis no jūras atgriezās tikai maijā un tad nodarbojās ar dzīvokļa iekārtošanu. Pirms tam mums bija liels čemodāns, kurā es atvedu grāmatas (toreiz es strādāju skolā kā skolotāja) un saliekamā gulta: dienā meitu liku saliekamajā gultā, bet naktī viņa gulēja čemodānā. Ārsta kartiņā tā arī bija ierakstīts – apstākļi ir apmierinoši, guļ saliekamajā gultā. Mēs arī kaimiņus sākumā nepazinām, pēc tam, tikko iepazināmies, bija pazīstamas vecmāmiņas, kuras reizēm pieskatīja meitu.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Arī teritorija ap māju nebija apbūvēta, līdz mājai varēja nokļūt tikai pa flīzēm, kas bija izliktas apkārt ēkai. Bija aprīlis, pagalmā viss kusa, zeme bija mālaina, viss bija slapjš. Ceļu pie mājas uzbūvēja tikai vasaras beigās, reiz viens puika izgāja uz tā ceļa, kuram visi parasti meta līkumu, un tur arī iestiga – nekā nevarēja tikt ārā. Mamma skrēja viņu vilkt ārā, bet zābaki tā arī palika dubļos. Tagad šis puika jau ir pensijā, bet toreiz viņam bija aptuveni 6 gadi.

Kā tēvocis Vaļa pagrabā audzēja tulpes

Mūsu mājā ir pagrabi un katram dzīvoklim bija paredzēts savs nodalījums lietām. Un mums bija kaimiņš no pirmā stāva, tēvocis Vaļa, viņš ļoti mīlēja visu, kas vien viņam bija apkārt. Reiz viņš nolēma visām mūsu mājas sievietēm par godu 8. martam šajā pagalmā izaudzēt tulpes. Ar dienasgaismas lampu pagrabā viņš patiešām līdz 8. martam tās izaudzēja! Tiesa, tās bija izaugušas ļoti dīvainas, ar niecīgu kātu un milzīgu ziedu.

Un vēl tēvocis Vaļa bija autobusa vadītājs, visus sapulcēja un aizveda līdz jūrai, tur mēs atpūtāmies, spēlējām volejbolu. Personīgo mašīnu toreiz nebija, mēs tikai pēc kādiem gadiem desmit nopirkām sev savējo, toreiz to izdarīt bija ļoti grūti. Reizēm mēs arī kopā braucām uz mežu pēc sēnēm un mellenēm.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Un vēl pirmajā stāvā dzīvoja vecmāmiņa Maņa, viņa bija apkopēja un viņas durvis vienmēr bija atvērtas: pie viņas visi nesa atslēgas, ja bija nepieciešams. Lūk, tādi mums bija kaimiņi.

Foto: Riga.lv

Šeit bija ļoti daudz bērnu. Gandrīz katrā dzīvoklī bija bērns, uz pirkstiem varēja saskaitīt tos dzīvokļus, kuros nebija bērnu. Visi bija jauni, bet tagad mēs esam novecojuši un mans mazdēls man jautā: “Kāpēc šeit ir tik daudz vecu cilvēku un nav bērnu?”. Bet es nekur tagad neredzu tik daudz bērnu, cik bija toreiz.

Foto: Riga.lv

Foto: Riga.lv

Tiesa, gribu teikt, ka bērnus bija bīstami atstāt vienus – blakus ir divas ūdenstilpes. Mana Nadja staigāja pa ledu, iekrita ūdenī un pēc tam nenāca mājās – slēpās pie draudzenēm – sasildījās. Kad mans dēls bija mazs, arī iekrita upē – viņu izvilka aiz kapuces. Un viņš pats izglāba vienu puiku, kad jau bija pieaudzis. Esot redzējis cilvēkus, kuri stāvējuši un vaimanājuši – un viņš, kāds arī bija sporta biksēs, tāds arī metās palīgā. Izvilka puiku!

Foto: Riga.lv

Pie mūsu dīķa kādreiz bija pludmale, cilvēki vasarā sauļojās, peldējās. Tajā laikā dīķis bija ļoti tīrs, pirmos gadus to tīrīja, bet tagad 50 gadu laikā tas, protams, ir kļuvis netīrs un aizaudzis. Par to, kā dīķis ir radies, es nezinu, bet runā, ka šeit ņemts baltais māls. Atceros, ka kaimiņiene man to reiz atnesa – mālam galu galā ir ārstnieciska iedarbība. Es domāju, ka mālu lielos daudzumos ņēma porcelāna fabrikai, tā arī dīķis ir radies.

Foto: Riga.lv

Tagad mūsu dīķī mitinās visādas radības – bebri, pīles, gulbji, ir ļoti interesanti vērot. Kad tajā iemitinājās bebri, to apēda un nograuza visus lielos kokus, ievas. Uz saliņas vairs nav koku, tikai niedres. Bet te ir daudz pīļu, cilvēki tās baro un tās ir tā pieradušas, ka pašas nāk tieši līdz kāpņu telpām, prasa ēdienu. Un vēl uz salas jau nedēļas trīs sēž gulbis un perē putnēnus – otrs gulbis peld apkārt, aizsargā viņu.

Foto: Riga.lv

Pīles, neskatoties uz aukstumu, jau ir izperējušas pīlēnus, staigā te tādi mazi, skatos – kas tur nāk? Septiņi pīlēni, nokāpuši no apmales, bet atpakaļ tikt nevar, pīle skrien apkārt, uztraucas, pieskrien arī tēviņš, arī skraida apkārt – palīdzēt nevar. Tad mūsu kaimiņš devās glābt mazuļus, bet viņi skrien tik ātri, ka viņam nācās viņus ķert.

Foto: Riga.lv

Jā, agrāk mēs šeit pazinām visus, tagad visi ir pārvākušies, kāds jau ir aizgājis no dzīves. Vairākos dzīvokļos dzīvo jauni cilvēki, bet mēs viņus nepazīstam. Jaunu bērnu praktiski nav, bet jaunie cilvēki ilgi neuzkavējas, visticamāk, nepatīk plānojums. Mums šādā vecumā plānojumam jau vairs nav nozīmes, bet toreiz nepatika, ka istabas ir caurstaigājamas, virtuve maza, sanitārais mezgls un vannas istaba ir apvienoti. Kaut gan, patiesību sakot, toreiz vienalga tā bija patiesa laime, ka mums ir savs dzīvoklis. Jā, un blakus ir upe, dīķis – skaisti.

Foto: Riga.lv

Par māju mēs arī tagad rūpējamies paši. Tā ir kooperatīva māja, tāpēc mēs sekojam līdzi tīrībai, laicīgi veicam remontus. Tāpēc jāsaka, ka mūsu māja ir sakārtota, tīra un samērā sakopta, bet tagad mēs krājam naudu jaunam jumtam.

Foto: Riga.lv

Pēdējos gados šeit blakus ir aprīkota Daugavas krastmala, ir izveidota ļoti laba promenāde, skaisti. Jau gadus trīs to pakāpeniski veido, pagarina no pilsētas līdz pat bijušajam Rumbulas aerodromam.

Foto: Riga.lv

Netālu no tagadējās promenādes bija gumijas izstrādājumu ražotne “Sarkanais Kvadrāts”, tur bija vairāk nekā 2000 darbinieku. Tagad tā vairs nestrādā, bet pie tās atrodas ļoti jauks parks, blakus ir aprīkota pludmale ar glābšanas staciju, tur ir tīras smiltis un krāns, kur ņemt ūdeni.

Foto: Riga.lv