LU Teoloģijas fakultātes absolvents par ticību, stereotipiem un kritisko domāšanu

19. Jūlijs

Kamēr topošie Latvijas augstskolu studenti sniedz iestāšanās un dokumentus un gaida rezultātus, mēs portālā riga.lv iepazināmies ar trim jau studijas pabeigušiem jauniešiem. Kristaps Kravalis iestājās LU Teoloģijas fakultātē un ir jau saņēmis maģistra diplomu. Šīs neparastās fakultātes absolvents mums pastāstīja par populārākajiem stereotipiem, kas saistīti ar teoloģiju, par teoloģijas aktualitāti mūsdienu pasaulē un par teologa karjeru.


Par sevi

Līdz 18 gadu vecumam man bija vienkārša dzīve - skola, mājas un kaut kas ar draugiem. Mani vienmēr interesēja svarīgi jautājumi un man pat bija iesauka – “filozofs”, jo vienmēr provocēju skolotājus, uzdodot dziļākus jautājumus. 12. klases vidū, sekojot savas omes piemēram, es nonācu Vecās Ģertrūdes baznīcā - tur notika 12 nedēļu kristīgas ticības pamatkurss jauniešiem mūsdienīgā formātā. Kad es šo kursu pabeidzu, jau bija laiks sākt domāt par studijām.

Skolā Latvijas Universitātes pārstāvji atstāja bukletiņu, kuru pašķirstot, atradu teoloģijas fakultāti. Saliku kopā to, ka esmu filozofs, man patīk runāt ar cilvēkiem un es eju uz baznīcu, pēc tam iegāju LU mājaslapā un aizpildīju karjeras izvēles testu: tas uzrādīja, ka man ir jādodas studēt teoloģijas fakultātē.

Par studiju maksu

Tālāk bija jāsaprot par budžeta iespējām – izrādījās, ka teoloģijas fakultāte ir mazāka fakultāte ar salīdzinoši lielām budžeta iespējām, kā arī tajā laikā lielāko mecenāta stipendiju tieši luterāņiem, un tā es tur nokļuvu. Starp citu - uzreiz budžetā netiku, bet nokļuvu tur vēlāk rotācijā, saņēmu arī stipendiju.

Kam es ieteiktu pieteikties šīm studijām?

Cilvēkiem, kuri kopumā grib būt domājoši un izprast sabiedrības norises, cilvēkiem kuri meklē atbildes un kuri meklē jautājumus, tiem, kuri kopumā vēlas startēt akadēmiskā vidē. Kā mēs smejamies, mūsu fakultāte ir vienīgā, kur dekānam var paspiest roku un pārtraukumā padzert ar viņu tēju, jo fakultāte ir salīdzinoši maza - mums ir ap 20 - 40 bakalaura studenti un mazāk kā divdesmit maģistri. Attiecīgi, tā ir draudzīga, ģimeniska vide, un tiem, kuri meklē ciešāku piederību, tā arī ir ļoti laba izvēle.

Ticība pret akadēmisko teoloģiju

Vai mani mēģināja atrunāt? Man drīzāk mēģināja uzdot skeptiskus jautājumus, galvenokārt tieši draudzes cilvēki un ticīgi cilvēki. Nav noslēpums, ka baznīcas vidē akadēmiskā teoloģija ir ļaunums, kas noved no ceļa, jo tu kļūsti pārāk plaši domājošs. Bet man šīs ceļš bija ļoti, ļoti stiprinošs. Šeit ir izvēle: vai tu esi reliģiski šauri domājošs un ārkārtīgi konservatīvs cilvēks, vai tu esi plaši domājošs cilvēks, kas ir spējīgs integrēt citus viedokļus un redzēt kopbildi. Manā gadījumā gan pārliecība, gan akadēmiskā izglītība ļoti labi papildināja viens otru.

Par stereotipiem

Uzreiz ir jālauž visi stereotipi par mūsu fakultāti. Teoloģijas fakultātē ir lieliska humanitārā izglītība, kas vēsturiski pasaulē un Eiropā vienmēr ir bijusi starp 7 klasiskajiem universitātes priekšmetiem. Mūsdienās tā nav saistīta ar tavu reliģisko piederību, kā arī tā nemaz nav prasība, lai teoloģiju studētu: vienīga prasība ir tā, ka tu esi atvērts cilvēks un tevi tas interesē.

Manā kursā bija kristieši, ateisti, musulmanis un agnostiķi, bija tādi, kuri meklē labu papildizglītību un tie, kuri studē pirmo reizi, reliģiski cilvēki un pat “hipsteri”, un tā tālāk.

Ir arī tāds stereotips, ka teoloģijas fakultāte sagatavo mācītājus: kad draugi uzzināja, kur es esmu aizgājis studēt, uzreiz sākās: “Kristaps mācās par mācītāju.” Nē, par mācītāju teoloģijas fakultātē nekļūst, katrai konfesijai ir sava institūcija, kuru izejot, tevi ordinē par mācītāju.

Par uzskatiem

Teoloģijas fakultātes mācībspēki ir akadēmiski un kritiski spēcīgi domājoši cilvēki, kas var sacelt tavā galvā vētras: tu brauksi mājās un domāsi, nevarēsi aizmigt eksistenciālu jautājumu dēļ. Pasniedzēji mani daudzkārt ir iedvesmojuši: viņi vedina, ne tik daudz dodot atbildes, cik ļaujot mums pašiem domāt un uzdot jautājumos, kas galu galā aizved līdz kaut kam svarīgākam. Jā, mums ir bijuši gadījumi, kad cilvēki ir mainījuši savus uzskatus: kādi ir pievienojušies draudzei, kādi, tieši otrādi - ir kļuvuši skeptiskāki. Nākot kā kristietis, tu izproti akadēmisko un teoloģisko fonu un, ļoti kritiski pieejot tam visam, tu sāc apšaubīt baznīcas institūtu. Protams, svarīgi ir vienmēr atcerēties vārdu “kritiskums”, kas nozīmē spēju filtrēt lietas un nebūt naivam, bet tajā pašā laikā ir svarīgi nepazaudēt arī savu bērnišķību un spēju brīnīties.

Par aktualitāti

Kā to ir noradījusi Teoloģijas fakultātes dekāne, lai mēs spētu sarunāties ar pasauli (jo Eiropā teoloģijas fakultātes ir augstākā ranga, nekā pie mums, Latvijā) un ja mēs gribam vienā līmenī sarunāties ar citām valstīm šajā virzienā, tad ir svarīgi uzturēt un attīstīt teoloģiju Latvijā. Tāpat es domāju, ka teoloģijas jautājumi ir absolūti mūžīgi, un principā cilvēks ir daudz zaudējis, novirzot teoloģiju no savas dzīves un ieviešot ko citu, kas šķietami to aizvieto. Teoloģija ir aktuāla cilvēkam personīgi un arī pasaulei kopumā - reliģija ir pamats un impulss, tā ir noticis vēsturiski, un, pat ja tendences mainās, aiziet no saknēm mēs nekad īsti nevarēsim.

Par nākotni un karjeras iespējam

Pirmkārt, man šķiet, ka cilvēkiem, no 18 gadu vecuma sākot, ir spiediens par to, “kas tu būsi”. Šīs jautājums, manuprāt, pats pa sevi ir nepareizs un jautājums, ko es uzdotu saviem bērniem, ir “kādas pieredzes tu gribi piedzīvot?”

Principā ir svarīgi saprast, kas tev ir svarīgāk: būt ieguvējam ilgtermiņā, saņemot kvalitatīvu pamatu, un ar to doties tālāk, vai arī uzreiz mesties darbā un straujās peļņas iespējās, bet vēlāk domāt, ka tomēr vajadzēja pastudēt un tagad ir vēlme padomāt par dzīvi.

Tomēr es negribu izslēgt teoloģijas fakultāti kā vietu, kuru pabeidzot, tu vari iegūt darbu. Protams, teoloģijā primāri nevar fokusēties uz to, ka tā tev dos darbu, bet pilnīgi noteikti tas ir labs ievads dzīvē, iespēja uzdot vērtīgus jautājumus jau dzīves sākumā un pārsvarā teoloģijas fakultātes absolventi atrod darbus: sociālās pārvaldes, valsts pārvaldes jomās, projektos, reliģiskos institūtos, garīdzniecībā, un tā tālāk.

Ar ko es nodarbojas pēc absolvēšanas?

Ko es šobrīd daru, ir mana lielāka kaislība, kas mani iedvesmo un es ticu, ka tas iedvesmo arī daudzus citus cilvēkus. Pirmkārt, esmu LELB (Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca) jauniešu nodaļas vadītājs. Otrkārt, es attīstu vispusīgi veselīga dzīvesveida un personīgas izaugsmes kustību “Hi Potential”: mēs piedāvājam sportu, personības izaugsmi un aktīvo atpūtu. Treškārt, es esmu “FranklinCovey.lv” treneris, kā arī darbojos SOS ģimeņu atbalsta centrā, kas faktiski ir klāt būšana bērniem un ģimenēm, kuriem ir nomiris tuvs cilvēks. Šajā projektā, starp citu, es esmu tieši teologs, strādāju komandā ar kolēģiem - psihologiem un psihoterapeitiem.

Visgrūtākais teologa darbā

Kā kādreiz ir teicis izcils teologs, visgrūtākais teologa darbā ir būt teologam. Jo tev ir jārunā par to, par ko tu faktiski nevari runāt, un tās ir tā saucamās teologa mokas: tu runā, un tajā pašā laikā ir pilnīgi iespējams, ka tas, par ko tu runā, var nebūt taisnība, bet tajā pašā laikā tev tomēr ir jārunā, lai padarītu šo bildi skaidrāku sev un cilvēkiem. Tā, protams ir vārdu spēle, bet tieši tā - ir grūti mēģināt dot skaidras atbildes par eksistenciālām atbildēm.