Mana māja: „Kremļa siena” Ūnijas ielā 37

28. Jūnijs, 2016

Portāls RIGA.LV turpina publikāciju sēriju „Mana māja”, kurā par interesantākajām un atpazīstamākajām Rīgas ēkām pastāsta to iedzīvotāji. Šoreiz mēs devāmies uz neparastu namu Ūnijas ielā 37, ko tautā dēvē par „Kremļa sienu”. Mēs aprunājāmies ar Marinu, šī nama sētnieci un uzzinājām par to, kāpēc pa šo ielu nebrauc tramvaji, kā nama iemītnieki atzīmē Jauno gadu un kādi plāni attiecībā uz namu izjukuši perestroikas laikā.


Šī māja ir „JDzK”, tas ir, jaunatnes un dzīvojamais komplekss. Tas būvēts padomju laikos un tā nu ir sanācis, ka tā ir pēdējā māja, kuru būvējis VEF - VDK darbiniekiem. Iesākumā, neilgi pirms perestroikas, kāds vēlējās māju pārpirkt, privatizēt to un izveidot no tās viesnīcu. Taču tas tā arī nenotika.

Foto: Ņikita Podobeds

Foto: Ņikita Podobeds

Mājā ir 40 vienistabas dzīvokļu, tas ir specprojekts – būvēts darba veterāniem, lai piešķirtu cilvēkiem mājokļus. Pašlaik vienistabas dzīvokļi ir pirmajā un trešajā kāpņu telpā, tur ir 4 dzīvokļi katrā stāvā – mūsu kāpņu telpā tikai divi, mums ir trīsistabu dzīvoklis.

Foto: Ņikita Podobeds

Mūsu mājas bēniņi ir lieli – tajos var ieiet no jebkuras kāpņu telpas, taču tur parasti dodas vien interneta meistari – sešas vai septiņas firmas. Un vēl ir viena neliela telpa no otras puses – to viens iedzīvotājs privatizēja un izveidoja pirti! Tagad šis īpašums jau ir pārdots, visdrīzāk tur būs noliktava.

Māja ir tīra, labi kopta, iedzīvotāji mierīgi – mūsu kāpņu telpā visi kontaktējamies – bērni kopā uzauguši. Kad mēs ievācāmies, vienai meitai bija 6 gadi, otrai – 9. Mājai ir 22 gadi. Mūsu kāpņu telpā bija 20 bērni, katrā ģimenē 2-3. Dzīvojām kā laukos – visi bērni viens pie otra gāja ciemos.

Foto: Ņikita Podobeds

Pagalma mums praktiski nav – tikai lejā pavisam neliela teritorija. Bērni ārā gāja maz, vasarā visi aizbrauca uz vasarnīcām, arī mēs gandrīz visu vasaru pavadījām pie dabas. Šajā ziņā rajons nav pārāk labs – soliņu maz, parkus neatrast. Nesen sāka būvēt šūpoles un rotaļu laukumus, bet tur, tālāk, vai pie Biķernieku meža.

Foto: Ņikita Podobeds

Bija domāts laukumu pie mājas izveidot, taču lielākā daļa bija pret, negribēja, lai bērni klaigātu tieši zem logiem, tāpēc tas arī netika atļauts. Un bērnu šeit ir pavisam nedaudz – mūsējie ir izauguši, bet dzīvokļus īpaši nepārdod, tikai pirmajā un piektajā stāvā, pie saviem dzīvokļiem šeit turas ilgi.

Foto: Ņikita Podobeds

Tiesa, veciem cilvēkiem neērti – saka, ka nepatīkot šī māja, tāpēc, ka mums blakus nav transporta. Viņiem līdz poliklīnikai ir 2 pieturas, tāpēc iet ar kājām, neko citu darīt. Taču satiksme ir ērta ar to, ka Čaka un Brīvības ielas ir pavisam tuvu.

Kas man īpaši patīk – visas istabas ir izolētas un virtuves ir lielas – 9 kvadrātmetri. Dzīvoklis ir trīsistabu ar divām lodžijām. Vienu mēs nosiltinājām, tāpēc sanākusi vēl viena istaba. Kopējā platība ir 68 kvadrātmetri, tagad ar lodžiju sanāk 72.

No mīnusiem – virtuves logi ir mazi, kā ambrazūra – taču mēs samazinājām palodzi un tagad izskatās plašāk.

Foto: Ņikita Podobeds

Kāpēc mūsu mājai ir tik šauri logi? Virtuves logi visos dzīvokļos tādi ir. Lieta tāda, ka padomju laikos tika būvēts Oškalnu (Zemitānu) tilts, pagarināta arī tramvaja līnija – tika plānots tur palaist tramvaju, uzbūvēt jaunu tiltu uz Čiekurkalnu, lai pa to tramvaji nāktu tieši uz šejieni. Pēc tam notika perestroika, līdzekļu nebija, taču tramvaji bija dārgi, tāpēc projekts tika iesaldēts. Taču māja tā arī palika skaņas izolēta, lai toreiz ieplānotais tramvajs netraucētu – un patiešām, ielas troksnis virtuvē vispār nav dzirdams, savukārt guļamistabas logi ir uz otru pusi.

Bet tagad – vēl 2014. gadā par to tika runāts – šeit jābūt lielam krustojumam, jānojauc nākamā māja aiz mūsējās un jāizbūvē atzars. Kustība liela – no rītiem bieži ir sastrēgumi no Brīvības ielai tieši līdz mūsu mājai daudz tālbraucēju. Tāpēc 2017. gadā plānots tikt galā ar ceļiem, izbūvēt atzarus uz visām pusēm.

Foto: Ņikita Podobeds

Iedzīvotāju sapulcēs viss ir kā vienmēr – uz tām nāk ne pārāk aktīvi, vieni un tie paši cilvēki. Mājas pārvaldē ietilpst 6 cilvēki. Mums ir viena māja – viens kooperatīvs. Esmu vienīgā sētniece uz visu māju – mēs visi esam piesaistīti vienai mājai. Mūsējie tā kopā nolēma jau sen – saka, ka tā lielāka kārtība. Visaktīvākā un par visu lietas kursā ir mūsu grāmatvede – ja nebūtu viņas, būtu daudz mazāk kārtības – ja nepieciešams, sarāj, mājai ekonomē naudu.

Foto: Ņikita Podobeds

Foto: Ņikita Podobeds

Māju noteikti nav lēti uzturēt, vienmēr ir strīdi par apkuri – kādam ir auksti, kādam – karsti. Dažiem tiešām ir auksti – mūsu māja ir ar tornīšiem, sanāk, ka daži dzīvokļi tiek appūsti no visām pusēm. Mēs paši nosiltinājām – mans vīrs ir celtnieks, tāpēc ir gan nosiltinātas visas sienas, gan ventilācija aizvērta – tāpēc man vienmēr ir karsti, dzīvoklī staigāju basām kājām – gan ziemā, gan vasarā.

Foto: Ņikita Podobeds

Māju pastāvīgi remontē, tieši tagad mainīja stāvvadus. Cenšamies apzaļumot teritoriju – sākumā nodarbojāmies ar puķēm, lai vismaz parādītu, ka ir skaisti. Stūrī iestādījām egli.

Foto: Ņikita Podobeds

Jaunajā gadā kāds izmeta rotaļu lācīti, es to noliku zem egles. Nākamajā dienā skatos – noliktas konfektes, kāds atnesis šokolādi. Jaunajam gadam šo egli izrotāju es – man gribas, lai cilvēki sajustu svētkus. Man pašai mazbērnam ir 6 gadi un vajag, lai cilvēki šajā mājā neskumtu, lai kaut ko sajustu. Vēl Jaunajā gadā mēs vienmēr pie logiem piekaram eglītes un apsaimniekotāji visās pasta kastītēs atstāj atklātnītes.

Foto: Ņikita Podobeds

Protams, agrāk viss bija citādi. Patiesībā kaimiņi arī pašlaik sarunājas viens ar otru, nevar teikt, ka viens otram esam sveši. Man galvenais, lai viss būtu mierīgi, skaisti un tīri – nekādas tenkas mājai nav vajadzīgas – katram ir sava dzīve.


Purvciems – viens no jaunākajiem Rīgas mikrorajoniem, tā intensīva būvniecība noritējusi padomju gados – 20. gadsimta 70-tajos, 80-tajos gados, kad tika celtas daudzstāvu dzīvojamās ēkas.

Dzīvojamā masīva plānojuma struktūra – regulārs 120 grādu modulārais tīkls, kurā katru sešstūra malu sastāda 4 vai 6 sekciju dzīvojamās piecstāvu mājas. Arhitektūru papildina atsevišķas deviņstāvu ēkas. Jau vēlākos gados uzbūvētas mājas pēc individuāliem projektiem. Tieši 90-tajos gados Purvciemā parādījās pirmās tā sauktās „kukurūzas vālītes” – vienlaiduma dzelzsbetona ēkas. Tāpat šeit ir arī slavenā „Kremļa siena” uz Ūnijas ielas – māja, kas celta 1994. gadā īpaši Valsts drošības komitejas darbiniekiem. Mājai patiešām ir zināma līdzība ar Kremļa sienu Maskavā. Darba autors – tagad pazīstamais arhitekts Juris Poga, kas projektējis jauno Mežaparka Lielo estrādi.

Mums izdevās sazināties ar darba autoru – tagad jau slaveno arhitektu Juri Pogu, (projektējis arī jauno Mežaparka Lielo estrādi), kurš pastāstīja, kam tad īsti un kā tika būvēta „Kremļa siena”.

«Šo māju tiešām projektēju, kad strādāju "Pilsētprojektā" astoņdesmito gadu otrajā pusē. Ēka īpatnēja sava novietojuma ziņā, bet būvēta 103. sērijas ēku konstrukcijās. Tās plānojums rēķinājās ar to, ka gar ēkas ziemeļfasādi iet (projektēšanas vēl nebija) Austrumu maģistrāle. Tāpēc visi dzīvokļi tika projektēti uz pagalma - dienvidu pusi, lai dzīvokļus pasargātu no automaģistrāles trokšņiem un piesārņojuma. Pati ēka ir kā barjera, kas piesedz pagalmu.

Cik atceros - pasūtītājs bija AS "VEF", bet uzdevums bija projektēt tā saukto mazģimeņu ēku (ar mazu istabu skaitu dzīvoklī, 1- un 3-istabu dzīvokļi).

Māja būvēta no ķieģeļiem. Un tas ir tās pluss. Visām mājām, kuras būvētas no paneļiem, ir problēmas ar fasādēm. Pēc 20 gadiem paneļi noveco. Sarkanais ķieģelis stāvēs vēl ilgi.

Biezās nesošās sienas un paneļu pārsegums mājai ir kā parastajai 103. sērijai. Tikai fasādei šajā gadījumā ir taisīta individualizācija. Dienvidu pusē jau paradās paneļi, kurus no ielas puses neredz.

Mazi logi - tas ir tikai priekšnamā. Uz ielas pusi (ziemeļu fasāde) ir parastā kāpņu telpa, kura iet paralēli dzīvokļiem, kā arī virtuves un saimnieciskās telpas. Visas istabas ar lodžijām ir dienvidu pusē. Faktiski sanāk, ka priekšnams ir tumšāks, nekā parējā māja. Māja ir unikāla ar to, ka piecas sekcijas iet ar nelielu līkumu. Tas darīts, lai lieki neiztērētu materiālus", - pastāstīja J. Poga.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm