Mana māja: Ķīnas mūris Ziepniekkalnā

1. Jūnijs

Riga.lv turpina stāstu sēriju par ievērojamām Rīgas mājām. Šoreiz mūsu žurnālisti, vārda tiešā nozīmē, nespēja paiet garām tā sauktajam Ķīnas mūrim - šī māja Ziepniekkalnā stiepjas vairāk kā puskilometra garumā! Mēs parunājām ar Rīgas Ķīnas mūra iedzīvotājiem par to, kā tas ir – dzīvot garākajā pilsētas mājā.


Foto: Ņikita Podobeds

Mājas iedzīvotājs: Es šeit dzīvoju no paša sākuma, šī ir robotu rūpnīcas māja. Es reiz strādāju rūpnīcā, un tā arī saņēmu dzīvokli.

Šīs mājas pluss – tā ir liela un atpazīstama, to sauc par Ķīnas mūri. Bet visādi citādi, man liekas - māja kā māja. Ievākšanās laikā es pazinu daudz kaimiņu – visi darba kolēģi šeit dzīvoja. Bērnu bija ļoti daudz. Tagad viss ir citādi – kāds ir palicis, kāds ir mainījis dzīvokli, pārvācies, pārdevis – ziniet, kā dzīvē gadās.

Foto: Ņikita Podobeds

Šeit ir 11 kāpņu telpas, 396 dzīvokļi. Agrāk uz katrām divām kāpņu telpām bijusi viena sētniece. Tagad galvenokārt no „Rīgas Namu pārvaldnieks” ierodas vīrieši, mazgā visu, kas nepieciešams.

Foto: Ņikita Podobeds

Vietu mašīnām šeit ir daudz. Pat, ja katrai ģimenei būtu divas mašīnas – visi varētu novietot mašīnas, taču kaut kādu iemeslu dēļ šeit patīk apstāties kaimiņu māju iedzīvotājiem.

Un vēl saka, ka veidos stāvlaukumu – atbrauc ar mašīnu no Jelgavas, novieto to šeit, ar sabiedrisko transportu dodies uz pilsētu, bet vakarā – atpakaļ.

Foto: Ņikita Podobeds

Pagalmā ir ļoti labs asfalts – nesen ieklāts. Soli no mājas – neliels veikals un aptieka, bet līdz lielveikalam jāiet mazliet tālāk. Arī sabiedriskā transporta pieturas nav tuvu. Sākumā tika plānots, ka transports dosies līdz pagriezienam blakus mums un maršruts iekļaus arī dzīvojamās mājas, taču kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdarīts. Man ir mašīna, bet sabiedriskā transporta pasažieriem gan nedaudz jāpastaigā.

Foto: Ņikita Podobeds

Mājas viesis:

Mana mazdēla otra vecmāmiņa dzīvo garajā mājā jau gandrīz kopš paša sākuma. Viss, ko es zinu par šo māju ir tikai tas, ka ta ir visgarākā māja Rīgā.

Foto: Ņikita Podobeds

Bet pēc tam izrādījās, ka šeit dzīvot mani topošie radinieki un tad logu vai metru skaitam vairs nav nozīmes. Galvenais ir tikai cilvēciskās attiecības.

Nākt uz šo māju ir patīkami – cik es šeit esmu bijusi, vienmēr viss ir tīrs. Vienmēr satieku patīkamus cilvēkus, tiek mainītas durvis, vienmēr kaut kas tiek remontēts.

Parasti par tādiem uzņēmumiem, kas veic remontdarbus, cilvēki sūdzas, bet šeit viss ir harmoniski. Droši vien, viss ir atkarīgs no cilvēkiem – kā viņi attiecas pret savu māju, kā to uztver, kā arī no tā, kā tiek veidotas savstarpējās attiecības ar uzņēmumiem, kas veic darbus, tāpēc mūsu mājā viss ir kārtībā.

Foto: Ņikita Podobeds

Es zinu, ka daudzi ir nojaukuši sienas starp saviem trijstūrveida balkoniem – daudziem tie ir kļuvuši par virtuves daļu. Kādam tur ir dekoratīvs kamīns, kādam citam – vasaras dārzs, kādam tā ir vienkārši mājīgi ierīkota vietiņa.

Mājas iedzīvotāja:

Mūsu Ķīnas mūris aizņem visu kvartālu. Man patīk, ka šajā mājā viss tiek darīts savlaicīgi. Pašlaik remontē jumtu un bēniņu telpas. Paskatieties, kāda stāvvieta izveidota visām mājām – cik dzīvokļu, tik vietu, visiem pietiek.

Arī man kā reiz ir trijstūrveida balkons, taču man tas nepatīk – dzīvoju devītajā stāvā un domāju, ka būtu labāk, ja būtu vienkārša lodžija. Mans balkons ir iestiklots, pilnībā nosiltināts. No tā, protams, ir kaut kāda jēga – mans kaķis tur sēž, ķer putniņus. Bet man tas ir mazs ziemas dārziņš.

Foto: Ņikita Podobeds

Mājas iedzīvotāja:

Lūk, staidzinu kaķi, viņam patīk doties pastaigās. Es nezinu, kas šeit nodarbojas ar puķēm, bet ir ļoti skaisti. Ainava gada laikā pastāvīgi mainās, un tā līdz pat salu sākumam.

Mums šeit ir gan puķes, gan skaisti kaķi, visi ir kopti – cilvēki par kaķiem rūpējas, kastrē paši, pēc Rīgas domes programmas, un arī baro.

Bet cilvēki, pēc manām domām, šeit ir labi, kontingents patīkams, kulturāls, visi ir ļoti atsaucīgi. Nu, un, protams, mājas garums – tā taču ir pati garākā ēka visā pilsētā!

Foto: Ņikita Podobeds

Foto: Ņikita Podobeds

Ne tikai Ķīnai ir savs mūris – arī Latvijā ir savs „Ķīnas mūris” – tā tiek saukta māja ar 11 kāpņu telpām, kas atrodas Ziepniekkalnā. Tā būvēta pagājušā gadsimta 80-tajos gados, kad uzsākta šī rajona apbūve. Māja Ozolciema ielā ir ne tikai pati garākā Rīgā, bet arī visā Latvijā. Tā sastāv no vairākām sekcijām un tās garums ir 510 metru.

Šī modernizētā māja ir Rīgai ierastās 119. sērijas projekta ēka. Šīs sērijas deviņstāvu māju dzīvokļi vēl aizvien ir vieni no pieprasītākajiem pircēju vidū. Ar ļoti veiksmīgu istabu izkārtojumu tās neatpaliek no 103. un 104. sērijas mājām, dzīvokļos ir plašas telpas un pārplānošanas iespējas, pateicoties starpposmu sienām. Šādas mājas mīnuss ir problēmas ar siltuma un skaņas izolāciju. Daļa Ozolciema ielas mājas logu paveras uz zaļo zonu, tāpēc šī mājas puse ir saulaina. Neapstrīdami plusi – visa nepieciešamā infrastruktūra atrodas tuvu, tostarp skolas, bērnudārzi, ārstniecības iestādes, veikali un sabiedriskā transporta pieturas.

Vai izdosies atjaunot garāko māju Latvijā?